Lote un Mēnessakmens noslēpums
Otro Lotes grāmatu es Esterei biju sācis lasīt priekšā jau diezgan sen, taču galīgi nevar teikt, ka tā būtu raiti gājusi uz priekšu. Apzinos, ka lielākā mērā te vaina gulstas uz maniem pleciem un ka arī es varētu būt ietekmējis meitas zemo sajūsmas līmeni par šo lasāmvielu. Vienlaikus uzskatu, ka man ir argumenti, lai pamatotu, kāpēc šī nav teicama lasāmviela ne konkrētajai vecuma grupai bērnam (četri ar pusi gadi), ne pieaugušajam (neatkarīgi no vecuma).
Atšķirība starp šo grāmatu un tās priekšgājēju ir tajā, ka "Loti no izgudrotāja ciema" kā prozas tekstu bija radījis Andruss Kivirehks, kamēr šo - Heiki Ermits, kurš primāri, cik saprotu, ir Lotes zīmētājs. Un šis stāsts vispirms pie bērniem nonāca kā animācijas filma, bet tikai pēc tam - kā grāmata. Šaubos, ka bērnu literatūras gadījumā novelizācija ir kāds īpašs grēks, taču mani nekādi nepameta sajūta šīs grāmatas lasīšanas procesā, ka ļoti daudz kas te ir nevajadzīgi izvērsts, apaudzējot tēlus, kas uz ekrāna parādījušies vien uz pārdesmit sekundēm, ar saviem personīgajiem fona stāstiem, kuriem lielākoties nav vispār nekādas vērtības.
Salīdzinoši ar pirmo grāmatu, kurai par pamatu lielā mērā bija stīmpanka estētika un tehnoloģiju mikslis ar sadzīvi, "Mēnessakmens noslēpums" vairāk velk uz Indianas Džonsa pasauli saaudzētu ar devu dīvainas zinātniskās fantastikas. Personāži ir pārvērtušies par sižeta vergiem, un arī raksturi vairs nav tie paši. Klauss, kas pirmajā grāmatā ir perfekts slaists, te ir pēkšņi kļuvis par īstu piedzīvojumu meklētāju (un tas ne tuvu vairs nav tik interesanti), pat pati Lote šajā grāmatā tikai nesas uz priekšu līdzi sižetam, par jebkādiem raksturiem un kaut vai nosacītām mācībām, kuras no šīs grāmatas varētu gūt bērni, runām te vairs nav vietas. Kopējais sviestainuma līmenis te iet pāri jebkādiem rāmjiem, lielākoties - stieptā un nesmieklīgā veidā. Jāatzīst, nav īsti motivācijas šo tēmu izvērst tālāk, droši vien pietiks ar gala vārdiem: varbūt kāds vēlas šo grāmatu iegādāties? Nojaušu, ka Jurģim, kad viņš būs gatavs klausīties grāmatas, šī lasāmviela tiks aiztaupīta. Ja kas - pat grāmatas nosaukums man īsti nepatīk, pārmērīgu "Harijs Poters un kaut kāda mistiska figņa" sajūtu raisošs.
Atšķirība starp šo grāmatu un tās priekšgājēju ir tajā, ka "Loti no izgudrotāja ciema" kā prozas tekstu bija radījis Andruss Kivirehks, kamēr šo - Heiki Ermits, kurš primāri, cik saprotu, ir Lotes zīmētājs. Un šis stāsts vispirms pie bērniem nonāca kā animācijas filma, bet tikai pēc tam - kā grāmata. Šaubos, ka bērnu literatūras gadījumā novelizācija ir kāds īpašs grēks, taču mani nekādi nepameta sajūta šīs grāmatas lasīšanas procesā, ka ļoti daudz kas te ir nevajadzīgi izvērsts, apaudzējot tēlus, kas uz ekrāna parādījušies vien uz pārdesmit sekundēm, ar saviem personīgajiem fona stāstiem, kuriem lielākoties nav vispār nekādas vērtības.
Salīdzinoši ar pirmo grāmatu, kurai par pamatu lielā mērā bija stīmpanka estētika un tehnoloģiju mikslis ar sadzīvi, "Mēnessakmens noslēpums" vairāk velk uz Indianas Džonsa pasauli saaudzētu ar devu dīvainas zinātniskās fantastikas. Personāži ir pārvērtušies par sižeta vergiem, un arī raksturi vairs nav tie paši. Klauss, kas pirmajā grāmatā ir perfekts slaists, te ir pēkšņi kļuvis par īstu piedzīvojumu meklētāju (un tas ne tuvu vairs nav tik interesanti), pat pati Lote šajā grāmatā tikai nesas uz priekšu līdzi sižetam, par jebkādiem raksturiem un kaut vai nosacītām mācībām, kuras no šīs grāmatas varētu gūt bērni, runām te vairs nav vietas. Kopējais sviestainuma līmenis te iet pāri jebkādiem rāmjiem, lielākoties - stieptā un nesmieklīgā veidā. Jāatzīst, nav īsti motivācijas šo tēmu izvērst tālāk, droši vien pietiks ar gala vārdiem: varbūt kāds vēlas šo grāmatu iegādāties? Nojaušu, ka Jurģim, kad viņš būs gatavs klausīties grāmatas, šī lasāmviela tiks aiztaupīta. Ja kas - pat grāmatas nosaukums man īsti nepatīk, pārmērīgu "Harijs Poters un kaut kāda mistiska figņa" sajūtu raisošs.
2021-10-04
comments powered by Disqus