Dzīves apliecinātāji
Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.
"Dzīves apliecinātāji" ir viena no viņas daudzajām eseju grāmatām (primāri šajā literatūras lauciņā jau viņa arī darbojās), kurā viņa apskata domas un darbus, ko aiz sevis atstājuši tie filozofijas un literatūras dižgari, kurus viņa sauc par "dzīves apliecinātājiem" (pretstatā šeit nepiesauktiem autoriem, kuri dzīvi neapliecināja). Kas ietilpst šajā sarakstā? Stendāls, Blēzs Paskāls, Šārls Bodlērs, Žoržs Diamels, Andrē Siaress, Migels de Unamuno, Aksels Munte, Tomass Hardijs, Čārlzs Morgans, Francis Emils Sillanpē. Autoru nozīmība ne vienmēr ir vienāda, bet uz to jau Mauriņa arī nepretendē. Lielā mērā, cik saprotu, grāmata kalpoja kā izglītojošs materiāls Mauriņas laikabiedriem - latviešiem, kuriem būtu vērts iepazīties ar šo dzīves apliecinātāju darbiem. Domājams, arī es sekošu viņas ieteikumiem un šo to pievienošu savam lasāmo darbu sarakstam (patiesībā jau es kaut ko lasījis esmu tik vien kā no Stendāla un Unamuno, pat Munti es neesmu lasījis). Auteres izklāsts skaidrs, gana humānistisks un nenovecojis arī teju gadsimtu vēlāk. Sava tiesa tajā visā, protams, ir arī pašas Mauriņas vērtējumu un uzskatu par konkrētajiem autoriem, bet tas jau noteikti nav nekas slikts. Protams, regulāri es šādas izglītojošas grāmatas lasīt neesmu gatavs, bet reizēm ir vērts ko šādu izlasīt, lai kaut vai sevi nomotivētu izlasīt "Stāstu par Sanmikelu". Ā, un vēl otrs elements - vairāku autoru kontekstā Mauriņa atsaucas uz to, cik ļoti viņus ietekmējis "Dons Kihots". To gan es, protams, esmu lasījis, bet sen un noteikti citādā veidā, nekā to lasītu tagad. Varētu būt vērts arī tam veikt atkārtotu piegājienu.
"Dzīves apliecinātāji" ir viena no viņas daudzajām eseju grāmatām (primāri šajā literatūras lauciņā jau viņa arī darbojās), kurā viņa apskata domas un darbus, ko aiz sevis atstājuši tie filozofijas un literatūras dižgari, kurus viņa sauc par "dzīves apliecinātājiem" (pretstatā šeit nepiesauktiem autoriem, kuri dzīvi neapliecināja). Kas ietilpst šajā sarakstā? Stendāls, Blēzs Paskāls, Šārls Bodlērs, Žoržs Diamels, Andrē Siaress, Migels de Unamuno, Aksels Munte, Tomass Hardijs, Čārlzs Morgans, Francis Emils Sillanpē. Autoru nozīmība ne vienmēr ir vienāda, bet uz to jau Mauriņa arī nepretendē. Lielā mērā, cik saprotu, grāmata kalpoja kā izglītojošs materiāls Mauriņas laikabiedriem - latviešiem, kuriem būtu vērts iepazīties ar šo dzīves apliecinātāju darbiem. Domājams, arī es sekošu viņas ieteikumiem un šo to pievienošu savam lasāmo darbu sarakstam (patiesībā jau es kaut ko lasījis esmu tik vien kā no Stendāla un Unamuno, pat Munti es neesmu lasījis). Auteres izklāsts skaidrs, gana humānistisks un nenovecojis arī teju gadsimtu vēlāk. Sava tiesa tajā visā, protams, ir arī pašas Mauriņas vērtējumu un uzskatu par konkrētajiem autoriem, bet tas jau noteikti nav nekas slikts. Protams, regulāri es šādas izglītojošas grāmatas lasīt neesmu gatavs, bet reizēm ir vērts ko šādu izlasīt, lai kaut vai sevi nomotivētu izlasīt "Stāstu par Sanmikelu". Ā, un vēl otrs elements - vairāku autoru kontekstā Mauriņa atsaucas uz to, cik ļoti viņus ietekmējis "Dons Kihots". To gan es, protams, esmu lasījis, bet sen un noteikti citādā veidā, nekā to lasītu tagad. Varētu būt vērts arī tam veikt atkārtotu piegājienu.
2021-10-04
comments powered by Disqus