Salīdzinoši ar citiem šajā sērijā lasītajiem romāniem, "Laika rēķins" pārsteidz ar to, ka tas savai varonei pievēršas teju visā viņas dzīves garumā - un nedara to arī tādā veidā kā "mirstošs Eduards Veidenbaums atskatās uz savu aizvadīto īso mūžu". Nē, mēs Ilzi Šķipsnu iepazīstam no bērnības Latvijā līdz pat mūža galam (kurš gan Šķipsnai nebija sevišķi ilgs - mazliet vairāk kā 50 gadi, bet, protams, uz Veidenbauma fona tas ir daudz). Šķipsna kā literāte bija ievērojama gan ar to, ka viņa bija moderna, gan ar dzīves laikā pieņemto izvēli rakstīt latviešu valodā. Proti, atšķirībā no vecākas paaudzes literātiem kā Anšlavs Eglītis vai Gunars Janovskis, Šķipsna lielu daļu savas izglītības ieguva jau trimdā, viņas angļu valoda atbilda tam līmenim, lai viņa tajā varētu rakstīt, un sākotnēji viņa studiju gados pat tajā tiešām rakstīja, līdz izlēma - nē, es būšu latviešu rakstniece, nekas, ka mūsu ir maz, tas tieši ir nozīmīgs iemesls, kālab man rakstīt senču valodā. Un vienlaikus - viņa arī nebija trimdas un trimdinieku romantizētāja (bet arī ne klaja kritizētāja), viņas darbi nav tikai par latviešu problēmām trimdā un okupētajā dzimtenē, bet gan plašākas.
Arī "Laika rēķins" nav tikai darbs par Ilzes Šķipsnas dzīvi, bet lielā mērā - par radīšanas procesu, par to, cik tas nenāk viegli un kālab tas nenāk viegli, par to, ka dzīve ir sarežģīta, gan attiecībā uz viņas laulību, gan par pieredzēto, vairākkārt viesojoties okupētajā Latvijā un izvēloties kontaktēties ar šejieniešiem, kuru vidū neapšaubām bija čekai pietuvināti cilvēki. "Laika rēķins", protams, drīzāk ir aizstāvības, nevis prokurora darbs attiecībā pret grāmatas varoni, bet - bez idealizācijas, bet podesta sagatavošanas grāmatas galvenajai varonei, par to - visu cieņu Ilzei Jansonei. Vai es teiktu, ka šo grāmatu ir vērts lasīt, ja ar Šķipsnas darbiem nemaz neesi pazīstams? Nē, droši vien nē, bet tas nenozīmē, ka šī būtu slikta grāmata un to nebūtu vērts lasīt, vienkārši vispirms jāizpilda mājasdarbs.