In the Realm of the Senses
Sākotnēji man šķita, ka "Jūtu impērija" ir tās režisora Nagisas Ošimas erotisko fantāziju almanahs. Taču patiesībā izrādījās, ka tā ir teju vai dokumentāli precīza filma, kuras galvenā varone Sada Abe Japānā ir uzskatāma par tāda pat stila slavenību kā Latvijā, piemēram, laupītājs Kaupēns. Ar to vien atšķirību, ka Sada Abe nebija laupītāja un daudzkārtēja slepkava. Taču kā dīvainas romantizācijas piemērs viņa kalpo itin labi.
Filmas sižetu ir diezgan grūti aprakstīt tā, lai tas šķistu atbilstoši filmas garam, tomēr mēģināšu. Izbijusī prostitūta Sada Abe strādā par tējas iznēsātāju pieklājīgā viesnīcā. Seksa aina starp viesnīcas īpašnieku Kičizo Išidu un viņa sievu. Jaunas sievietes iet pastaigāties. Bomža ģenitālijas. Viesnīcas īpašniekam iepatīkas Abe Sada. Locekļa tuvplāns.
Doma ir tāda - sižeta filmā ir stipri maz, seksa ainu - stipri daudz, un kā sižetiskās, tā seksa ainas lielākoties ir pāris minūtes garas, un tad mēs pārejam pie nākamās, minimāli saistītas ar iepriekšējo, epizodes. Vispār jau šis ir (vismaz tā domāts) stāsts par apsēstību, kura gaitā Sada Abe pamazām drusku sajūk prātā savā nebeidzamajā "gribu vēl izjustāk", bet Kičizo pamazām samierinās ar to, ka viņam nebūs lemts šo kaisli pārdzīvot.
Tā kā es diezgan droši neesmu sieviete - nimfomāne, man ir diezgan grūti novērtēt filmas reālisma pakāpi attiecībā uz varones sajūtām (un tāpat man ir grūti novērtēt, cik reālistiski tā ataino to, cik ļoti pirmskara Japānas sabiedrībā bija pieņemts nodarboties ar seksu liecinieku klātbūtnē, katrā ziņā tā šķiet, ka šajā filmā varoņi teju nekad šai nodarbei nenododas situācijā, kad nav neviena skatītāja). Teikt, ka šo filmu teju divu stundu garumā būtu aizraujoši skatīties, laikam gan nevar - ja ņem vērā, ka tā ir iecerēta un pasniegta kā mākslas, nevis pornogrāfiska filma, jāsaka - satura tai tomēr ir gaužām maz. Sava deva interesantuma tajā visā ir - kaut vai tas, ka pirmskara impēriskā Japāna šajā filmā un tradīcijas tajā netiek atveidots kā krāšņa kostīmdrāma, bet ja kostīmdrāma te vispār ir novērojama, tad drīzāk kā blakusprodukts - proti, šī nav tā reize, kad tu jūti, ka filmas pamatmērķis ir parādīt, kā tolaik pasaule izskatījās, bet vienlaikus viss šķiet falšs un uzspēlēts. Šajā filmā gan laikam nekas nav uzspēlēts - pat seksa ainas ir itin īstas, bez dublieru iesaistīšanas (kā atzīmēja Marina, ja tā nebūtu, dublieriem būtu daudz vairāk ekrāna laika nekā pašiem aktieriem). Savā ziņā es pat droši vien saprotu, kāpēc šī filma nonāca "500 filmu" grāmatas sarakstā - ne tālab, ka tā būtu izcils psiholoģisks kino, bet tāpēc ka savā veidā tā itin droši šo to pastāsta par Japānas kultūru un japāņu psihi.
Filmas sižetu ir diezgan grūti aprakstīt tā, lai tas šķistu atbilstoši filmas garam, tomēr mēģināšu. Izbijusī prostitūta Sada Abe strādā par tējas iznēsātāju pieklājīgā viesnīcā. Seksa aina starp viesnīcas īpašnieku Kičizo Išidu un viņa sievu. Jaunas sievietes iet pastaigāties. Bomža ģenitālijas. Viesnīcas īpašniekam iepatīkas Abe Sada. Locekļa tuvplāns.
Doma ir tāda - sižeta filmā ir stipri maz, seksa ainu - stipri daudz, un kā sižetiskās, tā seksa ainas lielākoties ir pāris minūtes garas, un tad mēs pārejam pie nākamās, minimāli saistītas ar iepriekšējo, epizodes. Vispār jau šis ir (vismaz tā domāts) stāsts par apsēstību, kura gaitā Sada Abe pamazām drusku sajūk prātā savā nebeidzamajā "gribu vēl izjustāk", bet Kičizo pamazām samierinās ar to, ka viņam nebūs lemts šo kaisli pārdzīvot.
Tā kā es diezgan droši neesmu sieviete - nimfomāne, man ir diezgan grūti novērtēt filmas reālisma pakāpi attiecībā uz varones sajūtām (un tāpat man ir grūti novērtēt, cik reālistiski tā ataino to, cik ļoti pirmskara Japānas sabiedrībā bija pieņemts nodarboties ar seksu liecinieku klātbūtnē, katrā ziņā tā šķiet, ka šajā filmā varoņi teju nekad šai nodarbei nenododas situācijā, kad nav neviena skatītāja). Teikt, ka šo filmu teju divu stundu garumā būtu aizraujoši skatīties, laikam gan nevar - ja ņem vērā, ka tā ir iecerēta un pasniegta kā mākslas, nevis pornogrāfiska filma, jāsaka - satura tai tomēr ir gaužām maz. Sava deva interesantuma tajā visā ir - kaut vai tas, ka pirmskara impēriskā Japāna šajā filmā un tradīcijas tajā netiek atveidots kā krāšņa kostīmdrāma, bet ja kostīmdrāma te vispār ir novērojama, tad drīzāk kā blakusprodukts - proti, šī nav tā reize, kad tu jūti, ka filmas pamatmērķis ir parādīt, kā tolaik pasaule izskatījās, bet vienlaikus viss šķiet falšs un uzspēlēts. Šajā filmā gan laikam nekas nav uzspēlēts - pat seksa ainas ir itin īstas, bez dublieru iesaistīšanas (kā atzīmēja Marina, ja tā nebūtu, dublieriem būtu daudz vairāk ekrāna laika nekā pašiem aktieriem). Savā ziņā es pat droši vien saprotu, kāpēc šī filma nonāca "500 filmu" grāmatas sarakstā - ne tālab, ka tā būtu izcils psiholoģisks kino, bet tāpēc ka savā veidā tā itin droši šo to pastāsta par Japānas kultūru un japāņu psihi.
2017-09-19
comments powered by Disqus