Incendies
Šī filma varētu būt Latvijā gana aktuāla - kā nekā tā stāsta par bēgļiem. Vai varbūt lietot terminu - ekonomiskajiem imigrantiem? Kā nekā filmas galvenā varone no valsts, kura varētu būt Lībija, bēg nevis uz kādu no mierīgākajām kaimiņzemēm, bet gan uz Kanādu.
Tātad, mūsdienās Kanādā nomirst kāda sieviete, viņai paliek divi bērni - dēls un meita. Māte atstājusi katram bērnam pa vēstulei, viena no tām jānodod viņu tētim, otra - viņu brālim. Jaunieši līdz šim uzskatījuši, ka tētis ir kritis dzimtenē karā, bet par brāli vispār nav dzirdējuši. Dēls nav ieinteresēts un uzskata to vēstuļu padarīšanu par stulbību. Tikām meita tomēr dodas uz mammas dzimto valsti, lai uzmeklētu savus zudušos radus. Viņa gan tajā brīdī vēl nenojauš, cik daudz visādas biedējošas patiesības tur atklāsies.
Filmas darbība lielākoties norisinās kādā tuvo Austrumu zemē, kur ir daudz gan kristiešu, gan musulmaņu, tieši tāpēc asociācijas ar Libānu ir neizbēgamas, un arī vēsturisko paraleļu netrūkst, lai gan vārdā šī valsts tur saukta netiek. Filmā diezgan izteikti vienlīdz apsēsti tiek rādīti gan kristieši, gan musulmaņi, galīgi nav tā, ka vieni būtu labie un humānie, bet otri - nežēlīgie apspiedēji. Protams, dzīvojot Latvijā un raugoties uz pasaules procesiem caur vietējo mediju prizmu, kaut kas tāds var šķist neiedomājams. Taču pietiek atcerēties ne tik senus notikumus tepat Eiropā ar kristīgo serbu izdarībām Bosnijā, un skatu punkts var arī mainīties. Filma ir diezgan skaudra un nežēlīga, bet tās atrisinājums vispār vienas vienīgas šausmas. Taču skaidrs, ka tas jau nebūs tas, kas filmu darīs sliktu, drīzāk otrādi - tā ir ļoti spēcīgs un emocionāli sāpīgs kino, tā vērta, lai būtu teju vienīgā filma, ko šovasar būs sanācis noskatīties (ak, tie nepieciešamie velokilometri!). Filma bija nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā, tomēr beigās to nedabūja. Tiesa, no visām Oskarotajām kategorijām, manuprāt, svešvalodu filmām ir vislielākā konkurence - kā nekā pasaulē ir tik daudz valstu, kas nav pilnīgi angļvalodīgas, kurās uzņemt labu kino. Un "Incendies" pilnīgi noteikti ir labs kino, ja arī ne ar popkornu baudāms (un vispār ar baudīšanu šīs filmas kontekstā tā ir, kā ir).
Tātad, mūsdienās Kanādā nomirst kāda sieviete, viņai paliek divi bērni - dēls un meita. Māte atstājusi katram bērnam pa vēstulei, viena no tām jānodod viņu tētim, otra - viņu brālim. Jaunieši līdz šim uzskatījuši, ka tētis ir kritis dzimtenē karā, bet par brāli vispār nav dzirdējuši. Dēls nav ieinteresēts un uzskata to vēstuļu padarīšanu par stulbību. Tikām meita tomēr dodas uz mammas dzimto valsti, lai uzmeklētu savus zudušos radus. Viņa gan tajā brīdī vēl nenojauš, cik daudz visādas biedējošas patiesības tur atklāsies.
Filmas darbība lielākoties norisinās kādā tuvo Austrumu zemē, kur ir daudz gan kristiešu, gan musulmaņu, tieši tāpēc asociācijas ar Libānu ir neizbēgamas, un arī vēsturisko paraleļu netrūkst, lai gan vārdā šī valsts tur saukta netiek. Filmā diezgan izteikti vienlīdz apsēsti tiek rādīti gan kristieši, gan musulmaņi, galīgi nav tā, ka vieni būtu labie un humānie, bet otri - nežēlīgie apspiedēji. Protams, dzīvojot Latvijā un raugoties uz pasaules procesiem caur vietējo mediju prizmu, kaut kas tāds var šķist neiedomājams. Taču pietiek atcerēties ne tik senus notikumus tepat Eiropā ar kristīgo serbu izdarībām Bosnijā, un skatu punkts var arī mainīties. Filma ir diezgan skaudra un nežēlīga, bet tās atrisinājums vispār vienas vienīgas šausmas. Taču skaidrs, ka tas jau nebūs tas, kas filmu darīs sliktu, drīzāk otrādi - tā ir ļoti spēcīgs un emocionāli sāpīgs kino, tā vērta, lai būtu teju vienīgā filma, ko šovasar būs sanācis noskatīties (ak, tie nepieciešamie velokilometri!). Filma bija nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā, tomēr beigās to nedabūja. Tiesa, no visām Oskarotajām kategorijām, manuprāt, svešvalodu filmām ir vislielākā konkurence - kā nekā pasaulē ir tik daudz valstu, kas nav pilnīgi angļvalodīgas, kurās uzņemt labu kino. Un "Incendies" pilnīgi noteikti ir labs kino, ja arī ne ar popkornu baudāms (un vispār ar baudīšanu šīs filmas kontekstā tā ir, kā ir).
2015-07-28
comments powered by Disqus