Pārcēlāja
Ir lietas, ko par Ingas Tropas jaunāko izrādi "Pārcēlāja" (skatāma Dirty Deal Teatro) var pateikt viegli. Ka es tās laikā vienu reizi uz brīdi iemigu, bet trīs reizes apraudājos. Ka šī ir pirmā izrāde, kuru skatījos guļus gultā un zem segas (izņemot varbūt tādas, kas skatītas attālināti sauc Teatris.zip, bet tas tomēr cits gadījums). Ka šajā izrādē Tropa ir ne vien režisore, bet arī dramaturģe un vienīgā aktrise. Ka izrādes darbība risinās Meksikas džungļos un galvenās varones prātā. Stāstīt tālāk kļūt jau grūtāk.
"Pārcēlāja" ir maksimāli privāts pašas Ingas Tropas stāsts, un es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš ņems un publiski atstāstīs svešus un privātus stāstus (nekas, ka tas redzams arī teātrī, bet tur to stāsta pati Inga, nevis trešās personas), līdz ar to stāstīt par šo izrādi nav viegli. Labi, mazliet par Pārcēlājas tēlu - savā ziņā tas ir sievišķīgs Harons, kas pārceļ cilvēku no Šīssaules uz Viņsauli, bet vienlaikus arī vairāk kā tas. Upei un ūdenim izrādē vispār ir ļoti liela loma, un tā ir gan gluži reālā Aiviekste, gan mazāk reālā džungļu upe, gan vēl mazāk reālā apziņas upe. Ārpusķermeņa pieredzes, tumši rēgi, kas tevi vajā visas dzīves garumā, tas ir un savā ziņā arī nav tas, par ko ir izrāde.
Attālinoties no sižeta, "Pārcēlāja" noteikti ir izrāde, kura atbilst tam, ka teātris tomēr ir mainījies kopš 2020. gada un Covid sākuma (arī izrādes tekstā gaidāmā pandēmija ir piesaukta) - veids, kādā tu, skatītājs būdams, to uztver (ja kas - tā ir tava izvēle, primāri skatīties to vai klausīties) ir absolūti neierasts. Un formāts, kad līdzās Tropas balsij tu dzirdi arī citas balsis - joprojām Tropas - ierakstā, reizēm iekšējam monologam pārejot uz šī monologa ierakstu, bet citkārt - sadaloties vairākās Ingas personības daļās - tas viss galīgi nesasaucas ar pirmspandēmijas laika teātri, bet daudz vairāk ar tās pašas Tropas Vijolīšu apsēstību - izrādi, kurā tu kā skatītājs vispār visu laiku biji viens, pat vēl radikālāk nekā šeit, kur katrs skatītājs savā gultā arī ir kā vientuļa sala, taču tu vismaz apzinies - citi skatītāji tepat netālu ir. Un arī tematiski izrādes labi sasaucas kopā, kas ir tikai loģiski - kā nekā "Vijolīšu apsēstība" ir viens no pirmajiem Tropas darbiem pēc "Pārcēlājas" laika.
Nezinu, vai par šādu izrādi var teikt, ka tā ir brīnišķīga, jo tā ir šaušalīgi smaga (ne jau no smiekliem man tās laikā bija asaras), bet tā noteikti ir ļoti vērtīga. Tā ir smaga, tur šaubu nav, līdz ar to ikvienam to skatīties es noteikti neieteiktu. Bet tā ir laba, tur es nešaubos. Un, cik dīvaini tas lai arī neizklausītos, šajā reizē pat iemigšana izrādes laikā šķita vietā, nevis nejauša.
"Pārcēlāja" ir maksimāli privāts pašas Ingas Tropas stāsts, un es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš ņems un publiski atstāstīs svešus un privātus stāstus (nekas, ka tas redzams arī teātrī, bet tur to stāsta pati Inga, nevis trešās personas), līdz ar to stāstīt par šo izrādi nav viegli. Labi, mazliet par Pārcēlājas tēlu - savā ziņā tas ir sievišķīgs Harons, kas pārceļ cilvēku no Šīssaules uz Viņsauli, bet vienlaikus arī vairāk kā tas. Upei un ūdenim izrādē vispār ir ļoti liela loma, un tā ir gan gluži reālā Aiviekste, gan mazāk reālā džungļu upe, gan vēl mazāk reālā apziņas upe. Ārpusķermeņa pieredzes, tumši rēgi, kas tevi vajā visas dzīves garumā, tas ir un savā ziņā arī nav tas, par ko ir izrāde.
Attālinoties no sižeta, "Pārcēlāja" noteikti ir izrāde, kura atbilst tam, ka teātris tomēr ir mainījies kopš 2020. gada un Covid sākuma (arī izrādes tekstā gaidāmā pandēmija ir piesaukta) - veids, kādā tu, skatītājs būdams, to uztver (ja kas - tā ir tava izvēle, primāri skatīties to vai klausīties) ir absolūti neierasts. Un formāts, kad līdzās Tropas balsij tu dzirdi arī citas balsis - joprojām Tropas - ierakstā, reizēm iekšējam monologam pārejot uz šī monologa ierakstu, bet citkārt - sadaloties vairākās Ingas personības daļās - tas viss galīgi nesasaucas ar pirmspandēmijas laika teātri, bet daudz vairāk ar tās pašas Tropas Vijolīšu apsēstību - izrādi, kurā tu kā skatītājs vispār visu laiku biji viens, pat vēl radikālāk nekā šeit, kur katrs skatītājs savā gultā arī ir kā vientuļa sala, taču tu vismaz apzinies - citi skatītāji tepat netālu ir. Un arī tematiski izrādes labi sasaucas kopā, kas ir tikai loģiski - kā nekā "Vijolīšu apsēstība" ir viens no pirmajiem Tropas darbiem pēc "Pārcēlājas" laika.
Nezinu, vai par šādu izrādi var teikt, ka tā ir brīnišķīga, jo tā ir šaušalīgi smaga (ne jau no smiekliem man tās laikā bija asaras), bet tā noteikti ir ļoti vērtīga. Tā ir smaga, tur šaubu nav, līdz ar to ikvienam to skatīties es noteikti neieteiktu. Bet tā ir laba, tur es nešaubos. Un, cik dīvaini tas lai arī neizklausītos, šajā reizē pat iemigšana izrādes laikā šķita vietā, nevis nejauša.
2023-01-20
comments powered by Disqus