Kazhes pierakstu burtnīca

Apskates objekti šajā ceļojumā noteikti nebija galvenais, tomēr nav jau gluži tā, ka visas desmit dienas neizgājām no mājas, kaut ko jau mēs arī redzējām, par to tad uzrakstīšu šajā reizē.

Pastaiga pa Beit HaKerem

Sākām mēs ar pastaigu pa tuvējo Jeruzalemes apkaimi, sauktu Beit HaKerem. Lai arī pati Jeruzaleme ir pilsēta ar super senu vēsturi, tās mūsdienu apkaimes gluži no Bībeles laikiem nav cēlušās, Beit HaKerem ir dibināta 1922. gadā, to plānoja ievērojamais bauhaus piekopušais arhitekts Rikards Kaufmans. Par apkaimes nozīmīgākajām vietām mums pa reizei izstāstīja gan Anna, gan Šauls, vienlaikus nekā tāda super ievērojama tur nav. Kaut kur tur mīt bijušais Izraēlas prezidents, ir viena augstskola (kurā Šauls savulaik strādājis), netālu (otrpus šosejai) atrodas valsts galvenā universitāte. Mums, protams, būtiskākais bija pāris tuvumā esošu rotaļu laukumu un divi nelieli parki. Turpat netālu no mājām uzēdām garšīgu saldējumu (faktiski - sorbetu, Izraēlā to piedāvājums ir ļoti plašs, jo sorbets atbrīvo no nepieciešamības satraukties par to, kad drīkstēsi ēst "gaļīgos" ēdienus).

Telaviva un Ramatgana

Nākamais līmenis bija brauciens uz Telavivu. Turp devāmies ar vilcienu (šī kļuva par mūsu pirmo pieredzi, izmantojot Izraēlas sabiedriskā transporta sistēmu, par kuru jau rakstīju iepriekš). Pašā Telavivā bija būts jau iepriekš, līdz ar to uzreiz ar došanos pludmales virzienā nešķita prātīgi, tā vietā gājām tieši pretējā virzienā - faktiski to daļu jau laikam sauc par Ramatganu, nevis Telavivu (šīs pilsētas viena no raksturīgākajām iezīmēm - katram priekšpilsēta, ko mēs uzskatītu par pilsētas apkaimi, ir ar atsevišķas pilsētas statusu). Ramatganas galvenā iezīme - debesskrāpji. Kā cilvēkiem no valsts, kurā debesskrāpji ir saskaitāmi uz gatera darbinieka pirkstiem, mums tur bija liels prieks pastaigāt starp betona un stikla monstriem. Bērni gan cerēja arī uz rotaļu laukumu un saldējumu, tad nu devāmies arī uz kādu parku. Tā nosaukums ir Yarkon park, un savā būtībā tas ir mežveida parks, kurā tu vari atrast gan putnu vērošanas vietu, gan biežņu, kurā mājo šakāļi. Jā, tu izlasīji pareizi - šakāļi. Pirmajā brīdī, kas ieraudzījām bariņu šo zvēru, kas līdzinās tramīgiem suņiem (vai neliela izmēra vilkiem), mazliet samulsām, taču ātri vien sapratām, ka diez vai radījumi, kurus tu vari redzēt dienas vidū teju pilsētas centrā, būs kaut kas sevišķi briesmīgs. Protams, ar piebildi - ja šie radījumi nav cilvēki, ar tiem var gadīties visādi.



Vēlāk uzzinājām, ka vietējie iedzīvotāji bija pamatīgi cīnījušies par šī parka saglabāšanu, jo allaž jau atrodas attapīgi cilvēki, kas saskata potenciālu kādām dārgām jaunbūvēm ar stratēģiski labu novietojumu, taču vismaz pagaidām Yarkon parks pastāv un priecē savus apmeklētājus, mūs ieskaitot.





Izstaigājušies pa Ramatganu, devāmies nu jau patiešām uz Telavivu, precīzāk - uz tās pludmali. Tiesa, kamēr kartē man šķita, ka nekur tālu jāiet nebūs, praksē izrādījās, ka tā pastaiga bija aptuveni četrus kilometrus gara - proti, nebūt ne rokas stiepiena attālumā. Labi, ka Jurģis šajā ceļojumā labprāt sēdēja ratos, jo skaidrs, ka ar viņa kājelēm šādu attālumu veikšana nav gluži reāla. Estere tikām turējās ļoti labi - viņa vispār pēdējā laikā mūs pārsteidz ar savu izturību. Pat dīvaini atcerēties, ka nebūt ne tik sen mums bija izdomāts sūdzību bingo, jo tagad mūsu meita praktiski bez jebkādām sūdzībām var vienā pastaigā veikt kaut ko tuvu 20 kilometriem, un pēc tam pat vēl izturēt līdz vakaram bez diendusas (vienlaikus - viņa bez sevišķām problēmām to pašu diendusu guļ dārziņā un reizēm arī mājās, ja rodas šāda iespēja). Nu, jā, tad nu aizgājām līdz pludmalei (pa ceļam nopirkuši saldējumu - jo kā gan bez tā?), pamērcējām kājās ūdeni, būtu varējuši arī nopeldēties, vismaz es noteikti, taču nebiju paķēris līdzi peldšortus, bet kājās man bija primāri baltas apakšbikses, kurās iet ūdenī īsti pareizi nešķita. Aizgājām līdz piemineklim vīram peldbiksēs, kas stāv uz galvas, kuru bijām redzējuši arī iepriekšējā reizē.




Un te fakts, kas man bija pārsteigums - šis vīrs, kā izrādās, nav abstrakts personāžs, bet gan Dāvids Ben Gurions - Izraēlas valsts dibinātājs un pirmais premjerministrs. Un te es tev uzdošu jautājumu: vai vari iztēloties Latvijā pieminekli Kārlim Ulmanim peldbiksēs un ko par šādu iniciatīvu teiktu pašpasludināti patrioti? Es, protams, arī nē. Ben Guriona piemineklis bija mūsu galvenais mērķis, pēc tā sasniegšanas sākām ceļu atpakaļ uz dzelzceļa staciju (kā nekā bijām jau gana nostaigājušies). Pa ceļam piestājām ieēst pusdienas - Marina bija domājusi, ka mums vajadzētu kādu falafelu / šavarmas (kebabu) vietu, lai bērniem tur varētu paņemt friškas (nav jau tā, ka viņi ēd visu), taču beigās izvēle krita par labu iestādei, kura izteikti specializējās uz kartupeļiem. Doma sekojoša: tu paņem lielu krāsnī ceptu kartupeli (ar visu mizu), pārgriez to uz pusēm, samīci paša kartupeļa masu un pievieno tai klāt dažādas piedevas, kas var būt gaļa, dārzeņi, cepta ola, siers vai vēl kas nu tev ienāks prātā. Kaut ko šādu varētu mēģināt arī mājās uztaisīt, ne?



Paēdām un turpinājām ceļu uz vilcienu. Šajā reizē gan mums vienīgā Esteres sūdzība gadījās - izdzērusi kopā ar ēdienu puslitru sulas, viņa prognozējami izjuta nepieciešamību pēc tualates apmeklējuma, kuru pirms dzelzceļa stacijas nekādi nevarējām nodrošināt (sīkās kafejnīcās Telavivā, kā šķiet, apmeklētājiem pieejamu labierīcību nav), tomēr viss beidzās labi - krūmos pie daudzdzīvokļu mājas nevienam līst nenācās. Tā nu tikām stacijā, ne gluži bez grūtībām sapratām, kur ir mūsu vilciens, un varējām doties atpakaļ uz Jeruzalemi.

Jāatzīmē, ka atgriežoties "mājās", vēl tikai ieraudzījis Annas mājas namdurvis, Jurģis paziņoja "ņam, ņam!". Viņam viss bija skaidrs.

Montefiore dzirnavas un Nahalat Shiv'a

Nākamais izbrauciens atkal bija ļoti vietējas nozīmes: uz Montefiore vējdzirnavām. Šo dzirnavu īsais stāsts ir sekojošs: dzirnavas uzbūvēja 19. gadsimta vidū, neilgu laiku tās darbojās, taču Jeruzalemēnebija gana pastāvīgu vēju, līdz ar to pēc jau pārdesmit gadus vēlāk tās kļuva par nedarbojošos vēsturisku kuriozu, ar laiku zuda pat atmiņas, ka tās jebkad būtu darbojušās, un ilgus gadus tās uzskatīja par tikpat veiksmīgu projektu kā, piemēram, Daugavgrīvas tramplīns Rīgā - kaut kas, kas ir uzbūvēts bez skaidras motivācijas un nekad nav pildījis savas primārās funkcijas. Taču tad, jau šajā tūkstošgadē kāds vēsturnieks vārdā Šauls Sapirs, bija noskaidrojis, ka dzirnavas tomēr ir darbojušās, atradis to būvnieka dienasgrāmatu un vecos plānus (kaut kur Anglijā) un iedzīvinājis interesi par šīm dzirnavām, kā rezultātā notika to restaurācijas darbi un 2013. gadā dzirnavās tika samalti pirmie milti pēc aptuveni 140 gadu pārtraukuma. Vērts piebilst, ka piesauktais vēsturnieks ir neviens cits kā tas vīrs, kura mājā mēs pavadījām mūsu vizīti Jeruzalemē un kurš mūs arī aizveda uz šīm dzirnavām. Te dzirnavu apraksts Wikipedia, jāatzīmē, ka Šauls ir arī uzrakstījis grāmatu par šīm dzinavām, bet viņa mājā ir atrodamas pateicības par iesaistīšanos šajā projektā no visām pusēm, kas vien tajā iesaistījušās (būtiskākā - organizācija no Nīderlandes "Christians for Israel", kā nekā holandieši jau ir galvenie vējdzirnavu propagandētāji pasaulē).

Protams, Šauls nav tāds cilvēks, kurš varētu mums parādīt tikai dzirnavas un izstāstīt tikai par tām, līdz ar to brauciens ar auto sastāvēja no visdažādākajiem līkumiem, kuru ietvaros mēs apskatījām dažādas Jeruzalemes apkaimes, kas būvētas dažādos laikos un kuras apdzīvojušas dažādas ļaužu kopienas (ieskaitot tipisko - vācu kolonisti 19. gadsimtā). Piestājām arī vietā, kur pavērās labs skats uz Jeruzalemes vecpilsētu, noklausījāmies lekciju par to, kas nu katrā vietā redzams un tā tālāk. Būtiska detaļa visā šajā pasākumā - lai varētu visu izstāstīt, ar auto Šauls brauca gaužām lēnām. Daļēji viņš droši vien nedzirdēja aizmugurē pīpinošās mašīnas (jo nesenā ceļojumā uz Indiju viņš bija pazaudējis savu veco dzirdes aparātu, bet jauno vēl nebija saņēmis), bet daļēji viņu vienkārši tās neuztrauca. Kā viņš pats teica: "Cilvēki mums aiz muguras ir dusmīgi, bet nekas - reizēm dzīvē nākas pagaidīt." Kad šo atstāstījām Annai, viņa atklāja, ka normālos apstākļos Šauls, protams, ir maksimāli neiecietīgs pret autovadītājiem, kas kavē satiksmi. Bet tāda jau ir cilvēka daba.

Jāatzīmē, ka Šauls vispār ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti patīk visu ko stāstīt - lielākoties tas, protams, ir par vēsturi, bet arī par aktuālo politisko stāvokli Izraēlā viņš tev nevilcināsies izstāstīt savus uzskatus. Tieši šajā jautājumā gan centos lieki neko nevaicāt: zinu to, ka viņš savos uzskatos ir izteikti labējāks par visiem pārējiem ģimenes locekļiem un līdz ar to jebkuram znotam (un reizēm - arī meitām) saruna ar Šaulu neizbēgami pāriet strīdā par politiku, bet man šajā jautājumā jau īsti nebūtu ko piebilst, par politisko situāciju Izraēlā esmu informēts tik vien kā līdz līmenim "it's complicated", un centos dziļāk tur neiejaukties. Kā teikt - ko gan vērtīgu tāds cilvēks ar minimālu izpratni par tur noteikošajiem procesiem var ienest diskusijā? Un vienlaikus - skaidrs taču, ka visi šādi strīdi ir bezjēdzīgi pašos pamatos, jo neviens nevienu nekad nepārliecina. Vienīgais, ko vienmēr uzskatu par vajadzīgu teikt - ja kāds man par Krievijas iebrukumu Ukrainā saka: "Tas putins taču ir sajucis prātā", es allaž atbildu: "Nē, šāda pasaules uztvere ir ne tikai viņam, bet arī miljoniem, kas viņu atbalsta - viņš dara tikai to, ko no viņa sagaida." Bet par Izraēlas politiku man īsti nav ko teikt.




Paviesojušies pie dzirnavām, devāmies uz Jeruzalemes apkaimi Nahalat Shiv'a, kurā veicām nelielu pastaigu. Tā ir viena no pirmajām Jeruzalames apkaimēm, kas izbūvētas 19. gadsimtā ārpus pilsētas mūriem un tās vēsturē, protams, Šauls arī ļoti labi orientējas (un ir autors informatīvajām plāksnēm šajā apkaimē). Iespējams, mēs kādās no šīm ieliņām pat bijām bijuši iepriekšējā mūsu ceļojumā, bet tad, protams, nekādu vēstures kontekstu par to neguvām. Un pēc šīs pastaigas bija vēl viens svarīgs uzdevums - pusdienas Jeruzalemes Ebreju universitātē, kas ir arī Šaula gadu desmitiem ilgā darbavieta. Jā, mēs bijām pusdienās studentu ēdnīcā, un jāatzīst - gribētu es redzēt, kā mūsu studenti štopē iekšā tik pamatīgus laša gabalus, kā tas notiek tur. Jāatzīmē, ka Universitāte kotējas globāli visai augstu (pasaules rangā tā ir simtniekā), ne jau tāpat vien viens no diviem tās dibinātājiem bija Alberts Einšteins. Tiesa, kādas tur bija pusdienas Einšteina laikos, to es, protams, nepateikšu.

Beit Guvrin - Maresha nacionālais parks

Ievērojamākā vieta, ko apmeklējām šī ceļojuma ietvaros un kur neviens no mums nebija bijis iepriekš, bija Beit Guvrin nacionālais parks, uz kuru mūs aizveda Anna. Šī vieta, kas ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir patiešām lielisks veids, kā koncentrēti un īsā laikā apskatīt ļoti daudzveidīgu šī reģiona vēstures koncentrātu. Senākās liecības vēsta par pilsētu vārdā Mareša vai Marisa, no Vecās Derības laikiem, taču dažādu periodu tur bijis tik daudz, ka visam izsekot precīzi ir pāri maniem spēkiem - ar visu to, ka teju 2000 gadus tur nekādas pilsētas vairs nav. Taču, kas tur mūsdienās ir apskatāms:
- izteiksmīgi zaļi pauguri ar skaisti ziedošām magonēm (vismaz februārī)
- alas ar kolumbārijiem, kurus pirmajā brīdī gribas uzskatīt par vietām, kur novietot mirušo urnas, bet realitātē tās ir bijušas seno laiku baložu fermas (tā ir super dīvaina lieta, ko nudien neesmu redzējis nekur citur)
- tā dēvētās "Zvanu alas" - mākslīgi veidotas alas (smilšakmens ieguvei), kuru šajā reģionā ir ap 800, daudzas no tām savienotas ar pazemes ejām - arī ļoti dīvaina un citur neredzēta parādība
- apmetnes alās (ieskaitot ūdens cisternas un olīveļļas spiešanas ietaises)
- Bizantijas laikmetā uzceltās Svētās Annas baznīcas drupas
- romiešu amfiteātris, kuru iznīcināja Galilejas zemestrīce 363. gadā un kurš pārsteidzošā kārta ir izrakts vien 20. gadsimta nogalē.










Tā mēs īsā un koncentrētā vizītē (kuru veidoja vairākas pastaigas ar nelieliem pārbaucieniem ar auto - Jurģis tomēr vēl nav nekāds dižais staigātājs) apskatījām teju visu, ko Beit Guvrin var sniegt, un varu atzīt - šī ir patiešām ļoti, ļoti interesanta apskates vieta, it īpaši tādā skaistā saulainā dienā, kāda bija trāpījusies mums.

Pastaiga uz Jeruzalemes centru

Nākamā diena pēc Beit Guvrin apmeklējuma nebūt nebija tik saulaina kā iepriekšējā (līdz ar to mums paveicās, ka saplānojām tieši šādi un ne otrādi), un tajā neko ambiciozāku par gājienu Jeruzalames centra virzienā neieplānojām. Marinai bija ambīcija atrast kādu lielveikalu suvenīru iegādei (te jāpiebilst, ka daudz intensīvāk šim jautājumam viņa pievērsās kādā no mūsu brauciena pēdējām dienām, tirgu apmeklēdama kopā ar Annu, bet mani atstājot mājās ar bērniem, par ko es jutos neizsakāmi priecīgs, jo zināms, ka es un iepirkšanās ir minimāli savienojamas aktivitātes), gribējām arī vienkārši mazliet padzīvoties pa pilsētu. Bija jau variants braukt ar sabiedrisko transportu, taču izlēmām, ka to labāk atstāt atceļam, bet turp aizdoties pašu spēkiem. Kas mani pārsteidza, ka patiesībā Jeruzalemē attālumi ir visai nelieli - lai arī nav tā, ka es baigi būtu sapratis pilsētas ģeogrāfiju, bet no Annas mājas visas tās vietas pilsētā, kuras man šķita apmeklēšanas vērtas, bija sasniedzamas ar kājām.



Vairāk vai mazāk sekojot tramvaja sliedēm, mēs tikām līdz mūsdienu Jeruzalemes centram (proti, ne vecpilsētai), kur izstaigājām dažus veikalus. Tai skaitā - nopirkām Annas ģimenei "Ticket to Ride", kuru pēcāk ar Annu arī uzspēlējām, taču mums (un it īpaši Marinai, kurai tā rakstība ir pavisam sveša) negāja viegli, jo visi pilsētu nosaukumi uz kartes ir rakstīti ivritā; pat man vairākas reizes nācās pārliecināties, kura ir Budapešta un kura - Bukareste, bet Marinai tā bija tīrā ķīniešu ābece. Taču ne par to šoreiz - lai gan, īsti pat nezinu, par ko tieši. Ja nu vienīgi, ka šajās ielās mēs bijām bijuši iepriekšējā mūsu ceļojumā, tikai toreiz - sabata laikā, kad visa pilsēta bija kā izslaucīta, bet tagad tajā bija aktīva cilvēku rosība. Tiesa, ne Marina, ne jo īpaši Jurģis nejutās labi, tālab pēc tam, kad bijām sasnieguši vecpilsētas robežu, bet neiegājuši tajā iekšā, iesēdināju savu ģimeni tramvajā, bet mūros iekšā devos viens pats.




Te jāpiebilst, ka šajās dienās situācija Izraēlā nebija sevišķi mierīga. Vienlaikus - ievērojot to, cik bieži Izraēlā mēdz būt nemierīga situācija, tas nebija nekas īpašs, bet pārliecības par to, ka doties, piemēram, uz Austrumjeruzalemi būtu pilnīgi droši man nebija. Tālab mana vizīte vecpilsētā bija dīvaina - devos staigāt pa tās kristiešu kvartālu, kurā ir vismazākās cilvēku plūsmas. Tas gan zināmā mērā pat bija prātīgi - cilvēku bari man nepatīk, neko pirkt es tur negrasījos (izņemot dažas pastkartes, ar kurām apgādājos visai drīz), un visās populārākajās vietās esmu jau divreiz iepriekš bijis. Līdz ar to mana vizīte sākās pie Jaffa vārtiem, bet beidzās pie Jaunajiem vārtiem (protams, ar pamatīgu līkumošanu pa vidu), un tad jau arī es varēju doties māju virzienā, pa ceļam gan piestājis kādā falafelu iestādē (jo kā nu bez tā).

Vizīte Maccabi muzejā

Ceļojuma otrajā piektdienā, kamēr vēl nebija sācies šabats, izpildīju vienu no maniem šī brauciena obligātajiem plāna punktiem - apmeklēju "Maccabi" / Izraēlas sporta vēstures muzeju.Kā rūdītām vēsturniekam - amatierim, man šīs vietas apmeklējums ietilpa obligātajā programmā. Sākotnēji bija domāts, ka to varētu kaut kā ietilpināt mūsu pirmajā braucienā uz Telavivu, bet tas tāpat sanāca gana laikietilpīgs un ar intensīvu staigāšanu, lai muzejam tajā vietas neatrastos. Tad nu braucām uz muzeju speciāli - un divatā, jo ar Jurģi ir zināms, ka muzejos galīgi nav ko darīt.


Par Makkabi muzeju gan arī jāsaka - Esterei tas nebija piemērots. Piektdienās un sestdienās tā apmeklējums ir bez maksas un ar gidu, kas visu stāsta skaidrā ivritā, proti, pat man no tā nekāda labuma. Pozitīvais - stāstījumu ik pa brīdim pārtrauc dažādās vietās novietoti ekrāni, kuros vēstījums ir ar subtitriem angļu valodā (reizēm - arī anglisks audio). Taču Esterei tas tāpat nav diži interesanti (ignorējot to, ka arī saturs viņu nevarētu baigi uzrunāt, bet, nesaprotot tekstu, situācija ir pavisam bēdīga). Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka viņai es iedevu savu telefonu, tikām pats iepazinos ar to, ko nu varēju uztvert. Vēl viens pluss man - informatīvais materiāls uz muzeja sienām ir ar tulkojumu angļu valodā, tālab domājams, ka savus 70% no tā satura, ko uzzināja pārējie apmeklētāji, arī es varēju uztvert. Muzejs vēsta primāri par "Makkabi" organizācijas vēsturi, taču tā kā Makkabi ir viens no Izraēlas sporta stūrakmeņiem, tad arī kopumā par Izraēlas sporta vēsturi kā tādu šo to te var uzzināt. Mani visvairāk, protams, interesēja viss, kas saistīts ar laiku līdz Otrajam pasaules karam, taču interesanti bija uzzināt arī, piemēram, par pirmo lielo Telavivas Makkabi basketbola komandas uzvaru - eirokausos pieveicot padomijas galvaspilsētas CSKA. Arī par Melno septembri 1972. gada Minhenes spēlēs iepriekš zināju mazāk. Plus redzēju Vīnes "Hakoah" zelta grāmatu (tajā vajadzētu kaut kur iekšā parādīties arī rīdzinieku Leibas Kaca un Iļjas Vestermana vārdiem). Un interesanti bija ekskursijas noslēgumā apskatīties visu makabiāžu (tās ir vispasaules ebreju spēles) atklāšanas ceremoniju fragmentus un svinīgo lāpas aizdegšanu.




Attiecībā uz muzeju gana interesants ir arī tā novietojums - tas atrodas pamatīga kompleksa vidū, kas viss pieder "Makkabi" organizācijai, kurā ietilpst arī dažādi sporta laukumi, viesnīca un droši vien vēl kaut kādas kompleksa daļas, kuras gan nedevāmies pētīt.

Apskatījuši muzeju, devāmies uz zonu, kas kartē bija iezīmēta kā Safari, bet no mūsu puses tajā nebija ieejas - un varbūt labi, ka tā. Kā izrādās, tas ir savvaļas dzīvnieku parks un zoodārzs (šī vieta izslavēta ar to, ka tajā ļoti sekmīgi izdodas pavairot ziloņus), kura apmeklējumam pirms sabata iestāšanās mums tāpat nebūtu pieticis laika. Tā vietā pastaigājām pa parastu parku ar dažādiem ūdensputniem un lielu rotaļu laukumu - ko gan vairāk vajag Esterei? Tā kā ceļā uz Ramatganu mums bija gadījusies neskaidrā situācija ar biļetes iegādi, par ko rakstīju iepriekš, atpakaļ izlēmu braukt ar vilcienu. Līdz tam gan bija kāds gabaliņš, ko iet (ap septiņiem kilometriem), bet jaukā saulainā pastaigā šo distanci sekmīgi pieveicām un pat tikām uz priekšpēdējo, nevis pēdējo dienas vilcienu uz Jeruzalemi (līdz ar sabatu sabiedriskais transports pārstāj kursēt).

Jeruzalemes zoodārzs

Ceļojums ar bērniem nevar iztikt bez paviesošanās kādā zoodārzā. Šis ceļojums nekļuva par izņēmumu, kā nekā par Jeruzalemes "Bībeles zoodārzu" atsauksmes ir labas. Kas attiecas uz tā bībelisko aspektu, doma laikam ir tāda, ka šajā zoodārzā galvenokārt atrodami dzīvnieki, kas ir pieminēti Bībelē (un tādu, protams, nav maz), tai skaitā tādi, kas mūslaiku Izraēlas teritorijā nedzīvo, bet daļu no tiem, kuri cilvēku darbības rezultātā no turienes ir izzuduši, zoodārzs mēģina reintroducēt dabā (ceru, ka saprātīgā veidā). Kā lai arī nebūtu, zoodārza teritorija ir plaša, lielum lielais vairums dzīvnieku tajā mīt atbilstoši manai izpratnei ļoti labos apstākļos (žirafju zona, manuprāt, ir foršākā no visām). Apmeklētājiem ir itin labas iespējas vairākās vietās dzīvniekus vērot tik tuvu, cik vien tas ir vispār reāli (vienlaikus - dzīvniekiem ir gana plašas iespējas, ja viņi tevi nevēlas redzēt, aiziet gana tālu un tikt pie sava privātuma). Amizantākais mūsu acīs bija paziņojums pie lāčiem, ka tie šobrīd devušies ziemas miegā, līdz ar to nav apskatāmi. Kāpēc amizants? Tālab, ka mūsu vizītes diena bija ļoti silta, staigājām kreklos ar īsajām rokām - bet lāčiem, redz, ziemas miegs.




Mūsu favorīti? Žirafes, kuras te bija veselas astoņas, tai skaitā vairākas jaunules. Māja ar papagaiļiem, kuri lidinās tev gar seju (Esterei gan šķita, ka viņi ir pārāk trokšņaini).Lemuri (pie kuriem arī vari ieiet iekšā, tālab jāuzmanās, lai viņi tev neizrauj no rokām kaut ko ēdamu). Vilki, kuri laiski gulēja saulītē (ievērojot to, ka jau teju gadu mūsu bērni pa vakariem spēlē vilku ūjināšanas spēli, beidzot viņiem radās iespēja apskatīt reālus vilkus). Un savvaļas bruņurupucis, kuru sastapām zoodārza teritorijā (diez vai viņš kā anekdotē par narkomānu bija aizbēdzis tik ātri, tik ātri - gluži vienkārši tā sagadījies, ka vietā, kur viņa ģimene mīt, ir zoodārzs). Un ūdri, kuri nemitīgi spēlējās, tādējādi sastādot nopietnu konkurenci lielākiem zvēriem, kuri apmeklētāju uzmanību piesaista vienkārši ar savu klātbūtni.





Pastaiga atpakaļ uz mājām no zoodārza gan bija diezgan izaicinoša (jo lielākā daļa no tās bija kalnā, bet sabiedriskais transports mums nebija pieejams, par to jau rakstīju iepriekš), taču ar šo apmeklējumu visi palikām apmierināti. Mums visiem kopā tā arī kļuva par pēdējo pastaigu šajā ceļojumā.

Yad Vashem

Pēdējā rītā pirms došanās atpakaļ uz Latviju man bija viens ne pārāk iepriecinošs, bet tomēr svarīgs pienākums - apmeklēt Yad Vashem jeb holokausta piemiņas centru. Nav tā, ka es šādās vietās viesojos labprāt (un ir jau jābūt arī ne gluži riktīgam, lai tev patiktu šāda veida objekti), bet reizēm ir jādara arī kaut kas tāds, kas prieku nesagādā. Un šai vizītei (kurā devos kopā ar Annu) bija arī kāds ļoti konkrēts uzdevums - tikt pie informācijas, kas Yad Vashem datubāzē ir atrodama par Emmu Priedi - sievieti, kura atzīta par Taisnīgo starp tautām un kura vairāk kā divu gadu garumā bija palīdzējusi manam vectēvam, kurš slēpās pagrabā viņas kā sētnieces apkalpotā mājā. Emmas Priedes iekļaušana šajā Taisnīgo sarakstā bija viens no jautājumiem, kas ilgstoši bija ļoti rūpējis manai mammai (un viņa bija ļoti neapmierināta ar Latvijas ebreju kopienu, no kuras trūka atbalsta šai iniciatīvai), taču ne man, ne Annai nebija skaidrs, kā, kad un uz kādu dokumentu pamata beidzot tas bija noticis (tiesa, jau pēc pašas Emmas nāves). Internetā pieejamā informācija bija gaužām skopa, tāpēc devāmies vien uz Yad Vashem.

Raksturot pašu memoriālu man izvērstā formā negribas - tas (manā izpratnē) nav tūrisma objekts, vizīte tajā ir emocionāli ļoti smaga - skarbākā noteikti ir liela ēka, kurā tu ej pa gandrīz pilnīgu tumsu, tikai tev apkārt ir spoguļu sistēma, kurā redzami sveču atspulgi un nepārtraukti tiek lasīti bērnu vārdi, vecumi un valstis, kurās viņi bija dzīvojuši. Fotografēt kompleksā nav atļauts, un atkal jau - man arī neprasītos to darīt. Kā lai arī nebūtu, bija pareizi, ka es tur aizgāju. Nezinu, vai bija pareizi šo gājienu veikt ceļojuma pēdējā dienā (vienlaikus - nav jau tā, ka par šo jautājumu es maz būtu runājis ar Annu arī iepriekšējās dienās). Taču - nav tā, ka man tagad ceļojuma pēcgaršā būtu Yad Vashem. Bet baigi izplūst vārdos par to tāpat negribās.

Un mazliet atslodzei

Lai šo apraksta daļu nebeigtu uz pārāk pesimistiskas nots, izstāstīšu par "zupas riekstiem". Patiesībā tie gan nav nekādi rieksti, bet miltu izstrādājums, kurus izraēlieši - gan bērni, gan pieaugušie labprāt pievieno gan zupām, gan dažāda veida salātiem. Idejiski tie ir stipri vien līdzīgi Alūksnes profitroļiem. Arī mēs tos ēdām, un arī mēs tos pārvedām mājās, un bērni tos pieprasa klāt arī tiem ēdieniem, kuriem nekādus zupas riekstus nevajag.