Izraēla 2023: ceļojums ne tāds kā citi. Skriešana
2023-03-16
Katrā ceļojumā pēdējos gados viens no būtiskajiem elementiem ir skriešana. Tipiski tas ir viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt vairāk. Agrās rītas stundās, kad normāli cilvēki vēl guļ, ir iespēja pilsētā (vai lauku teritorijā) apmeklēt vietas, kurām citādi nepietiktu laika. Protams, ne vienmēr skriešana ir tieši ar šādu mērķi, bet šī papildiespēja man vienmēr ir patikusi. Īpaši svētīgi tas ir gadījumos, kad katru nakti tu nakšņo citā vietā, tad arī skrējiens ir citā vietā, līdz ar to iespēja apskatīt ko citādi nepieejamu, vēl vairāk pieaug. Šajā reizē, kā zināms, mēs desmit naktis pavadījām Jeruzalemē, tik ļoti daudzveidīgas skriešanas iespējas nebija, bet tāpat skriešana sanāca gana vērtīga.
Sākotnēji gan man nebija skaidrs, kā ar to skriešanu būs, jo Izraēlā ielidoju nebūt ne pie labas veselības. Ja ņem vērā, ka ceļā mēs devāmies piektdien no rīta, bet trešdienas vakarā man bija 39.5 grādu temperatūra, baigi daudz skriešanas drēbju ņemt līdzi nešķita praktiski. Vēl vairāk manas sportošanas iespējas ierobežoja apstāklis, ka izbraukšanas dienā man tā arī neizdevās atrast savu sporta pulksteni (ok, varēju aizņemties no Marinas viņējo). Protams, rezultātā gluži bez skriešanas neiztiktu - sešas reizes pa desmitniekam tomēr noskrēju, un tad nu padalīšos ar novērojumiem šajā ziņā.
Pirmā reize: bez domas
Pirmajā skrējienā devos pilnīgi uz labu laimi - it kā bija doma virzīties Jeruzalemes centra virzienā, bet pat aptuveni nezināju, cik tālu tas ir, tālab reāli līdz centram neaizskrēju, galvenokārt vadījos pēc lielajām ielām. Vienā brīdī nogriezos no galvenā ceļa ar domu, ka skriešu pa izvēlēto ielu līdz piecu kilometru atzīmei, tad pa to pašu ceļu atpakaļ. Praksē gan izrādījās, ka iela meta līkumu cauri pilsētas apkaimei ar nosaukumu Givat Mordechai (kura ir visai reliģiska, bet ne dramatiski reliģiska - nesalīdzināma ar to, kur iesprūdām mūsu iepriekšējā ceļojumā) un atgriezās uz tās pašas ielas, kur šo līkumu biju uzsācis, turklāt vēl virzienā uz atpakaļ, nevis uz priekšu. Līdz ar to vajadzīgo desmit kilometru sasniegšanai nācās vēl mazliet palīkumot pa to apkaimi, kurā dzīvojām. Beigās biju tik ļoti līkumojis, ka nācās pulkstenī nospiest "back to start", citādi nebija īsti skaidrs, kur ir mājas.
Otrā reize: uz stadionu
Otrais skrējiens (nākamajā dienā) bija jau ar skaidrāku plānu - doties virzienā uz Ebreju universitāti, izskrienot cauri parciņam ar bērnu laukumu, kurā bijām bijuši jau iepriekš. Patiesībā es gan biju cerējis, ka pa parku varēs aizskriet tālāk, tāpēc universitāte zināmā mērā bija piespiedu izvēle. Patīkams pārsteigums bija nonākšana vieglatlētikas stadionā, apkārt kuram pariņķoju piecu kilometru garumā. Jāatzīmē, ka Givat Ram stadions ir populāra vieta vietējiem skrējējiem (gan jau vēlākās stundās arī citu veidu vieglatlētiem), līdz ar to dzīvība stadionā bija visai augsta. Pēcāk vēl divos citos skrējienos mēģināju šajā stadionā atgriezties, bet nesekmīgi (par to - sekojošajās rindkopās). Izaicinājums bija pēc stadiona apļiem veikt kāpumu atpakaļ līdz Annas dzīvesvietai (patiesībā tas nebūt nebija tik augsts, bet baigi viegli tāpat negāja).
Trešā reize: Jeruzalemes parks
Trešajā piegājienā es devos uz vietu, kuru man Šauls bija ieteicis vēl pirms pirmā skrējiena: Jeruzalemes mežu. Šajā vietā viņš un Anna regulāri ejot pastaigās, un tur esot gan svaigs gaiss, gan labi skati. Pirmajās reizēs, kad gāju skriet, nebiju noskaidrojis, kur tieši tas mežs ir, šoreiz biju zinošāks. Vai vismaz man tā šķita. Proti, sākotnēji kaut kā, sekojot norādēm, pamanījos nonākt nevis mežā, bet gan uz ceļa, kas savieno Izraēlas daudzajos militārajos konfliktos kritušo karavīru kapus un Yad Vashem holokausta memoriālu. Proti, galīgi ne tādā vietā, kur man šķiet pareizi skriet. Tomēr izdevās atrast veidu, kā tikt mežā, un tad jau bija cita lieta. Te vērts piebilst, ka Jeruzalemes mežs ir mākslīgi veidots pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, paugurā Jeruzalemes pievārtē iestādot tūkstošiem koku. Tas gan vispār labi sasaucas ar Izraēlas vēsturi - šīs valsts viena no būtiskākajām vēsturiskajām funkcijām ir bijis apzaļumot tuksnesi. Lai vai kā, viena lieta skrējienā man nepatika - sākotnēji mans ceļš veda ļoti izteikti uz leju, kas neizbēgami nozīmēja - atpakaļ būs jāskrien pret kalnu. Vienlaikus skati tiešām bija lieliski, skriet bija patīkami un varēja pat uz brīdi aizmirst, ka patiesībā es atrodos tepat pilsētā. Un tad sākās ceļš kalnā. Te varu teikt, ka jebkurš Stirnu buka Kalnu karalis salīdzinoši ir sīkums. Un nav jau brīnums - ja Latvijā lielākais relatīvais augstums ir Mākoņkalnam - 80 metri, tad šajā Hercla kalna virsotnes sasniegšanai nācās iegūt 180 metrus. Varu attaisnoties, ka biju pēc slimošanas un tā, bet lietas būtību tas nemaina - kādā brīdī es pārgāju uz soļiem, gluži vienkārši pietrūka dukas. Vēl secinājums - vairāk jāskrien reljefs. Taču, ar visu to, ka bija grūti, ar skrējienu, protams, biju apmierināts. Un vēl jo vairāk biju apmierināts, ka pēdējais kilometrs atkal bija virzienā uz leju.
Ceturtā reize: Krusta ieleja
Pēc reljefa ziņā izaicinošā Jeruzalemes parka skrējiena nākamajā reizē gribēju atslodzi - kaut ko vieglu un līdzenu. Kā labākais variants šķita atgriezties Givat Ram stadionā. Tā arī domāju izdarīt, taču - nebija lemts. Proti, šajā rītā biju pamodies mazliet agrāk, pie stadiona biju mazliet pāri pusseptiņiem, bet zīme pie tā ieejas vēstīja, ka vaļā tas veras vien septiņos. Neko darīt - skrēju vien pa ielu, kas ved gar stadionu, uz priekšu. Tas gan nozīmēja neizbēgamu skriešanu lejā no kalna (un līdz ar to - pret kalnu atceļā), taču neko darīt. Šoreiz reljefs tomēr bija relatīvi maigāks, līdz ar to gluži riska ar pāriešanu soļos nebija. Ceļš mani aizveda uz tā saukto Krusta ieleju - no turienes esot nācis koks, no kura "darināts" Jēzus krusts un tur mēs bijām viesojušies, kad iepriekšējo reizi bijām Jeruzalemē, kā arī sasniedzu rotaļu laukumu, gar kuru bijām iepriekšējā dienā gājuši uz centru. Interesanti, ka septiņos no rīta darbinieki ar ūdens strūklu mazgāja šo rotaļu laukumu - vispār jau loģiski, ka laukumiņi reizēm tiek tīrīti, līdz šim vienkārši nebija sanācis to redzēt paša acīm. Jā, un par rotaļu laukumiem Izraēlā vēl viena būtiska piebilde: katram kaut cik lielākam laukumiņam ir risinājums, lai pa vasaru tajā nebūtu tiešu saules staru, jumtiņa veidā - tas mēdz būt pastāvīgs, mēdz būt uz ziemu noņemams, bet katrā ziņā Barona ielas cepinātavas tur nav norma. Pie rotaļu laukuma griezu riņķī, un atkal jau veicu savus tradicionālos 10 kilometrus.
Piektā reize: stāvlaukums
Kas neizdevās iepriekšējā reizē, to mēģināju atkal nākamajā skrējienā. Sabats bija garām, un svētdienas rītā es atkal devos uz stadionu. Un atkal tajā netiku iekšā. Sākumā bija cerībās, ka tūliņ-tūliņ tas atvērsies (jo bija gandrīz septiņi), tālab izlēmu pariņķot kādu brīdi pa stadiona stāvlaukumu. Taču nekādu pozitīvu pārmaiņu kā nebija, tā nebija. Vēlāk uzzināju, ka svētdienās šajā sporta centrā dzīvība sākas vien ap pusdienlaiku, bet arī bez šādas informācijas pamazām sapratu, ka iekšā tikt man nebūs lemts. Vienlaikus nebija motivācijas doties kaut kur tālāk, līdz ar to riņķoju vien pa stāvlaukumu visa treniņa garumā. Sevišķi interesanti nebija, toties vismaz varēja nedomāt.
Sestā reize: uz centru
Visubeidzot pēdējā, sestajā skrējienā es devos jau pavisam nenopietnā veidā - proti, bez GPS pulksteņa, kuru biju aizmirsis uzlādēt. Līdzi man gan bija mobilais telefons, taču mana aparāta GPS kvalitāte ir tik bēdīga, ka labāk pieņemt, ka tādas tehnoloģijas tur vispār nav (un skrējiena laikā tas arī pilnībā izlādējās). Maršruts patiesībā gan bija tīri foršs - pa tramvaja sliedēm aizskrēju līdz Jeruzalemes vecpilsētai un mazliet gar tās mūriem. Savus desmit kilometrus noteikti veicu (jo skrējiens bija mazliet virs stundas - tā redzēju analogajā pulkstenī), bet šajā reizē pat precīzas grāmatvedības man nav. Un tā arī noslēdzās mana skriešana Izraēlā šajā reizē. Nekādu vērtīgu atziņu vai mācību man nav (un kālab gan lai tādas būtu), izņemot to, ka bija patīkama atslodze desmit dienas padzīvot apstākļos, kur skrējiena laikā nav jāsatraucas par to, cik tieši slideni ir ceļi.
