Kazhes pierakstu burtnīca

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Un, re, grupa izziņoja koncertu fon Stricka villas dārzā datumā, kad man nekas cits nebija ieplānots. Tad jau būtu grēks palikt mājās, un tāds grēcinieks es gluži neesmu. Tiesa, kā pati grupa ziņoja soctīklos, vairāk kā 50% tās dalībnieku biju redzējis uzstājamies jau pagājušonedēļ - Dziesmusvētku koncertā "Tīrums" (savus iespaidus par to vēl neesmu uzrakstījis), taču, reklamējot paši savu koncertu, DJ Krankenwagen rakstīja: "Tur mūs varēs nedaudz labāk saskatīt un skaidrāk sadzirdēt nekā Dziesmu svētku lielkoncertos," un tad nu es gāju viņus saskatīt.

Klātienē apmeklētos koncertos ir vairāki aspekti, kas man ir svarīgi, lai koncerta pieredze būtu pozitīva. Viens šajā reizē nepiepildījās - atsaucīgas publikas nebija, nezinu, kur problēma, it īpaši apstākļos, kad uz koncertu ir jāpērk biļetes, it kā publikā vajadzētu būt galvenokārt cilvēkiem, kam konkrētā izpildītāja mūzika simpatizē. Līdz ar to atmosfēras aspekts izpalika. Otrs - lai labi skanētu un izpildītājs vispār mācētu spēlēt/dziedāt dzīvajā. Šajā ziņā viss bija līmenī - metalofons bija spalgs, bass - zems, Linards un Renāte Kalniņi dziedāja jaudīgi, bet Mārtiņš Ennītis - mazliet neķītri. Trešais - kas gan nav obligāts - lai man patiktu mākslinieku spēlētā mūzika. Šeit atkal nav jāšaubās, ka viss kārtībā, jo tāpēc jau es gāju uz šo koncertu, ka man patīk tas veids, kā DJ Krankenwagen kombinē latviešu tautasdziesmas ar "Prodigy" melodijām (lai gan, protams, tie nav tikai "Prodigy" kultūrcitāti, kas veido bagātīgo šīs grupas garšu buķeti). Un nobeigumā pats svarīgākais - vai uzstāšanās pati par sevi ir interesanta. Ir izpildītāji, kuri spēlē foršu mūziku un dara to kvalitatīvi, bet viņu koncertu laikā mani tāpat pārņem žāvas, jo skanējums, lai arī tehniski perfekts, nekādi neatšķiras no studijas ieraksta, bet komunikācija ar publiku nespēj abas puses satuvināt. Un te nu "DJ Krankenwagen" uzstāšanās bija teju vai perfekta - "stage banter" aspektā šis koncerts bija vienkārši lielisks - ar izvēles brīvības ilūzijas radīšanu skatītājiem, ļaujot izvēlēties, kuras "Prodigy" dziesmas melodiju iekļaut nākamajā spēlētajā dziesmā (pareizā atbilde - "Invaders Must Die" - no publikas neizskanēja, bet tas netraucēja Mārtiņam Ennītim tieši to uzteikt par lielisku izvēli; starp citu - atgādinu, ka piekrītu šī skaņdarba nosaukumam); ar izziņotu 73 sekunžu pauzi starp koncerta daļām (kura, protams, bija savas minūtes 10 gara, bet tās beigās sekoja paziņojums - "73 sekundes ir pagājušas", kas nudien nebija melots); ar personīga stāsta piesitienu kora dziesmas "Dzemde" pieteikumā un tā tālāk un tā joprojām. Asprātīgi, savā ziņā sirsnīgi un visādi citādi kvalitatīvi. Un, protams, nevar aizmirst bundzinieka Rinalda Maksimova "etīdes mazajai bungai" - ar maksimālu pompu pasniegti ne tik ļoti dramatiski stāsti, no kuriem pēdējais gan saslēdzās ar maniem turpmākajiem vakara plāniem - nejaušo sagadīšanos, ka šajā vakarā Rinaldam bija bungas jāsit ne vien "DJ Krankenwagen", bet arī grupas JUUK sastāvā (par to - vēlāk).

Koncertā spēlētais repertuārs? Lielākoties, jau zināmas dziesmas kā "Pūt vējiņi", "Kur tu teci, gailīti", "Esimantā", "Tumaninē", "Mīļākā grupa", "Dzemde", "Iļģuciema metālists" un vēl mikslis starp pašas grupas "Sanitāra dziesmu" un Hospitāļu ielas "Sanitāru" (kā izrādās, izbijušais sanitārs, bet nu jau narkologs Mārtiņš Ennītis, tagad mīt tieši Hospitāļu ielā), bet bija arī šis tas (man) nedzirdēts un tāpat visnotaļ labs (neatceros, vai dziesma ar uzskaitījumu "Krankenbruder, Krankenschwester" utt bija vai nebija dzirdēta, bet tā atsauca cita ar ĀĢ saistīta kolektīva - "Pupociklu vasara" skaņdarbu "Cwei Beer for Furer", jā laikam bija gan dzirdēta). Ā, jā - vēl aizmirsu uzslavēt it kā spontāno, bet, protams, iestudēto radiologa Ginta Rauša iesaistīšanos gan "Dzemdes", gan "Barona" dziedājumā. Jā, atkārtoti izsaukta uz skatuves (vai pareizāk - tās priekšā), grupa nodziedāja šo skaņdarbu no Dziesmusvētku repertuāra. Jo - kālab gan nē? Beigu beigās jāsaka viens - šis bija labais, nešaubos, ka centīšos vēl kādu reizi šo grupu vaigā skatīt, patīk man tāda mūzika, kas robežojas ar sviestroku, un turklāt pauž cieņu vācu industriālajam mantojumam.