Koncerts Žaņa Lipkes muzejā
Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.
Tā šķiet, ka ne reizes līdz šim nebiju redzējis pilnvērtīgu "Jakob Noiman festival band" uzstāšanos. Pats Nīmanis ir redzēts muzicējam gan uz JRT skatuves ("Latviešu mīlestībā"), gan kopā ar JRT kolēģiem ar šīs pašas izrādes dziesmām citur (tai skaitā Kalnciema kvartālā), arī Daugavpils teātrī esmu bijis izrādē ar viņa muzikālo līdzdalību, bet ar "Festival band" saskarsme ir tikai divas reizes neīstenojusies: biju mēģinājis viņus sarunāt kā mūziķus mūsu kāzās, bet tas kaut kādu iemeslu dēļ nesagāja (manuprāt, iemesls bija - viņiem nederēja datums, nevis man šķita pārāk dārgi), kā arī biju apgādājies ar biļeti uz ansambļa jubilejas koncertu, kas bija paredzēts pirmajā Covid gadā, bet tā paša vīrusa dēļ koncerts nenotika (vai arī to pārcēla, nezinu - katrā ziņā koncertā nenokļuvu). Tad nu iespēja redzēt viņus spēlējam tepat kaimiņu apkaimē, turklāt Lipkes muzejā, kurā arī nebiju bijis, šķita gana vilinoša, lai to izmantotu. Apmeklētāju skaits arī bija saprātīgs - pēc maniem aprēķiniem tie bija 60 cilvēki, ne tik daudz, lai būtu nevajadzīga drūzma, ne tik maz, lai būtu depresīvs tukšums.
Koncerts bija divās daļās, pirmajā vairāk skanēja (kā šķiet) speciāli šai vietai atlasītas ebreju mūziķu sacerētas melodijas, bet otrajā - regulārāks "Festival band" repertuārs. Vienlaikus kā cilvēks, kas uz viņu uzstāšanos bija pirmo reizi, droši kaut ko par repertuāru apgalvot nevaru. Droši toties varu apgalvot, ka šis bija viens no mazāk strukturētajiem koncertiem, kādos man nācies būt. Viss sākās ar to, ka grupas flautists Andis Klučnieks ieradās pirmā skaņdarba vidū, pārējiem mūziķiem jau spēlējot. Tikām vijolnieks Gidons Grīnbergs piedalījās vien koncerta otrajā daļā, taču arī uz tās sākumu viņš neieradās gluži laicīgi. Un, lai būtu jautrāk, bija skaidrs, ka mūziķiem nav skaidra saraksta ar šajā vakarā spēlējamām dziesmām, līdz ar to otrās daļas viena no jautrākajām daļām skatītājiem bija sekot tam, kā Grīnbergs drudžaini starp daudzajām nošu lappusēm mēģināja atrast kārtējo jau spēlēt sākto skaņdarbu un reizēm, notis neatradis, spēlēja tāpat, "pēc izjūtas". Taču tas tieši šim koncertam piešķīra papildu odziņu, ko vēl pastiprināja paša Nīmaņa klaiņošana caur publiku ar instrumentu (kā nekā pie vadiem tur neviens piesiets nebija), skatītāji ar vīna glāzēm rokās un siltā maija novakare. Jauks un baudāms vakars, tā šo pieredzi varētu raksturot īsumā, noteikti nenožēloju šo savu izvēli sestdienas vakara pavadīšanai.
Tā šķiet, ka ne reizes līdz šim nebiju redzējis pilnvērtīgu "Jakob Noiman festival band" uzstāšanos. Pats Nīmanis ir redzēts muzicējam gan uz JRT skatuves ("Latviešu mīlestībā"), gan kopā ar JRT kolēģiem ar šīs pašas izrādes dziesmām citur (tai skaitā Kalnciema kvartālā), arī Daugavpils teātrī esmu bijis izrādē ar viņa muzikālo līdzdalību, bet ar "Festival band" saskarsme ir tikai divas reizes neīstenojusies: biju mēģinājis viņus sarunāt kā mūziķus mūsu kāzās, bet tas kaut kādu iemeslu dēļ nesagāja (manuprāt, iemesls bija - viņiem nederēja datums, nevis man šķita pārāk dārgi), kā arī biju apgādājies ar biļeti uz ansambļa jubilejas koncertu, kas bija paredzēts pirmajā Covid gadā, bet tā paša vīrusa dēļ koncerts nenotika (vai arī to pārcēla, nezinu - katrā ziņā koncertā nenokļuvu). Tad nu iespēja redzēt viņus spēlējam tepat kaimiņu apkaimē, turklāt Lipkes muzejā, kurā arī nebiju bijis, šķita gana vilinoša, lai to izmantotu. Apmeklētāju skaits arī bija saprātīgs - pēc maniem aprēķiniem tie bija 60 cilvēki, ne tik daudz, lai būtu nevajadzīga drūzma, ne tik maz, lai būtu depresīvs tukšums.
Koncerts bija divās daļās, pirmajā vairāk skanēja (kā šķiet) speciāli šai vietai atlasītas ebreju mūziķu sacerētas melodijas, bet otrajā - regulārāks "Festival band" repertuārs. Vienlaikus kā cilvēks, kas uz viņu uzstāšanos bija pirmo reizi, droši kaut ko par repertuāru apgalvot nevaru. Droši toties varu apgalvot, ka šis bija viens no mazāk strukturētajiem koncertiem, kādos man nācies būt. Viss sākās ar to, ka grupas flautists Andis Klučnieks ieradās pirmā skaņdarba vidū, pārējiem mūziķiem jau spēlējot. Tikām vijolnieks Gidons Grīnbergs piedalījās vien koncerta otrajā daļā, taču arī uz tās sākumu viņš neieradās gluži laicīgi. Un, lai būtu jautrāk, bija skaidrs, ka mūziķiem nav skaidra saraksta ar šajā vakarā spēlējamām dziesmām, līdz ar to otrās daļas viena no jautrākajām daļām skatītājiem bija sekot tam, kā Grīnbergs drudžaini starp daudzajām nošu lappusēm mēģināja atrast kārtējo jau spēlēt sākto skaņdarbu un reizēm, notis neatradis, spēlēja tāpat, "pēc izjūtas". Taču tas tieši šim koncertam piešķīra papildu odziņu, ko vēl pastiprināja paša Nīmaņa klaiņošana caur publiku ar instrumentu (kā nekā pie vadiem tur neviens piesiets nebija), skatītāji ar vīna glāzēm rokās un siltā maija novakare. Jauks un baudāms vakars, tā šo pieredzi varētu raksturot īsumā, noteikti nenožēloju šo savu izvēli sestdienas vakara pavadīšanai.
2023-05-13
comments powered by Disqus