Koncerts Vidzemes koncertzālē
Pirms mazliet vairāk kā gada Penguin Cafē pirmo reizi uzstājās Cēsīs. Toreiz koncertā biju, tas man ļoti patika un apraksta nobeigumā apgalvoju: "Ļoti labs koncerts, ja būs iespēja uz kādu viņu uzstāšanos aizgādāt arī Marinu, tas noteikti tiks darīts." Pērn rudenī tika izziņots, ka 2020.gada janvārī Pingvīnu kafejnīca atkal piestās Vidzemes koncertzālē, un tad nu bija jātur solījums un jābrauc atkal.
Šajā reizē izbrauciens bija tehniski nedaudz sarežģītāks - braucām četratā, proti, ar Marinu, Esteri un manu tēti, kuram bija paredzēts savā ziņā vissvarīgākais uzdevums - pieskatīt Esteri, kamēr mēs baudīsim muzikālo priekšnesumu, tāpat bijām izlēmuši, ka šajā reizē lietderīgi būs Cēsīs pēc koncerta palikt pa nakti. Turklāt vēl bija zināms, ka koncerta apmeklētāju vidū būs arī Ilze un Anita (kura bija uz Penguin Cafe arī iepriekšējā reizē). Pārmērīgi neizvērsīšos šeit par tēmu "kā mums gāja Cēsīs", bet gan dalīšos savos iespaidos par koncertu.
Viesojoties Cēsīs iepriekšējo reizi, Penguin Cafe prezentēja vairākus skaņdarbus no sava tobrīd vēl neizdotā (un, iespējams, pat vēl neierakstītā) albuma par Antarktīdu un pingvīniem. Šoreiz tikām viņi Latvijā ieradās šī albuma promo tūres ietvaros, līdz ar to koncerta pirmā puse tika pilnībā veltīta jaunā ieraksta materiālam, nospēlējot to pilnā garumā un pareizā secībā. Šāda pieeja man personīgi ļoti patīk, koncertam iegūstot ļoti skaidras aprises un nepārprotamu jēgu, it īpaši attiecībā uz izpildītājiem, kuru ieraksti nav nejaušs dziesmu virknējums, bet gan kaut kas līdzīgs stāstam. Pirms koncerta es biju izlēmis, ka nav sevišķas jēgas iepazīt jauno albumu, jo nav jau Penguin Cafe rokgrupa, kuras koncertos būtu pieņemts dziedāt līdzi, un šo izvēli nenožēloju - jaunās dziesmas klausījos ar tīru galvu, izbaudot gan to saturu, gan iespēju sekot mūziķu mijiedarbībai uz skatuves. Jāatzīst, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes, šoreiz visu varēja redzēt ļoti labi, izvēloties vietas gan tuvu skatuvei, gan - centram. Akustika Vidzemes koncertzālē man arī ļoti iet pie sirds, līdz ar to visi apstākļi atbilda koncerta izbaudīšanas vajadzībām. Atkal jau ļoti patika tas, cik dabiska ir Artūra Džefsa komunikācija ar publiku - viņš ir vienkāršs, mazliet neveikls un ļoti sirsnīgs, tieši kaut kas tāds, kas perfekti der šādai mūzikai.
Pēc pārtraukuma tikām skanēja skaņdarbi no dažādiem laikiem - gan "Penguin Cafe" iepriekšējiem albumiem, gan no oriģinālā "Penguin Cafe Orchestra" repertuāra. Atšķirīgais formāts nodrošināja to, ka koncerta daļas bija viena no otras ļoti atšķirīgas un viena otru drīzāk papildināja, nevis traucēja. Ja par pirmo pusi gandrīz vai varētu teikt, ka tā visa bija viens liels vienots skaņdarbs, tad otrajā daļā nāca kolāža ar dažādām noskaņām, tēmām un mūzikas žanriem. Lielākā daļa kompozīciju bija dzirdētas arī iepriekšējā viņu uzstāšanās reizē, bet tā galīgi nav lieta, kas man traucē - ja man patīk tas, ko konkrētais izpildītājs spēlē, man nevajag, lai katru nākamo reizi viņš nāktu ar pilnīgi citu repertuāru, bet gan es varu izbaudīt atkārtoti arī to, ar ko esmu jau pazīstams, turklāt stāsti, ko Džefss stāstīja starp skaņdarbiem, nebija tie paši. Un, protams, neiztika arī bez iepriekš nedzirdētiem elementiem. Tai skaitā grupa nospēlēja savu variāciju par "Tumša nakte, zaļa zāle". Mazliet amizanti gan bija, ka Džefss skaidroja, ka iepriekšējā reizē viņi bija "nošāvuši buku" - ziemā nospēlējuši "Līgo" dziesmu un ka viņi cerot šoreiz esam uztrāpījuši labāk, kas, protams, tikai daļēji bija tiesa (bet, iespējams, ka tas arī bija apzināts joks). Kā lai arī nebūtu, koncerts bija lielisks! Un šķita, ka ne tikai mēs tā domājām, bet arī citi skatītāji. Radās arī iespaids, ka liela daļa auditorijas bija Cēsīs bijusi arī uz viņu iepriekšējo uzstāšanos, kas manā uztverē ir laba zīme - parasti tu atkārtoti ej uz tādiem izpildītājiem, kuru iepriekšējā uzstāšanās tev ir patikusi, it īpaši, ja tas nav "trendīgs" mākslinieks, kura koncerta apmeklējums ir galvenokārt nepieciešams reputācijas uzturēšanai. Mans favorītskaņdarbs no šī vakara - "The sound of someone you love who's going away and it doesn't matter". Skaists vakars, skaista mūzika, skaista koncertzāle.
Paldies tiem, kas nodrošināja, ka "Penguin Cafe" otro reizi īsā laika posmā priecēja savus klausītājus Latvijā! Un Paldies manam tētim, ka viņš blakus kvartālā mūsu rezervētajā dzīvoklī pieskatīja Esteri, kamēr Marina un es baudījām muzikālo priekšnesumu!
Lūk, fragments no viņu iepriekšējā koncerta Cēsīs:
Šajā reizē izbrauciens bija tehniski nedaudz sarežģītāks - braucām četratā, proti, ar Marinu, Esteri un manu tēti, kuram bija paredzēts savā ziņā vissvarīgākais uzdevums - pieskatīt Esteri, kamēr mēs baudīsim muzikālo priekšnesumu, tāpat bijām izlēmuši, ka šajā reizē lietderīgi būs Cēsīs pēc koncerta palikt pa nakti. Turklāt vēl bija zināms, ka koncerta apmeklētāju vidū būs arī Ilze un Anita (kura bija uz Penguin Cafe arī iepriekšējā reizē). Pārmērīgi neizvērsīšos šeit par tēmu "kā mums gāja Cēsīs", bet gan dalīšos savos iespaidos par koncertu.
Viesojoties Cēsīs iepriekšējo reizi, Penguin Cafe prezentēja vairākus skaņdarbus no sava tobrīd vēl neizdotā (un, iespējams, pat vēl neierakstītā) albuma par Antarktīdu un pingvīniem. Šoreiz tikām viņi Latvijā ieradās šī albuma promo tūres ietvaros, līdz ar to koncerta pirmā puse tika pilnībā veltīta jaunā ieraksta materiālam, nospēlējot to pilnā garumā un pareizā secībā. Šāda pieeja man personīgi ļoti patīk, koncertam iegūstot ļoti skaidras aprises un nepārprotamu jēgu, it īpaši attiecībā uz izpildītājiem, kuru ieraksti nav nejaušs dziesmu virknējums, bet gan kaut kas līdzīgs stāstam. Pirms koncerta es biju izlēmis, ka nav sevišķas jēgas iepazīt jauno albumu, jo nav jau Penguin Cafe rokgrupa, kuras koncertos būtu pieņemts dziedāt līdzi, un šo izvēli nenožēloju - jaunās dziesmas klausījos ar tīru galvu, izbaudot gan to saturu, gan iespēju sekot mūziķu mijiedarbībai uz skatuves. Jāatzīst, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes, šoreiz visu varēja redzēt ļoti labi, izvēloties vietas gan tuvu skatuvei, gan - centram. Akustika Vidzemes koncertzālē man arī ļoti iet pie sirds, līdz ar to visi apstākļi atbilda koncerta izbaudīšanas vajadzībām. Atkal jau ļoti patika tas, cik dabiska ir Artūra Džefsa komunikācija ar publiku - viņš ir vienkāršs, mazliet neveikls un ļoti sirsnīgs, tieši kaut kas tāds, kas perfekti der šādai mūzikai.
Pēc pārtraukuma tikām skanēja skaņdarbi no dažādiem laikiem - gan "Penguin Cafe" iepriekšējiem albumiem, gan no oriģinālā "Penguin Cafe Orchestra" repertuāra. Atšķirīgais formāts nodrošināja to, ka koncerta daļas bija viena no otras ļoti atšķirīgas un viena otru drīzāk papildināja, nevis traucēja. Ja par pirmo pusi gandrīz vai varētu teikt, ka tā visa bija viens liels vienots skaņdarbs, tad otrajā daļā nāca kolāža ar dažādām noskaņām, tēmām un mūzikas žanriem. Lielākā daļa kompozīciju bija dzirdētas arī iepriekšējā viņu uzstāšanās reizē, bet tā galīgi nav lieta, kas man traucē - ja man patīk tas, ko konkrētais izpildītājs spēlē, man nevajag, lai katru nākamo reizi viņš nāktu ar pilnīgi citu repertuāru, bet gan es varu izbaudīt atkārtoti arī to, ar ko esmu jau pazīstams, turklāt stāsti, ko Džefss stāstīja starp skaņdarbiem, nebija tie paši. Un, protams, neiztika arī bez iepriekš nedzirdētiem elementiem. Tai skaitā grupa nospēlēja savu variāciju par "Tumša nakte, zaļa zāle". Mazliet amizanti gan bija, ka Džefss skaidroja, ka iepriekšējā reizē viņi bija "nošāvuši buku" - ziemā nospēlējuši "Līgo" dziesmu un ka viņi cerot šoreiz esam uztrāpījuši labāk, kas, protams, tikai daļēji bija tiesa (bet, iespējams, ka tas arī bija apzināts joks). Kā lai arī nebūtu, koncerts bija lielisks! Un šķita, ka ne tikai mēs tā domājām, bet arī citi skatītāji. Radās arī iespaids, ka liela daļa auditorijas bija Cēsīs bijusi arī uz viņu iepriekšējo uzstāšanos, kas manā uztverē ir laba zīme - parasti tu atkārtoti ej uz tādiem izpildītājiem, kuru iepriekšējā uzstāšanās tev ir patikusi, it īpaši, ja tas nav "trendīgs" mākslinieks, kura koncerta apmeklējums ir galvenokārt nepieciešams reputācijas uzturēšanai. Mans favorītskaņdarbs no šī vakara - "The sound of someone you love who's going away and it doesn't matter". Skaists vakars, skaista mūzika, skaista koncertzāle.
Paldies tiem, kas nodrošināja, ka "Penguin Cafe" otro reizi īsā laika posmā priecēja savus klausītājus Latvijā! Un Paldies manam tētim, ka viņš blakus kvartālā mūsu rezervētajā dzīvoklī pieskatīja Esteri, kamēr Marina un es baudījām muzikālo priekšnesumu!
Lūk, fragments no viņu iepriekšējā koncerta Cēsīs:
2020-01-11
comments powered by Disqus