Kazhes pierakstu burtnīca

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Tradicionāli (cik nu bieži reāli esmu rakstījis par seriāliem) to vērtējumus dalu pa sezonai, jo tas ir normāls griezums, kurā saprast, vai konkrētais darbs virzās uz sakarīgu pusi un normālos apstākļos sezonas noslēgums ir kaut kas tāds, kas vienlaikus tevi ieintriģē gaidīt nākamo sezonu un pats par sevi ir kādas sižeta līnijas noslēgums. Līdz ar to arī šoreiz sekošu pārbaudītiem risinājumiem un tagad rakstīšu par to, kas tieši ir redzams "Silīcija ielejas" pirmajā sezonā.

Par ko ir šis stāsts? Silīcija ielejā ikviens, protams, vēlas radīt jauno "Facebook" vai vismaz investēt naudu tajā. Šādos apstākļos no vienas puses ir satriecošs potenciāls būt inovatīviem, kļūt bagātiem un darīt pasauli labāku, bet realitātē, protams, tur ir milzīga deva liekulības, uzpūstu varoņu un uzņēmumu, un arī salauztu sapņu. Seriāla galvenais varonis Ričards Hendrikss ir talantīgs programmētājs, kurš ir
radījis superefektīvu algoritmu bezzuduma datu kompresijai. Tiesa, viņš to ir ietvēris diezgan bezjēdzīgā aplikācijā, kura cilvēku informē par to, vai viņa radīts skaņdarbā neietilpst ar autortiesībām aizsargātu plaģiāts. Bet veiksmīgais apstākļu sakritības rezultātā viņš piesaista viena investora uzmanību un tā sākas stāsts par "Pied Piper". Patiesībā gan, protams, ne jau konkrētajā stāstā ir seriāla sāls, bet gan vidē, kur nav grūti saskatīt paralēles ar reālo pasauli un kur ir daudz izsmiešanas vērta.

Atzīšos gan, ka sākt skatīties šo seriālu bija pagrūti - tam ir diezgan augsts kaitinošuma un awkwardness līmenis. Tomass Midldičs, kas atveido Ričardu, ir ļoti ticams savā programmētajā tēlā, bet uz viņa ne pārāk veiklajiem izgājieniem ir grūti skatīties, tizlums burtiski spiežas uz tevi no ekrāna. Pamazām gan tu pierodi, un ar laiku sāk šķist, ka tizluma līmenis ir samazinājies, lai gan iespējams, ka tu gluži vienkārši esi uzaudzējis biezāku ādu. Seriāla pirmā sezona vēsta par pašiem Pied Piper kā uzņēmuma pirmsākumiem - no idejas līdz tam brīdim, kad jau sēklas investījas saņēmušais uzņēmums triumfē TechCrunch Disrupt un par to sāk runāt kā par nākotnes Vienradzi. Taču arī šis ceļš ir gana līkumots.

Savas līdzības tev var saskatīt ar kādu citu nosacīti nūģu auditorijai paredzētu dižpārdokli - "The Big Bang Theory", taču ar visu brīžiem izteikto tendenci uz pārspīlējumiem "Sillicon Valley" ir daudz reālistiskāks - tā varoņi nav izgrieztas no kartona stereotipu datubāzes, bet gan... Nē, vispār arī šie varoņi ne ar kādu baigāko dziļumu neizceļas, bet vismaz šeit tev netiek rādīti (atbilstoši apgalvojumiem) super talantīgi jauni zinātnieki, kurus reāli interesē tik vien kā tikt gultā ar (vēlams) skaistu sievieti. Protams, te ir potenciāls, ka ar laiku šis virziens tiks attīstīts vairāk, bet primāri šis nudien nav seriāls par seksu un Palo Alto (kas laikam gan nav Lielpilsēta). Jaukākais tajā noteikti ir tas, cik skaisti tajā tiek atainota liekulība un divkosība, kas perfekti izpaužas Gevina Nelsona (kuru varētu nosaukt par Stīva Džobsa un Lerija Peidža ārlaulības klonu) tēlā, kas sevī apvieno viltus garīgumu, vēlmi pašam sev iegalvot, ka viņš ir labs cilvēks, un vienkārši bezierobežojumu cinismu un gatavību uz pilnīgi jebkādām cūcībām, lai sasniegtu savus biznesa un personīgos mērķus.

Seriāla nenliedzams pluss ir tas, ka tu jūti, ka tā radītāji zina, par ko viņi raksta. Maiks Džadžs (tā režisors), protams, arī iepriekš ir gana jaudīgi izsmējis pasauli - ne velti viņam aiz jostas ir "Office Space" un "Idiocracy", bet arī šeit viņš tur līmeni, gana labi balansējot uz robežas starp neiespējamo un neizbēgamo. Pagaidām noteikti man ir motivācija redzēt, ar ko šis stāsts turpināsies.