Kazhes pierakstu burtnīca

Hakoni kā galamērķi mums ieteica Miks vēl pirms bijām ieradušies Japānā. Mūsu pašu sākotnējos uzmetumos šīs vietas nebija, lai arī bija paredzēts kaut kur (ja šāda iespēja radīsies) apskatīties uz Fudzi kalnu. Tiesa, kā Miks jau savlaicīgi brīdināja, pat no neliela attāluma ir itin liela iespēja, ka kalns nebūs redzams, jo tam ir nosliece slēpties mākoņos. Tikām skaidrās dienās, ja ļoti paveicas, Fudzi var redzēt pat no Jokohamas. Necentīšos uzturēt intrigu - mums Fudzi redzēt nebija lemts.

Hakones apvidu vistizteiktāk Mikam mums izdevās "pārdot" ar vienu reklāmas gājienu - stāstījumu, ka uz turieni ir jābrauc ar mazu vilcieniņu, kurš iet pa tik stāvu maršrutu, ka vairākas reizes tā mašīnistam ir jāpāriet no viena vilciena gala uz otru, lai varētu turpināt kārpīšanos augšup. Faktiski tas bija viss, kas bija nepieciešams, lai pārliecināt mani - solījumi par vulkānisko aktivitāti, skatiem, onsen vannām un tā tālāk bija tikai bonuss klāt pie interesantā vilcieniņa.

Uz Hakoni (kas, starp citu, ir itin plašs jēdziens) var aizbraukt daudzos un dažādos veidos. Mūsu gadījumā prioritāte, protams, bija vilciens. Nevaru garantēt, ka tā bija ātrāk (drīzāk pat nē), bet interesantāk noteikti gan. Protams, pirmie posmi, kurus braucām ar "normāliem" vilcieniem, bija braukšana kā jau braukšana, interesantākais posms sākās Hakone-Yumoto stacijā, kurā notika pārsēšanās tā saucamajā kalnu vilcieniņā. Cilvēku bija itin daudz (arī diena bija saulaina), taču dramatiski pārbāzts nekas nebija. No Hakone-Yumoto līdz Gora stacijai (maršruta galapunkts) nav daudz kilometru, tomēr ir pietiekami daudz minūšu. Un vismaz manā pieredzē tā noteikti bija pirmā reize, kad vilciens brauc serpentīnam līdzīgā veidā un notiek periodiska mašīnistu maiņa.


Ar šo kalnā braucošo vilcieniņu gan vēl ne tuvu nav gana - tālāk ir jāsežās funikulierī, un var maršrutu turpināt (atskatoties, iespējams, būtu bijis vērts iegādāties Hakone Freepass biļeti vieglākai un potenciāli lētākai braukšanai, bet par tādu tolaik nezināju). Vai tu domā, ka ar funikulieri augstākais punkts būs sasniegts? Ne nieka - ir jau vēl arī trošu tramvajs! Līdz ar to Esterei uzreiz divi jauni transporta līdzekļu veidi vienā dienā. Iespaidīgākos skatus mēs redzējām tieši pirmajā trošu tramvaja posmā. Visa tā apkārtne ir viens milzīgs vulkāna krāteris, kurā ietilpst arī Hakones ezers, bet pirmo posmu trošu tramvajs veic pāri krātera izteiksmīgākajai daļai, kurā viss mutoļo sēra tvaikos (un kur tev izsniedz marli, lai vajadzības gadījumā aizsegtu seju un kur vispār gadās, ka pārmērīga sērainuma dēļ cilvēkus nemaz nelaiž iekšā). Neko plaša pastaigu zona (mums pieejamajā režīmā vismaz) pie sērainās stacijas gan nebija, toties tur varēja nopirkt melnas karstajos ūdeņos vārītas olas, kas gan, protams, ir totāli tūristisks pasākums, bet kas gan cits mēs Japānā bijām, ja ne tūristi, tāpēc šo pakalpojumu arī izmantojām. Turklāt - vismaz pārmaiņas pēc tās bija vienkārši olas bez jebkādiem dīvainiem pribambasiem, normāls un latviešiem saprotams paēdiens. Drusku sērs garšā bija jūtams, bet ja ievēro to, ka sēravoti jau arī ir ar olu aromātu, tad nekā šokējoša tur nebija. Vismaz man bija grūti saprast amerikāņu kundzi, kura olu pagaršojusi paziņoja draudzenēm, ka garšo ļoti slikti un atlikumu izsvieda miskastē. Iespējams, darīšana bija ar cilvēku, kam nav īsti gadījies ēst produktus, kas nav pusfabrikāti.


Mūsu izvēlētā viesnīca atradās diezgan dīvainā vietā - pie vienas no trošu tramvaja stacijām apvidū, kur nekā diži aizraujoša apskatāma nebija. Līdz ar to sanāca, ka šajā dienā mēs skatus galvenokārt bijām redzējuši pa vilcienu logiem un tikai pavisam nedaudz bijām arī pastaigājuši, viesnīcā ievācāmies pēcpusdienā, kad jau drīz bija gaidāma tumsas iestāšanās, un nekur ārā tā arī vairs nedevāmies. Tiesa, par vakaru es tāpat nesūdzētos. Divas stundas mēs pavadījām vakariņās - šī bija vienīgā reize ceļojuma laikā, kad ieēdām tradicionālas japāņu stila vakariņas, kur tev daudz reizes nes kaut kādus ļoti dīvainus un mazus izmērā ēdienus, līdz no tiem dažādajiem nieciņiem tu esi tik totāli pieēdies un pamazām jau arī izbesījies par pasākuma ilgumu, ka vairāk noteikti vairs neprasās.

Pēc tam izmantojām viesnīcas onsena iespējas. Ja gadījumā tev ir jautājums - kas ir onsens, atbilde ir itin vienkārša - autentiskos apstākļos tā ir pelde karstajos avotos (tādā bijām Jaunzēlandē). Mazāk autentiskos apstākļos to varētu nosaukt par tādu lielu publisku vannu. Neizklausās pārāk romantiski? Iespējams, bet patiesībā pasākums ir itin patīkams, it īpaši, ja tā lielā publiskā vanna atrodas ārpus telpām. Idejiski pareizi būtu jābūt tā, ka onsenā ūdens tāpat ir dabiski, nevis mākslīgi silts, bet kurš gan mūsdienās tev var garantēt, ka viesnīcā šis pasākums ir tīrs? Es katrā ziņā nevaru. Bet vismaz mūsu viesnīcā onsenā bija divi baseini, no tiem viens ārpusē, to es arī apmeklēju. Kā izrādās, tradicionāli Japānā onsenos dzimumi netika nošķirti, bet līdz ar pietuvināšanos Rietumiem šādi ierobežojumi tika ieviesti. Tāpat vairumu onsenu nedrīkst apmeklēt tetovēti cilvēki, tādējādi ierobežojot piekļuvi šim pakalpojumam ar Yakuza (mafiju) saistītiem cilvēkiem. Ne tikai dzimumu nošķirtības, bet arī bērna klātbūtnes dēļ uz onsen kopā iet nevarējām, vispirms es devos uz vīriešu galu, pēc tam Marina - pie dāmām. Jāatzīst, ka viņai laikam sabiedrība gadījās saistošāka - kamēr man tik vien bija iespēja kā klusējot pasēdēt baseinā ar četriem kailiem japāņiem, Marinai vienīgā viņas biedrene uzdeva visādus dīvainus jautājumus. Kopumā es laikam gan teiktu, ka man tradicionāla pirts patīk labāk par šādu risinājumu, bet vienu reizi noteikti onsenā paviesoties vajadzēja.

Tolaik mēs to vēl nenojautām, bet tā bija aizritējusi pēdējā saulainā diena mūsu ceļojumā, kamēr turpmākās desmit dienas lielākoties aizritēja lietus zīmē, bet Sauli mums bija lemts redzēt vien pāris reizes. Un nākamais rīts galīgi nebija saulains. Gluži otrādi - lija spēcīgi un nepatīkami, un bija itin grūti saņemties kaut kur doties ārā no viesnīcas. Bet, protams, tā vajadzēja darīt, līdz ar to jau visai agrā stundā mēs bijām ārā. Patiesībā mūsu viesnīca neatradās sevišķi tālu no Ašinoko ezera, gar kuru bija paredzēts doties pastaigā, taču izrādījās, ka īsti aiziet līdz ezeram mēs nevarējām - mums vajadzīgajā virzienā veda šaurs auto ceļš bez nomales vai ietves - tieši tāds risinājums, kur lietus laikā diez vai tev gribētos doties ar bērnu ratiem. Līdz ar to nobraucām pāris pieturas ar autobusu, un tad gan pārgājām uz kājnieku variantu. Miks bija ieteicis taku gar ezeru, kurai vajadzēja būt gana viegli ejamai, lai arī ar ratiem to varētu pieveikt. Sākuma posmā tā patiešām bija - mazliet gan vairāk, nekā to biju gaidījis, tā veda kalnā, bet par to nesūdzējāmies, faktiski jau tā bija pat ar auto braucama, tikai ne pieejama masām. Taču aptuveni maršruta vidū no standarta autotransporta pasargātā taka beidzās, un sākās parasts autoceļš, pa kuru iet atkal jau nebija diži patīkami. Tad ievērojām, ka no ceļa atdalās kaut kas līdzīgs gājēju takai, pa to arī mēģinājām iet. Tomēr jāatzīst, ka no ratu viedokļa tā patiešām bija "kaut kas līdzīgs" takai, nevis taka. Laikam jau tas bija jāsauc par bruģi, bet tas bija tāda stila bruģis, ka pat Rīgas domes satiksmes departamenta darbinieki diez vai varētu pamatot, ar ko tieši šāds risinājums ir labs - ka tev ir šaha dēlīša stila bruģis, kur melno laukumiņu vietā nav bruģis, bet ir dubļi. Ar kājām pa to iet, protams, var, bet vest bērnu ratus - diezgan neiespējami. Līdz ar to mēs ratus nesām, kas bija gana feina izklaide tādā smagi lietainā dienā.



Pa Ašinoko ezeru braukā arī kuģi, kas neizprotamu iemeslu dēļ ir veidoti kā stilizēti vikingu kuģi (lai arī buras nekādas funkcijas tiem, protams, nepilda, un izskatās tie diezgan idiotiski un neiederīgi), teorētiski ar tādu pat varētu izbraukt, bet noteikti - labākā laikā. Mērķis mums bija aiziet līdz ezera Dienvidu galam, kur bija gan autobusu pietura, gan vārti ūdenī (tradicionāls japāņu svētvietu elements). Labā laikā no ezera krasa pavērtos lielisks skats uz Fudzi, bet mums bija gadījusies tāda diena, ka pat otru ezera krastu īsti redzēt nevarēja. Ļoti gribējām ieiet kādā kafejnīcā - pasēdēt, iedzert tēju, sasildīties (nebija arī diži karsts), taču ceļā viss izrādījās slēgts. Jā vēl bija it kā rīts, bet ne tuvu ne tik agrs rīts, lai nekas nestrādātu, tomēr vienīgā atvērtā kafejnīca bija tāda, kurai nebija galdiņu iekštelpās, tikai uz terases. Un tu neticēsi - lietus laikā vairāk gribās sēdēt vietā, kur tev nelīst virsū. Līdz ar to mūsu vizīte Ašinoko beidzās ar sēšanos autobusā un braukšanu līdz pat Odavaras stacijai, kur varējām uzreiz sēsties pietiekami lielā un ātrā vilcienā, lai dotos atpakaļ uz Jokohamu. Būtu bijis labāks laiks, gan mēs būtu pastaigājuši vairāk gar ezeru un varbūt arī paviesojušies Odavaras pilī, bet šī galīgi nebija tāda diena, kad prasītos iespējami vairāk laika pavadīt ārā.



Cita lieta, ka vakarpusē vēl kaut kur doties vajadzēja, tad nu mēs aizbraucām uz Jokohamas ķīniešu kvartālu, kas esot viens no lielākajiem ķīniešu kvartāliem ārpus pašas Ķīnas. Tur viss - kā jau pie ķīniešiem - vēl raibāk un krāsaināk, nekā tas raksturīgi japāņiem, troksnis, uz ielām tirgo ēdamus un neēdamus niekus. Nogaršojām gan to, ko nosaucām par kaķi, gan to, ko nosaucām par žurku (kaut kādi eļļā cepti un panēti brīnumi), kādu pusstundu šurpu-turpu paklīdām, līdz atzinām, ka ķīniešu kvartāls - kā jau ķīniešu kvartāls, un devāmies mājās. Kā nekā nākamajā rītā man bija paredzēts celties un braukt uz Cukubas rogainingu (par to jau reiz uzrakstīts, līdz ar to apraksta nākamajā daļā - par to, kā mēs devāmies prom no Mika, Zanes un Māras, uzsākot ceļojuma patstāvīgo daļu).