Joker
Džokeris ir interesanta filma ar savu blēdīgumu. Tu zini, ka tā ir izcelsmes stāsts Betmena sāgas ļaundarim Džokeram, bet patiesībā nekas šajā filmā nav tāds, kas to pa īstam saista ar komiksu pasauli, tik vien kā personāži, kuri no tās nākuši. Ja filmas darbība oficiāli risinātos Ņujorkā, nevis Gotemā, un dažiem personāžiem nomainītu vārdus, tā būtu pilnīgi normāls stāsts par psihiskās veselības ārstēšanas problēmām Amerikā komplektā ar korupciju, sabiedrības noslāņošanos un nežēlību. Bet pietiek tev iedot kādus atskaites punktus, un filmai ir uzreiz pilnīgi cita ažiotāža un nesamērojami lielāka auditorija. Nezinu, vai šādas tendences turpināsies, bet "Joker" varētu būt labs piemērs, lai kā nākamo izveidotu filmu par Brūsa Veina vecāku laulības dzīvi vai romantisku komēdiju par topošā Riddler dēkām koledžā, sekojot līdzīgam principam, kā reiz aprakstīja xkcd attiecībā uz drošības inženieriem, kurus var ieinteresēt klausīties tenkas, ja tu tikai varoņus sauc par Alice, Bob un Carol, un viņi automātiski pieņems, ka runa ir par kādu security breach, nevis par to, kurš ar kuru guļ un ko par to domā trešās personas.
Kas šķiet interesanti, ka šo "komiksu filmu" (saukt to par supervaroņu filmu es nekādi neesmu gatavs, jo no supervaroņiem tur nav ne miņas) veidojis režisors, kura līdšinējo pieredzi nevar nosaukt par pašu drāmām pārsātinātāko (tas ir pilnīgi citādi, nekā "Memento" režisora Kristofera Nolana uzņemšanās režisēt "Tumšā bruņinieka" triloģiju). Tods Filipss savu karjeru režijā sāka ar "Road Trip" un tālākā viņa karjeras arka diezgan atbilst iesākumam: "Starsky & Hutch", "The Hangover" (3 daļas), "Due Date", un tad pēkšņi - "Džokers". Es nudien nesaprotu, kā tas ir iespējams un kāpēc tieši viņš tika piesaistīts šajā projektā - vīrs, kurš līdz šim režisējis tikai un vienīgi komēdijas, turklāt - ne tās smalkākās žanra pārstāves. Un vēl radikālāk - lielā mērā šāda realizācija, cik saprotu, bija paša Filipsa ideja, kas laikam jau liek domāt, ka viņš grib palikt vēsturē ar kaut ko vairāk kā "Hangover" triloģiju (lai gan, cik atceros, tās filmas pat skaitās diezgan labi novērtētas).
Par ko īsti ir šis stāsts? Artūrs Fleks mēģina kļūt par standup komiķi, bet realitātē viņš nav ticis augstāk par tērpšanos kā klaunam staigājošām reklāmām uz ielas un bērnu pasākumos. Iespējams, pie vainas ir tas, ka viņš nav diezko smieklīgs, bet drīzāk biedējošs. Sindroms, kas liek viņam situācijās, kad viņš ir nobijies vai citādi uztraucies, sākt nekontrolējami smieties, arī nenāk par labu. Viņš dzīvo kopā ar mammu, kurai pašai arī netrūkst mentālo problēmu, reizēm apmeklē speciālisti, kas viņam izraksta jaunu čupiņu ar zālēm, bet patiesībā itin minimāli interesējas par to, kas notiek viņa galvā, un dzīvo vidē, kur garīgu slimību ārstēšana ir pašu slimnieku problēma. Un tad sanāk, ka visai neplānoti un pagalam nekontrolēti viņš vilcienā nošauj dažus čaļus, kas diezgan izteikti uz to ir uzprasījušies. Un dīvainā kārtā ar šo viņš kļūst par simbolu pretestībai sistēmai.
Kā teikt - baigi pēc komiksu filmas neizklausās, ne? Saturiski es teiktu, ka tā ir kaut kas pa vidu starp "Fight Club" un "V is for Vendetta", tikai vairāk pietuvināti realitātei un ar lielāku bezcerīguma sajūtu. Hoakins Fīnikss, šķiet, atveidojot tā saucamo Džokeri, būs diezgan nobīdījis fonā nelaiķi Hītu Ledžeru, lai gan viņu tēliem ir itin maz kopīga, kaut vai tāpēc, ka viņi atveido vienu un to pašu varoni pilnīgi citādos apstākļos, bet tīri teorijā, atbilstoši tam, kā Artūrs Fleks transformējas filmas gaitā, viņam būtu potenciāls kļūt par Ledžera varoni. Esmu lasījis, ka šī filma esot izraisījusi asu pretreakciju, jo tā varot provocēt cilvēkus uz vardarbību, kas man izklausās pēc diezgan liela stulbuma - ja dzīves realitāte ASV daudzviet patiešām atbilst tam, kā to redz "Joker", tad sacelšanās pret to nešķiet esam pilnīgi nevietā. Kopumā es teiktu - labs kino, daudz gudrāks, kā es to būtu gaidījis. Un tomēr mani priecē, ka "Parazīts" to apsteidza cīņā par Oskariem (lai gan apzinos, ka kaut kādā mērā tur būs palīdzējusi snobiskāko Kinoakadēmijas pārstāvju nevēlēšanās pasniegt balvas "Road Trip" režisoram).
Kas šķiet interesanti, ka šo "komiksu filmu" (saukt to par supervaroņu filmu es nekādi neesmu gatavs, jo no supervaroņiem tur nav ne miņas) veidojis režisors, kura līdšinējo pieredzi nevar nosaukt par pašu drāmām pārsātinātāko (tas ir pilnīgi citādi, nekā "Memento" režisora Kristofera Nolana uzņemšanās režisēt "Tumšā bruņinieka" triloģiju). Tods Filipss savu karjeru režijā sāka ar "Road Trip" un tālākā viņa karjeras arka diezgan atbilst iesākumam: "Starsky & Hutch", "The Hangover" (3 daļas), "Due Date", un tad pēkšņi - "Džokers". Es nudien nesaprotu, kā tas ir iespējams un kāpēc tieši viņš tika piesaistīts šajā projektā - vīrs, kurš līdz šim režisējis tikai un vienīgi komēdijas, turklāt - ne tās smalkākās žanra pārstāves. Un vēl radikālāk - lielā mērā šāda realizācija, cik saprotu, bija paša Filipsa ideja, kas laikam jau liek domāt, ka viņš grib palikt vēsturē ar kaut ko vairāk kā "Hangover" triloģiju (lai gan, cik atceros, tās filmas pat skaitās diezgan labi novērtētas).
Par ko īsti ir šis stāsts? Artūrs Fleks mēģina kļūt par standup komiķi, bet realitātē viņš nav ticis augstāk par tērpšanos kā klaunam staigājošām reklāmām uz ielas un bērnu pasākumos. Iespējams, pie vainas ir tas, ka viņš nav diezko smieklīgs, bet drīzāk biedējošs. Sindroms, kas liek viņam situācijās, kad viņš ir nobijies vai citādi uztraucies, sākt nekontrolējami smieties, arī nenāk par labu. Viņš dzīvo kopā ar mammu, kurai pašai arī netrūkst mentālo problēmu, reizēm apmeklē speciālisti, kas viņam izraksta jaunu čupiņu ar zālēm, bet patiesībā itin minimāli interesējas par to, kas notiek viņa galvā, un dzīvo vidē, kur garīgu slimību ārstēšana ir pašu slimnieku problēma. Un tad sanāk, ka visai neplānoti un pagalam nekontrolēti viņš vilcienā nošauj dažus čaļus, kas diezgan izteikti uz to ir uzprasījušies. Un dīvainā kārtā ar šo viņš kļūst par simbolu pretestībai sistēmai.
Kā teikt - baigi pēc komiksu filmas neizklausās, ne? Saturiski es teiktu, ka tā ir kaut kas pa vidu starp "Fight Club" un "V is for Vendetta", tikai vairāk pietuvināti realitātei un ar lielāku bezcerīguma sajūtu. Hoakins Fīnikss, šķiet, atveidojot tā saucamo Džokeri, būs diezgan nobīdījis fonā nelaiķi Hītu Ledžeru, lai gan viņu tēliem ir itin maz kopīga, kaut vai tāpēc, ka viņi atveido vienu un to pašu varoni pilnīgi citādos apstākļos, bet tīri teorijā, atbilstoši tam, kā Artūrs Fleks transformējas filmas gaitā, viņam būtu potenciāls kļūt par Ledžera varoni. Esmu lasījis, ka šī filma esot izraisījusi asu pretreakciju, jo tā varot provocēt cilvēkus uz vardarbību, kas man izklausās pēc diezgan liela stulbuma - ja dzīves realitāte ASV daudzviet patiešām atbilst tam, kā to redz "Joker", tad sacelšanās pret to nešķiet esam pilnīgi nevietā. Kopumā es teiktu - labs kino, daudz gudrāks, kā es to būtu gaidījis. Un tomēr mani priecē, ka "Parazīts" to apsteidza cīņā par Oskariem (lai gan apzinos, ka kaut kādā mērā tur būs palīdzējusi snobiskāko Kinoakadēmijas pārstāvju nevēlēšanās pasniegt balvas "Road Trip" režisoram).
2020-04-19
comments powered by Disqus