Kazhes pierakstu burtnīca

Vienai no manām mīļākajām grupām "The Kinks" ir tāds albums - "The Decline and Fall of the British Empire". Ja nu kas, tas ir viens no maniem mīļākajiem šīs grupas ierakstiem. Un mani it nemaz neuztrauc, ka grupas mīlēt var tikai meitenes, dēvētas par grūpijām, un teikumus ar "un" var sākt vien cilvēki, kam gramatika nav labākā draudzene. Jo mana smilšukaste un mani spēles noteikumi.
Grāmata "England, England" arī zināmā mērā stāsts par Britu impērijas norietu, taču visai savdabīgā veidā. Var teikt, ka grāmata ir par sievieti vārdā Marta - viņa nav īsti piedevusi tētim, kurš aizgāja no ģimenes, mēteļa kabatā atstājis vienu puzles gabaliņu ar kādu no Anglijas grāfistēm. Tagad Marta ir izaugusi liela (un sasniegusi aptuveni 40 gadu vecumu), un viņu pieņem darbā kāds vīrs ar lielu plānu - tā kā britu impērija ir faktiski mirusi, savākt tās spožākās atliekas šaurā teritorijā un padarīt šo teritoriju par ekskluzīvu tūrisma centru. Rezultātā atbilstoši sera Džeka iecerei Vaita sala (The Isle of Wight) ne tikai iegūst savā īpašumā Mančestras "United" futbola komandu, bet uz turieni pārceļas arī karaliskā ģimene, uz salas uzbūvē nedaudz mazāka izmēra Big Ben un pat izveido jaunas Doveras klintis, jo mūsdienu postmodernajā pasaulē cilvēkiem ne tik ļoti saistošs ir, lai objekts būtu autentisks (kas gan vispār ir oriģināls un kopija), bet daudz svarīgākas par visu ir ērtības - un kur vēl tu varētu cerēt lielu daudzumu tūrisma objektu atrast tik cieši vienu pie otra novietotus, it īpaši, ja tev vēl piedāvājumā ir Robins Huds ar viņa jautro laupītāju bandu, karaliene Elizbabete I un visādi citi atrakciju elementi.
Iespējams, šī grāmata nav tikai par Anglijas norietu un komerciālisma uzvaru pār visu, bet vairāk - par Martas nespēju mīlēt, lai gan, pārfrāzējot kādu igauņu grupu "Martu mīlējuši daudzi, tās mīlestība ir ar kaudzi". Bet kā gan tu postmodernā pasaulē vari mīlēt, ja viss ir fikcija, ieskaitot oriģinālu? Tādas eksistenciālas problēmas arī pašu Martu nodarbina, un vienīgi dzīves nogalē viņa atrod kaut ko līdzīgu īstenbai, lai arī tur angļu tautas leģendas stāsta kāds pusmūža amerikānis ar pašradītu akcentus, un arī leģendas ir pašizdomātas.
Ja tev būtu radies jautājums, vai es pats arī esmu tāds postmoderns prātuļotājs, kurš visu pēta un analizē un netic emocijām, tad varu tevi nomierināt - es esmu normāls vecmodīgs cilvēks, un šī grāmata man patīk ne tādēļ, ka es tai piekrītu, bet tādēļ, ka Džuljēns Bārnss ir izcils rakstnieks.