Kad gulošais mostas
Apskatot šī gada "Homo Novus" piedāvājumu, ieraudzīju tur "Kvadrifrona" jauniestudējumu "Kad gulošais mostas". Daudz nedomāju, un paņēmu vienā vakarā biļeti gan sev, gan Marinai. Tiesa, ne vienā laikā - Marina gāja uz to sešos, es deviņos. Tādējādi vismaz nebija pārāk daudz laika, kad viens jau bija izrādi redzējis, bet otrs vēl nē. Sevišķi daudz par šo izrādi iepriekš noskaidrojis nebiju (un tas jau nemaz nebija īsti iespējams), tik vien, ka tā vēsta par zombijiem. Un, tā kā man patīk gan "Kvadrifrons", gan zombiji, nebija šaubu, ka vēlos to redzēt. Protams, līdz galam es nezināju, uz ko tieši es parakstījos.
Proti, jau izrādes gaitā sapratu, ka "Kad gulošais mostas" ir modernās dejas izrāde. Jau tās ievadā vēstītais, ka te līdzīgi kā baletā būs jālasa librets, lai varētu saprast uz skatuves notiekošo, bija pietiekams mājiens ar slotaskātu, bet tāpat man šis pieleca ne uzreiz. Vienlaikus, Marina pat sākotnēji mēģināja manu apgalvojumu atspēkot, uzskatot, ka zombiju kustības - tā nav deja. Bet te nu es esmu strikti pārliecināts - Rūdolfa Gediņa veidotā izrādes kustību partitūra pilnīgi noteikti ir deja. Un katrs aktieris dejo, cik nu viņa zombijveidīgais tēls to spēj. Neatejot no kases, turpinot tai pašā garā, varu atzīties - ja es būtu sieviete (vai arī jebkāda cita vīriešos ieinteresēta būtne), Ārim Matesovičam es nespētu pateikt nē, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav zombijs, kas vēlas notiesāt manas iekšas. Tīri, kas attiecas uz atveidoto zombiju repertuāru un kustību ticamību, Āris te bija absolūtā topā. Nekādu principiālu iebildumu man nav arī par pārējo aktieru (Ance Strazda, Paula Pļavniece, Jānis Kronis) darbībām, bet Āris gan kustību, gan jo īpaši dažādu atbaidošu skaņu ziņā viņus atstāja savā ēnā.
Līdz šim neko vairāk neesmu teicis par izrādes saturu, tik vien kā atsaucies uz zombijiem. Te gan var vaicāt - vai šajā izrādē patiešām ir tāds saturs, kuru var atstāstīt? Pareizāk sakot, libretā, kuru skatītājiem izsniedz kopā ar lasīšanai paredzētu lampiņu, šis sižets ir, bet pat ar lasāmo tekstu nav tā, ka aktieru darbības kļūtu acumirklīgi skaidras. Un tas jau arī ir loģiski - zombiju kapacitātes rīcībai ir visai ierobežotas. Lielāko daļu tev nākas vien iztēloties pašam - ne tikai puisīti Tomu, kuru neatveido neviens no aktieriem, bet arī visas dekorācijas, darbības vietas un principā - pasauli, kurā risinās "Kad gulošais mostas". Tas, protams, līdz tam brīdim, kad tu saproti, ka nekas patiesībā nav jāiztēlojas un ka tu pats jau sen dzīvo tajā zombiju pasaulē un visticamākais - esi viens no viņiem, neatkarīgi no tā, ir tevi sazombējusi TV kaste ar Voldemorta mēsliem vai arī nav. Izrādes atslēga, manuprāt, ir meklējama dziesmā. Kādā dziesmā? Bonijas Taileres "Total Eclipse of the Heart", kura dažādās versijās skan ne tikai izrādes laikā, bet arī pirms tās sākuma un pēc tās beigām. Man personīgi tas nozīmē vienu - par ko arī vēsta izrādes librets - tā biedējošā postapokaliptiskā pasaule, kurā mīt Toms un viņa draugi, tā ir tā pati pasaule, kurā mītam mēs visi, un vienīgais iemesls, kālab mēs neapzināmies to, ka mēs esam zombiji zombiju pasaulē, ir tāds, ka mūsu smadzenes ir tik notrulinātas, ka nav spējīgas līdz šim loģiskajam secinājumam nokļūt. Līdz ar to - ja vēlies, vari šo izrādi skatīties arī kā komentāru par ekoloģisko katastrofu. Vai arī vari turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā un ka nekāds pilns sirds aptumsums nav noticis.
Šobrīd man ir grūti prognozēt, kāds būs "Kad gulošais mostas" tālākais liktenis - vai tā būs izrāde, uz kuru biļetes būs grūti dabūt vai arī izrāde, kura drīzumā pazudīs no repertuāra. No vienas puses, tas ir diezgan izteikts eksperimentālais teātris, kas nevar pretendēt uz "Himnas" vai "Marija un zibens" auditoriju. No otras, risinājumi, kurus izvēlējušies izrādes veidotāji, ir nenoliedzami interesanti un vismaz man tā nešķita esam tīra tīksmināšanās ar "šī ir augstā māksla" tipa pieeju, kā tas bija neveiksmīgākajā līdz šim redzētajā "Kvadrifrona" darbā Zvēri ir nemierīgi. Ja jautājums būtu formā: vai man patika šī izrāde, es atbildētu - Jā. Vai es teiktu, ka arī tev uz to jāiet? Nezinu, tur ir pārāk daudz nezināmo. Bet vismaz garlaicīgi tev diez vai būs.
P.S. Par izrādes nosaukumu: "Kad gulošais mostas" ir H.G. Velsa romāns, kura varonis pamostas tālā nākotnē kā bagātākais cilvēks pasaulē. Grāmatu lasījis neesmu un vismaz no Wikipedia īsti nesaprotu, kā tas sasaucas ar šo izrādi.
Proti, jau izrādes gaitā sapratu, ka "Kad gulošais mostas" ir modernās dejas izrāde. Jau tās ievadā vēstītais, ka te līdzīgi kā baletā būs jālasa librets, lai varētu saprast uz skatuves notiekošo, bija pietiekams mājiens ar slotaskātu, bet tāpat man šis pieleca ne uzreiz. Vienlaikus, Marina pat sākotnēji mēģināja manu apgalvojumu atspēkot, uzskatot, ka zombiju kustības - tā nav deja. Bet te nu es esmu strikti pārliecināts - Rūdolfa Gediņa veidotā izrādes kustību partitūra pilnīgi noteikti ir deja. Un katrs aktieris dejo, cik nu viņa zombijveidīgais tēls to spēj. Neatejot no kases, turpinot tai pašā garā, varu atzīties - ja es būtu sieviete (vai arī jebkāda cita vīriešos ieinteresēta būtne), Ārim Matesovičam es nespētu pateikt nē, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav zombijs, kas vēlas notiesāt manas iekšas. Tīri, kas attiecas uz atveidoto zombiju repertuāru un kustību ticamību, Āris te bija absolūtā topā. Nekādu principiālu iebildumu man nav arī par pārējo aktieru (Ance Strazda, Paula Pļavniece, Jānis Kronis) darbībām, bet Āris gan kustību, gan jo īpaši dažādu atbaidošu skaņu ziņā viņus atstāja savā ēnā.
Līdz šim neko vairāk neesmu teicis par izrādes saturu, tik vien kā atsaucies uz zombijiem. Te gan var vaicāt - vai šajā izrādē patiešām ir tāds saturs, kuru var atstāstīt? Pareizāk sakot, libretā, kuru skatītājiem izsniedz kopā ar lasīšanai paredzētu lampiņu, šis sižets ir, bet pat ar lasāmo tekstu nav tā, ka aktieru darbības kļūtu acumirklīgi skaidras. Un tas jau arī ir loģiski - zombiju kapacitātes rīcībai ir visai ierobežotas. Lielāko daļu tev nākas vien iztēloties pašam - ne tikai puisīti Tomu, kuru neatveido neviens no aktieriem, bet arī visas dekorācijas, darbības vietas un principā - pasauli, kurā risinās "Kad gulošais mostas". Tas, protams, līdz tam brīdim, kad tu saproti, ka nekas patiesībā nav jāiztēlojas un ka tu pats jau sen dzīvo tajā zombiju pasaulē un visticamākais - esi viens no viņiem, neatkarīgi no tā, ir tevi sazombējusi TV kaste ar Voldemorta mēsliem vai arī nav. Izrādes atslēga, manuprāt, ir meklējama dziesmā. Kādā dziesmā? Bonijas Taileres "Total Eclipse of the Heart", kura dažādās versijās skan ne tikai izrādes laikā, bet arī pirms tās sākuma un pēc tās beigām. Man personīgi tas nozīmē vienu - par ko arī vēsta izrādes librets - tā biedējošā postapokaliptiskā pasaule, kurā mīt Toms un viņa draugi, tā ir tā pati pasaule, kurā mītam mēs visi, un vienīgais iemesls, kālab mēs neapzināmies to, ka mēs esam zombiji zombiju pasaulē, ir tāds, ka mūsu smadzenes ir tik notrulinātas, ka nav spējīgas līdz šim loģiskajam secinājumam nokļūt. Līdz ar to - ja vēlies, vari šo izrādi skatīties arī kā komentāru par ekoloģisko katastrofu. Vai arī vari turpināt izlikties, ka viss ir kārtībā un ka nekāds pilns sirds aptumsums nav noticis.
Šobrīd man ir grūti prognozēt, kāds būs "Kad gulošais mostas" tālākais liktenis - vai tā būs izrāde, uz kuru biļetes būs grūti dabūt vai arī izrāde, kura drīzumā pazudīs no repertuāra. No vienas puses, tas ir diezgan izteikts eksperimentālais teātris, kas nevar pretendēt uz "Himnas" vai "Marija un zibens" auditoriju. No otras, risinājumi, kurus izvēlējušies izrādes veidotāji, ir nenoliedzami interesanti un vismaz man tā nešķita esam tīra tīksmināšanās ar "šī ir augstā māksla" tipa pieeju, kā tas bija neveiksmīgākajā līdz šim redzētajā "Kvadrifrona" darbā Zvēri ir nemierīgi. Ja jautājums būtu formā: vai man patika šī izrāde, es atbildētu - Jā. Vai es teiktu, ka arī tev uz to jāiet? Nezinu, tur ir pārāk daudz nezināmo. Bet vismaz garlaicīgi tev diez vai būs.
P.S. Par izrādes nosaukumu: "Kad gulošais mostas" ir H.G. Velsa romāns, kura varonis pamostas tālā nākotnē kā bagātākais cilvēks pasaulē. Grāmatu lasījis neesmu un vismaz no Wikipedia īsti nesaprotu, kā tas sasaucas ar šo izrādi.
2023-09-06
comments powered by Disqus