Kazhes pierakstu burtnīca

No sākta gala esmu uzskatījis, ka pārgājiens Kolka - Dubulti nav domāts man. Pārgājiens mega lielā barā, milzīga distance, dalības maksa - nekas no tā visa mani nav uzrunājis. Būdams (reizēm neadekvāti) augstās domās par savu gatavību, vienmēr uzskatīju, ka man nav vērts pārbaudīt, vai es to fiziski varu, jo es jūtu - vajadzības gadījumā varētu. Neuzskatu, ka būtu tiesīgs šādus pasākumus vērtēt vai kritizēt kā tādus - zinu, ka daudziem tas ir viens no gada lielākajiem notikumiem jau vairāku gadu garumā, bet doma bija tāda, ka es neesmu viens no viņiem.

Bet tad nāca Izaicinājums Šurpu turpu, kurā Kolka-Dubulti ietilpst. Ko tas nozīmē - ir jāiet! Nekādas mērķtiecīgas gatavošanās nebija, tik vien kā nopirku dažus zeķu pārus un Zakse sagādāja man un sev prettulznu krēmu (nav sajēgas, bija no tā kāds labums vai nē - tulznas ir). Jā, iešana bija plānā kopā ar Anitu, kurai līdzās izziņotajam izaicinājumam bija arī personīga motivācija. Lai pasākums būtu vieglāks un patīkamāks, sarunājām Vimbu kā mobilo atbalsta vienību - tā, lai telts un guļammaisi, kā arī cita ilgtermiņā nepieciešamā mantība brauktu ar auto. Somas ziņā biju ekipējies izcili askētiski - mazā Camelbak plaušas soma, kurā līdzās ūdenim var ielocīt vienu kreklu un dažus batoniņus. Lai būtu vismaz kaut kāda kapacitāte kaut ka pārvietošanai, pa virsu garajām skriešanas biksēm uzvilku šortus ar daudz kabatām.

Kolkā iebraucām kādas 10 minūtes pirms starta, ātri sakrāmējām nepieciešamās mantas un - aidā distancē! Diezgan ātri sapratām, ka ir tulznu risks un uzlīmējām silikona plāksterus. Zaksei tas bija labs risinājums, man nē - vai nu pie vainas mana tizlā gaita vai pārāk svīstošas kājas, bet pie manām pēdām šie plāksteri neturās, līdz ar to lielāko distances daļu nācās veikt "brīvā režīmā". Pirmajā vakarā nočāpojām līdz Rojas kontrolpunktam plus vēl aptuveni desmit kilometrus līdz Kaltenei. Tur Raitis bija uzgājis brīnišķīgu vietu teltij futbola laukumā. Pie telts bijām ap pusnakti, gulēt gājām vienos, modinātājs uz septiņiem. Kamēr izkasījāmies uz iešanu, bija jau pāri astoņiem. Plus vēl sanāca fušieris, ka manās biksēs bija palikušas Raita mašīnas atslēgas, līdz ar to drusku laika pazaudējām, kamēr šī lieta tika sakārtota.

Otrajā dienā iešanas temps bija mazliet krities, primāri tāpēc, ka Anitai sāka piepampt viena potīte. Līdz Mērsragam aizgājām vēl relatīvi sekmīgi, bet nākamajām posmā uz Bērzciemu (tur bija paredzēts satikt Raiti) Anitas ātrums arvien vairāk kritās un bija skaidrs, ka viņai vajag vairāk paužu nekā man. Un situācija arī bija tāda, ka man arvien vairāk mocības sagādāja tulznas, kamēr Anitai - kāju bezspēks. Praksē tas nozīmēja to, ka es varēju turēt labu tempu un arī biju motivēts to turēt - jo ātrāk tu pārvietojies, jo īsāku laiku vajadzēs ciest. Tā nu tika pieņemts lēmums ceļu turpināt atsevišķi - man bija plāns gabaliņu uzskriet, kamēr Anitai - iet nesteidzīgi, klausoties mūziku. Tad nu es 14 kilometrus līdz Ķesterciemam noskrēju (skrienot kājas šķita kā vispār pilnīgi nelietotas, jo darbojas citas muskuļu grupas), tālāk atkal turpināju iešus, jo gluži ar baigi lielām distancēm skriešanas režīmā Kolka-Dubulti otrajā pusē riskēt negribējās. 100 kilometru atzīmi jeb nometni "Zīvartiņš" sasniedzu kaut kur pēc astoņiem vakarā (28 stundas no starta). Pēc tās bija plāns vēl drusku paiet uz priekšu un tad riktēties uz gulēšanu. Nepieciešamības gadījumā varētu durt arī līdz Dubultiem bez nakšņošanas, bet tas rezultētos loģistikas murgā un, domājams, tikai lielākā pārgurumā.

Dažus kilometrus nocilpoju basām kājām pa ūdeni - tā bija kārtīga bauda, jo varēja veldzēt samocītās tulznainās pēdas. Mazāk patīkams bija brīdis, kad vajadzēja kājas slaucīt un vilkt kājās apavus. Nē, kurpēm nebija ne vainas, bet ar slaucīšanu negāja viegli - tulznainu pēdu slaucīšana smilšu un sāls apstākļos nav pati baudāmākā pieredze. Vēl drusku paturpināju, bet mazliet pirms Ragakāpas saņēmu ziņu, ka jāevakuējas no pludmales uz nakšņošanas vietu. Precīzi saprast gan nevarēja, bet aprēķini liecināja, ka uz svētdienas rītu vajadzētu atlikt mazāk kā 25 kilometriem.

Otrā nakts bija diezgan dramatiski slikta - kā lai es negrozītos, kājas tikai sāpēja un ķermenis šķita sveram 150 kilogramus. Nejaukākais bija, ka no rīta pamodos ar sāpošu ceļgalu - vakarā ejot par to sūdzību nebija, bet sivēns tāds sāka sāpēt nakts laikā. Tiesa, varu ceļgalam izteikt pateicību - kā sāku iet, sāpes pazuda. Brokastot noskaņojuma nebija, tāpēc jau 7:45 biju uz strīpas un sāku nosacīto "finiša spurtu". Gājēju pludmalē bija diezgan daudz - vairums gan tādi, kas bija kaut kad nakts laikā startējuši no Zīvartiņa. Temps man bija labs, tāpēc vienam pēc otra viņiem gāju garām. Tā kā nekā prātīgāka, ko darīt nebija, veicu dalībnieku uzskaiti, un līdz Dubultiem biju apsteidzis 54 gājējus, pēdējos - jau tikai pārsimts metrus pirms finiša. Noslēguma posmā temps bija visai labs - 23 ar pusi kilometrus veicu 3:15, un finišā ierados precīzi 43 stundas pēc starta. Kamēr gāju/skrēju, kājas šķita esam diezgan ciešamā kondīcijā, turpinājumā gan sapratu, ka arī klibot vairs nav viegli. Bet lai vai kā - tas ir nodarīts.

Kādi ir mani secinājumi? Pirmkārt, manas domas nav mainījušās: Kolka-Dubulti nav pasākums man, un es vajadzības gadījumā varu to veikt. Nevaru iedomāties, kas gan mani varētu motivēt šo pieredzi atkārtot. Ja dotos solo režīmā, būtu licis uzsvaru uz skriešanu un minimizējis nakšņošanu jautājumu, bet kompānijā ir iespēja papļāpāt, kas arī ir svarīgi. Diemžēl mocības ar potīti Anitai lika pēc 106 kilometriem mest mieru šai izklaidei, tomēr tāpat arī viņa ir malace - kārtīgi izstaigājās! Un mega malacis ir Raitis, kurš šo pieredzi mums darīja daudz baudāmāku, nekā ja būtu vai nu viss jānes pašiem, vai jāizmanto mantu transporta pakalpojumi. Organizēts pasākums ir labi, un var redzēt, ka liela daļa dalībnieku to izbauda, daļa gan - diezgan mazohistiskā veidā. Vienīgais pārmetums, ko varētu izteikt organizētājiem - viņu komunikācijas stils brīžiem rada sajūtu, ka viņi dalībniekiem izrāda milzu laipnību, šo pasākumu organizējot un ka Baltais kalns ir sabiedriska labuma organizācija, kura šo pārgājienu organizē tīri altruisma vadīta, kas īsti neatbilst patiesībai. Bet - tā jau ir viņu darīšana ne manējā, un kā jau teikts - es acīmredzami neesmu viņu mērķauditorija. Un - noteikti šis pasākums ir labi piemērots, ja nepieciešams kārtīgi pārdomāt dzīvi, bet es sevī šādu nepieciešamību nejutu.

Vēl piebilde, ka nesaprotu, kālab daudzi kritiski izsakās par tiem, kas nefinišē vai iet pārāk lēnām vai vēl kādu citu iemeslu dēļ neatbilst kaut kādiem noteiktiem kritērijiem. Nekur nav teikts, ka vispār dalībniekam ir obligāti jātēmē uz finišēšanu par visām varītēm un vēl jo vairāk konkrētā laikā. Katram ir savi mērķi, savas iespējas un savas vērtības. Viens grib noskriet diennakts laikā, otrs grib kārtīgi izpļāpāties ar ceļabiedriem, vēl kādam lielākais prieks ir pēc kārtīga dienas bridiena pakakāt krūmos. Pat Olimpiskajās spēlēs ne vienmēr visi dalībnieki pretendē uz augstvērtīgu rezultātu, kur nu vēl šādā pasākumā.

P.S. Kā es rītdien staigāšu, pagaidām vēl nenojaušu.