Kazhes pierakstu burtnīca

Jaunākā Polanska filma "Venus in Fur" tapusi pēc Deivida Aivsa lugas, kurai pamatā ir Leopolda Zahera-Mazoha romāns "Venēra kažokā", kurā pašā figurē manuskripts, kas atstāsta to sižetu, kuru mēs redzam šajā filmā. Un, kas ir būtiskākais - šis romāns radīja terminu "mazohisms", kas, domājams, ir lielākais Zahera-Mazoha pienesums mūsdienu kultūrā. Iespējams, būtu vērts šo grāmatu izlasīt, lai saprastu, cik ļoti šis austrietis ir pelnījis tādu godu.

Filma ir interesanta kaut ar to vien, ka tajā piedalās tikai divi aktieri: Matjē Amalriks atveido dramaturgu-režisoru Tomasu Novačeku, kas uzrakstījis lugu pēc "Venēras kažokā" motīviem (līdz ar to viņš it kā ir Deivids Aivss, bet vienlaikus vairāk tomēr Romāns Polanskis, ieskaitot polisko vārdu), kamēr Emanuēla Seņjē ir Vanda Žurdēna - nezināma aktrise, kas ierodas uz kāstingu Vandas fon Dunajevas lomai Novačeka izrādē. Interesanti, ka Seņjē ne tikai reālajā dzīvē ir Polanska sieva, bet viņas slavenākā loma ir filmā "Skafandrs un tauriņš" kopā ar... Matjē Amalriku. Proti - viss sakrīt. Ierobežota filma ir ne tikai ar diviem aktieriem, bet arī ar savu norises vietu - teātra zāli, kurā mēs redzam šos divus personāžus visā filmas garumā. Pasaule ārpus teātra redzama vien pašā filmas sākumā un tās nobeigumā, un arī tad - minimāli. Ir tikai šie divi cilvēki, kuri ne tikai filmas gaitā iziet cauri "Venēras kažokā" mēģinājumam, bet arī paši iemieso šī romāna saturu - visa ievadā Tomass ir situācijas noteicējs un Vanda viņam visādi izdabā un pakalpo, bet pamazām personāži mainās lomām un vietām, un viss sagriežas otrādi. Turklāt Vanda ir mīklaina būtne ne tikai tālab, ka viņas vārds sakrīt ar grāmatas varoni, bet arī ar to, ka ārpus lugas satura viņa sākumā šķiet vulgāra un neizglītota, kamēr tēlu viņa iemieso perfekti, bet tad pamazām sāk rasties šaubas par to, kas viņa tāda īsti ir un ko viņa šajā teātrī meklē, līdz ar to filma iegūst baisākas noskaņas.

Es varbūt gluži neteiktu, ka šī filma kaut ko vērā ņemamu atklātu apsēstību, kaislību un seksualitātes kontekstā, bet tā nenoliedzami ir ļoti intriģējoša un interesanti pasniegta, un abu aktieru tēlojums - satriecošs. Un, protams, interesanti, ka Polanskis savās pēdējās filmās pievēršas arvien šaurākai videi, arvien šaurākam personāžu klāstam - kā nekā "Carnage" pamatā arī bija luga, arī tur personāžu bija maz, bet šeit viņš kļuvis vēl koncentrētāks, personāžu skaits samazināts līdz minimumam un nu vairs nav tā, ka filmai popularitāti varētu iegūt ar skanīgiem vārdiem (kā nekā "Carnage" filmējās Keita Vinsleta, Džodija Fostere, Kristofs Valcs un Džons Sī Railijs - visi gana labi Holivudā atpazīstami aktieri), kamēr "Venēra" ir filma, kuras budžetu ir pat grūti nojaust, un tomēr - spēcīgs un atmiņā paliekošs kino.