Have a nice day
Vispār jau es saprotu, ka Jura Zvirgzdiņa “Have a nice day. Gandrīz mīlas stāsts” ir darbs gados jaunai auditorijai, kādai sevi nekādi nevaru pieskaitīt. Tomēr no pēdējā laikā Radioteātrī izskanējušā satura nekas cits mani vairāk uzrunāt nespēja, līdz ar to pagājušās nedēļas garā skrējiena laikā izvēlējos klausīties tieši šo saturu.
Kas Radioteātrī reizēm ir iespaidīgi, tas ir radošais ansamblis. Šī iestudējuma režisore ir Laura Groza, bet lomās ir Dainis Grūbe, Maija Doveika, Kaspars Dumburs un Juris Bartkevičs. Ne tas sliktākais sastāvs bērnu izrādei.
Neko daudz par Juri Zvirgzdiņu un viņa grāmatu, kas te dramatizēta, nezinu. Skaidrs vien tas, ka mani bērni šai literatūrai ir vēl par jaunu. Stāsts ir par zēnu, kurš sācis mācības piektajā klasē jaunā skolā kaut kur Torņakalnā, iepriekš viņš mācījies “muļķu skolā”, jo pēc autokatastrofas, kurā gājuši bojā viņa vecāki, Daumantam bija grūtāks laiks dzīvē. Jaunajā skolā viņam nākas sadzīvot ar vietējo “mežoņu” bandu un klases audzinātājas īpatnējo izpratni par iejūtību, bet pamazām cilvēki Daumantam apkārt atklājas… cilvēcīgi. Tai skaitā - izgāztuvē un tās tuvumā mītošie bomži. Kas attiecas uz izgāztuvi, tur gan man ir ģeogrāfiskas dabas jautājums - nav īsti skaidrs, kura vieta ar to domāta un kuri pamestie mazdārziņi tur iesaistīti - proti, atbilstoši manai izpratnei tādas oficiālas izgāztuves nekur Torņakalna tuvumā nav (kā pārdaugavietim man šādas detaļas ir svarīgas). Tad vēl klasē parādās jauna meitene - Ilzīte no tālās Amerikas - un Daumantam parādās arī mīlas stāsts.
Jāatzīst, ka jo tālāk iet uz priekšu radioiestudējuma saturs, jo mazāk tas balstās reālismā - kamēr pirmās nodaļas (par tādām te runāt šķiet korekti) lielākoties ir visai ticamas un brīžiem pat skaudras, tuvāk noslēgumam saturs jau pārvēršas tīrā pasakā, kur bomzis izgāztuvē izmestā matracī var atrast miljoniem vērtus dārgumus, bet cits bezpajumtnieks izrādīties par zvērinātu notāru. Kopumā gan man šis aspekts sevišķi netraucēja, saturs joprojām bija klausāms. Varu šo rekomendēt kā nemuzikālu pavadījumu fiziskām aktivitātēm.
Kas Radioteātrī reizēm ir iespaidīgi, tas ir radošais ansamblis. Šī iestudējuma režisore ir Laura Groza, bet lomās ir Dainis Grūbe, Maija Doveika, Kaspars Dumburs un Juris Bartkevičs. Ne tas sliktākais sastāvs bērnu izrādei.
Neko daudz par Juri Zvirgzdiņu un viņa grāmatu, kas te dramatizēta, nezinu. Skaidrs vien tas, ka mani bērni šai literatūrai ir vēl par jaunu. Stāsts ir par zēnu, kurš sācis mācības piektajā klasē jaunā skolā kaut kur Torņakalnā, iepriekš viņš mācījies “muļķu skolā”, jo pēc autokatastrofas, kurā gājuši bojā viņa vecāki, Daumantam bija grūtāks laiks dzīvē. Jaunajā skolā viņam nākas sadzīvot ar vietējo “mežoņu” bandu un klases audzinātājas īpatnējo izpratni par iejūtību, bet pamazām cilvēki Daumantam apkārt atklājas… cilvēcīgi. Tai skaitā - izgāztuvē un tās tuvumā mītošie bomži. Kas attiecas uz izgāztuvi, tur gan man ir ģeogrāfiskas dabas jautājums - nav īsti skaidrs, kura vieta ar to domāta un kuri pamestie mazdārziņi tur iesaistīti - proti, atbilstoši manai izpratnei tādas oficiālas izgāztuves nekur Torņakalna tuvumā nav (kā pārdaugavietim man šādas detaļas ir svarīgas). Tad vēl klasē parādās jauna meitene - Ilzīte no tālās Amerikas - un Daumantam parādās arī mīlas stāsts.
Jāatzīst, ka jo tālāk iet uz priekšu radioiestudējuma saturs, jo mazāk tas balstās reālismā - kamēr pirmās nodaļas (par tādām te runāt šķiet korekti) lielākoties ir visai ticamas un brīžiem pat skaudras, tuvāk noslēgumam saturs jau pārvēršas tīrā pasakā, kur bomzis izgāztuvē izmestā matracī var atrast miljoniem vērtus dārgumus, bet cits bezpajumtnieks izrādīties par zvērinātu notāru. Kopumā gan man šis aspekts sevišķi netraucēja, saturs joprojām bija klausāms. Varu šo rekomendēt kā nemuzikālu pavadījumu fiziskām aktivitātēm.
2021-07-18
comments powered by Disqus