Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā šogad apmeklētā teātra izrāde man sanāca tāda... savdabīga. Ja ņem vērā, ka dažas dienas pirms paredzamā gājiena uz teātri apslimu, pastāvēja reāla varbūtība, ka uz izrādi dosies Marina un nevis es, un tā varētu būt izrādījusies par problēmu. Proti, šī varētu būt no tām reizēm, kur Marinas tolerance pret konkrēto mākslas formu būtu zemāka par manējo. Kā jau to varēja no manis sagaidīt, neko daudz par to, kas tieši šī ir par izrādi, noskaidrojis nebiju. Ģirts Krūmiņš un Emīls Krūmiņš lomās, kaut kāda mūsdienu baltkrievu autora teksts, tas arī viss man zināmais.

Jāatzīst, tas bija ļoti svētīgi, ka pirms izrādes bija Venta Vīnberga ievadlekcija par mūsdienīgu mākslu, kuras rezultātā vismaz biju sagatavots tam, ka "Kaimiņš" ir radniecīgs nevis, piemēram, "Bļitkai" (kuru gan neesmu redzējis), bet "Gaidot Godo", Džona Keidža "4:33" un citiem darbiem, kuri galvenokārt sastāv no tukšuma (nez kāpēc lektors neatsaucās uz Alfona Allē lielisko gleznu "Negroes fight in a tunnel", par kuras kaveru var uzskatīt Maļeviča melno kvadrātu, tikai ar mūsdienu apstākļiem piemērotāku nosaukumu). Nu, jā, šī izrāde ir par diviem kaimiņiem, kuri runā par galvenokārt neko vai arī vismaz par tik prozaiskām tēmām, ka par tām pat rakstīt nav vērts. Atstāstīt būtiskāko no tā, ko tu šajā izrādē uzzināsi, ir ļoti vienkārši: tēvocim Koļam ir sieva Ļuda, ar kuru viņš pastāvīgi kasās, kamēr Paša ir jauns puisis, kas vasarnīcā (vai tai pielīdzināmā vietā) ir Koļas kaimiņš. Stundu un piecpadsmit minūtes galvenokārt runā Koļa (Ģirts Krūmiņš), bet jaunākais vīrietis it kā gribētu iet prom, taču nevar saņemties, jo viņu tā īsti nelaiž. Līdz ar to viņš uzzina daudz visa kā ne pārāk interesanta, bet ja kaut kas Koļas stāstījumā gadās trāpīgāks, tad stāstītājs šo atkārtos arī otro un trešo reizi. Jā, tā esot dramaturga Prjažko fiška - ka viņa teksti izklausās pēc tā, ka varoņi (maksimāli vienkārši cilvēki) būtu filmēti ar slēpto kameru. Ievadlekcijā liels uzsvars bija uz to, ka šīs izrādes būtiskākā daļa ir tas, ko varoņi nepasaka - ka īstā drāma risinās ārpus teikumiem, noklusētajā saturā, kas ir veids, kā notiek cilvēku komunikācija zemēs, kurās nav brīvības, bet neesmu drošs, ka varu šādai interpretācijai piekrist. Proti, man drīzāk šķiet, ka "it is what it is" un ka tu, protams, vari jebkur saskatīt zemtekstus un metaforas, kuras autors ir ielicis konkrētajā saturā, bet man nudien drīzāk šķita, ka nekā vairāk te arī nav. Turklāt, sasodīts - kā gan tēvocis Koļa varētu baigi filtrēt to, ko viņš runā un par būtisko klusēt? Tas gan, manuprāt, izrādi drīzāk pat dara labāku un nevis sliktāku, ka nekāda "vēstījuma" arī slāni dziļāk nemaz nav - manuprāt, Prjažko te nenodarbojas ar pensionēta fabrikas strādnieka dekonstrukciju, bet gan ar dokumentālo kino.

Pirms skatīties šo izrādi, ir jābūt gatavam, ka tā būs lēna. Ļoooti lēna. Un, ja ar kaut ko tu tur varēsi identificēties, tā būs Pašas nespēja aiziet projām (un pateikt tēvocim to, kā dēļ viņš vispār ir atnācis). Laika ieklausīties sevī tev kā skatītājam noteikti būs gana daudz - līdzīgi kā ievadlekcijā piesauktajos mākslas darbos. Par sevi es teikšu, ka nenožēloju savu izvēli to noskatīties, bet tik tālu, lai kādam teiktu: "Tev šo vajag redzēt!", es iet neesmu gatavs, jo tā konkrēti nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu šim saturam vairāk piemērots kā es, un pat es atrodos diezgan izteikti uz robežas, vai man šis saturs šķiet pārāk bezjēdzīgs (kas gan arī ir tā doma), un ar Koļonkuli es noteikti labprātāk sarunās neielaistos.