Kazhes pierakstu burtnīca

Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.
Filma galīgi nav jautra - pusmūža prostitūtai viņas suteneris dod uzdevumu - sameklēt mazgadīgu meiteni kāda ietekmīga klienta vajadzībām. Viņa uz ielas atrod 11 gadīgu meiteni, kura aizbēgusi no vecāsmātes. Taču, kad būtu jānotiek tam, kam būtu jānotiek, izrādās, ka tas tips ir kopumā vēl slimāks, nekā "vienkārši pedofils", rezultātā sanāk, ka sieviete un meitene kaut ko viņam nodara un metas bēgt. Tikām pervertiķa dēls uzmeklē rokās suteneri un pavēsta tam, ka par to, kas nodarīts viņa tēvam, kāds samaksās - suteneris vai sieviete un meitene. Tad nu šis dara visu iespējamo, lai viņas atrastu, kamēr viņas brauc ar vilcienu no Londonas uz Braitonu.
Izklausās jautri? Un patiešām - it nemaz nav jautri. Filma jau it kā ir laba, bet nav tā, ka būtu biežas situācijas, kad man gribētos kaut ko šādu skatīties. Faktiski tādu situāciju vispār nav - es tomēr esmu skaistu lietu cienītājs, un nav man vēlmes zināt, kas tā būtu par pasauli, kur šī filma būtu skaista. Nē, tā pilnīgi noteikti nav skaista. Laba filma - jā. Smaga filma - jā. Tāda, ko es gribētu noskatīties vēlreiz? Nē, pilnīgi noteikti nē.