Kazhes pierakstu burtnīca

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kinoteātrī skatījos šausmu filmu. Un pilnīgi noteikti tā bija pirmā šausmu filma, ko kinoteātrī skatījos pusnaktī. Šāda kombinācija, manuprāt, ir visai spēcīga.
Globālās finanšu krīzes sākuma posmā kāds uzņēmējs nošauj savus biznesa partnerus un ar divām mazām meitām bēg no pilsētas. Sadauzījis automašīnu, viņš meitenes aizved uz namiņu mežā, kur viņš plāno nošaut gan viņas, gan sevi pašu. Taču šo plānu viņam neizdodas īstenot, jo viņu pašu aprij kāds spocīgs veidojums.
Piecus gadus vēlāk meitenes tiek atrastas, joprojām dzīvas, bet kļuvušas visai dzīvnieciskas, kas nav sevišķs brīnums pēc pieciem mežā nodzīvotiem gadiem. Gādību pār viņām uzņemas tēva brālis, kurš ne brīdi nebija pārtraucis savu radinieku meklēšanu, un viņa draudzene - rokgrupas basiste. Vienīgā nepatīkamā daļa šajā situācijā - meitenēm no būdas līdzi ir atnākusi Mamma - sienās dzīvojošs neradījums, kas šo piecu gadu garumā viņas uzturēja pie dzīvības.
Filma ir diezgan baisa, un visai daudz reižu tās laikā es visai kārtīgi salecos, taču murgi pēc tās noskatīšanās nerādījās, kas manā skatījumā ir labi. Kā jau šausmu filmām raksturīgi, saskatīt robus sižetā nav grūti, bet skatīšanās laikā tie netraucēja, turklāt kā jau spāņu filmām raksturīgi, uzfilmēta tā ir ļoti meistarīgi un es te pat varētu runāt par estētisko baudījumu, ja vien tas neizklausītos bišķi traki.
Vai es plānoju nākotnē vēl skatīties pusnaktī šausmu filmas kino? Drīzākais jau, ka nē - bet vienu reizi noteikti bija vērts, turklāt savam žanram filma noteikti nav slikta.