Manchester by the Sea
It kā es pirms šīs filmas skatīšanās zināju, ka tās darbība nebūs tajā Mančestrā, kurā par superzvaigznēm kļuva Bekhems un Ronaldu, taču jau skatīšanās gaitā mani tāpat pārsteidza, kas tas par sviestu - kāpēc filmas galvenais varonis televīzijā skatījās NBA, nevis futbolu. Tikai tajā brīdī, kad pirmo reizi uz ekrāna parādījās automašīnas, kas brauca pa labo ceļa pusi, manī atkal saslēdzās - nudien, šī Mančestra pie jūras ir mazpilsēta kaut kur ASV, un tur neviens par seru Aleksu Fergusonu nav informēts.
Filmas stāsts galīgi nav no jautrajiem - galvenajam varonim (Keisijs Afleks) nomirst vecākais brālis, atstājot Lī (tā sauc Afleka varoni) gādībā savu sešpadsmit gadus veco dēlu. Būtu pārspīlēti teikt, ka arī bez tā Lī dzīve būtu ideālā kārtībā - viņš strādā Bostonā par apkopēju, kas noteikti nebūtu viņa spēju griesti, taču viņa klātbūtne šajā pasaulē ir tikai daļēja. Sākotnēji tev kā skatītājam, protams, nav informācijas, kāpēc Lī ir tāds, kāds viņš ir (un kāpēc atmiņu ainās, kuras filmā parādās jau no paša sākuma, viņš ir pilnīgi citāds), bet pamazām viss kļūst skaidrs, un nekā priecīga šajā stāstā nav. Lieki izplūst detaļās par to, kas veido filmas dramatisko līniju, droši vien nevajag, bet šaubu nav, ka "Mančestra pie jūras" nav viena no jautrākajām filmām, ko var nākties redzēt.
Kur manā skatījumā ir šīs filmas odziņa, ir tas, ka tā Aflekam atnesa Oskaru par diezgan netipisku šādām balvām lomu - par varoni, kurš ir nevis ekstravagants, bet faktiski sabrucis uz iekšpusi, kuram ir tikai cilvēka fasāde, bet aiz tās nav atlicis gandrīz nekā (un ne tādā ziņā, ka viņš būtu briesmonis cilvēka ādā, kas atkal būtu tipisks Oskaru materiāls). Lasīju, ka daudzi kritiķi atzinuši, ka aina, kurā viņš uz ielas tiekas ar savu bijušo sievu, ir viena no iespaidīgākajām, kas kino redzēta. Filma ir patiešām ļoti skaudra, un tā šķiet patiesīga - tā nav ne holivudiski salda, ne indie gaumē dīvaina un stilīga stilīguma pēc. Labs depresīvs kino, iespējams, tieši tāds, kādu šobrīd nemaz nav nepieciešamības skatīties.
Filmas stāsts galīgi nav no jautrajiem - galvenajam varonim (Keisijs Afleks) nomirst vecākais brālis, atstājot Lī (tā sauc Afleka varoni) gādībā savu sešpadsmit gadus veco dēlu. Būtu pārspīlēti teikt, ka arī bez tā Lī dzīve būtu ideālā kārtībā - viņš strādā Bostonā par apkopēju, kas noteikti nebūtu viņa spēju griesti, taču viņa klātbūtne šajā pasaulē ir tikai daļēja. Sākotnēji tev kā skatītājam, protams, nav informācijas, kāpēc Lī ir tāds, kāds viņš ir (un kāpēc atmiņu ainās, kuras filmā parādās jau no paša sākuma, viņš ir pilnīgi citāds), bet pamazām viss kļūst skaidrs, un nekā priecīga šajā stāstā nav. Lieki izplūst detaļās par to, kas veido filmas dramatisko līniju, droši vien nevajag, bet šaubu nav, ka "Mančestra pie jūras" nav viena no jautrākajām filmām, ko var nākties redzēt.
Kur manā skatījumā ir šīs filmas odziņa, ir tas, ka tā Aflekam atnesa Oskaru par diezgan netipisku šādām balvām lomu - par varoni, kurš ir nevis ekstravagants, bet faktiski sabrucis uz iekšpusi, kuram ir tikai cilvēka fasāde, bet aiz tās nav atlicis gandrīz nekā (un ne tādā ziņā, ka viņš būtu briesmonis cilvēka ādā, kas atkal būtu tipisks Oskaru materiāls). Lasīju, ka daudzi kritiķi atzinuši, ka aina, kurā viņš uz ielas tiekas ar savu bijušo sievu, ir viena no iespaidīgākajām, kas kino redzēta. Filma ir patiešām ļoti skaudra, un tā šķiet patiesīga - tā nav ne holivudiski salda, ne indie gaumē dīvaina un stilīga stilīguma pēc. Labs depresīvs kino, iespējams, tieši tāds, kādu šobrīd nemaz nav nepieciešamības skatīties.
2020-05-06
comments powered by Disqus