Koncerts Depo - novembris 2014
Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.
No kā man nekad neizdodas izvairīties Depo apmeklējumos, tā ir pārāk agra ierašanās uz koncertu, un arī šī reize nebija izņēmums. Tā kā "Manta" bija sociālajos tīklos ziņojusi par pulksten 21:30-22:00 kā koncerta sākuma laiku, klubā ieradāmies drusku pirms desmitiem. Skaidrs, ka neviens vēl nespēlēja, bet vismaz varējām nomaksāt Ilzei vilcieniņu meistarības arodbiedrības iemaksu.
Visai drīz tikām ielaisti koncertu pagrabā, kur ieņēmām vietu uz kāda no dīvāniem, vadījām laiku snauduļojot līdz atskanēja kādas skaņas, kas liecināja - kā pirmais šī vakara izpildītājs uz skatuves kāpa nevis "Manta", bet gan "Starpliktuve".
Par to, kas tā tāda "Starpliktuve", zinu tik, cik savulaik dzirdēts no @atdodkonfektes, kas ir šīs "šizonakts laboratorijas" (tā sevi dēvē pats biedrs Starpliktuve), un nevarētu teikt, ka šīs uzstāšanās rezultātā kļuvu par fanu. Elektroniskā mūzika kā tāda nav gluži tas dzēriens, kas man īpaši garšo, bet galvenā problēma ar šādu mūziku man ir tajā, ka es nesaprotu to koncertos, pagalam nesaprotu. Ja pat elektronikas dūži un pionieri Kraftwerk "dzīvajā" (cik nu viņu gadījumā par dzīvumu vispār var runāt) ir paciešami galvenokārt videoprojekciju dēļ, ko lai saka par tādu Starpliktuvi? Dejot šādas mūzikas pavadībā man neprasās, izbaudīt brīžiem parādošos melodiju rudimentārus fragmentus arī neprasās. Labi, ka vismaz Marina pamanījās "Starpliktuves" uzstāšanās laikā mazliet izgulēties, man miegam bija drusku par skaļu. Bet tad ap vienpadsmitiem nāca Mantas laiks.
Koncertu "Manta" uzsāka ar pārbaudītām vērtībām - "Mums jāsmejas kopā", "Milicis", "Mazie un lepnie", "Viva Voleros", bet tad (līdzīgi kā iepriekšējā koncertā) nāca kārta dziesmām, kuras velti meklēt beznosaukuma albumā. Nezinu, vai dziesma par novembri paliks pastāvīgā repertuārā arī pēc kalendārā novembra beigām, bet gribētos ticēt, ka paliks gan, tas pats attiecībā uz "Krīzpadsmit" (pēdējai būtu lieliski, ja Manta nopubliskotu kādu koncertierakstu, jo šī varētu būt visgrūtāk iegaumējamā teksta ziņā Mantas dziesmas). Vakara nagla tomēr bija jau iepriekš izziņotais pirmatskaņojums (pirms tā izskanēja viena dziesma, ar kuru iepriekš nebiju pazīstams, bet tā gan īsti nepārliecināja un neizbrīna, ka Manta tai esot izmēģinājusi jau čupām dažādu versiju - joprojām šķiet, ka īstā nav atrasta). Par jauno dziesmu bija tā, ka Ilze bija izziņojusi bezbalvu koncertu - visam paziņu un draugu lokam bija katram jāmin pa vienam lietvārdam, īpašības un darbības vārdam, kas parādīsies jaunās dziesmas tekstā, lai saprastu - cik tad labi mēs pazīstam Šubrovski. Mans minējums bija: "skumja vārna raud" (nez, kālab šāda asociācija), Marinas "viņa iet skaļa". Kad izskanēja "Eva" (skaista dziesma!), atklājās, ka neviens nebija trāpījis acītē, lai gan tramvaju varbūt arī varēja iedomāties, kā nekā Šubrovskis ir savulaik dziedājis:
"Rīta tramvajs tik neizbēgams
Kā pirmdienas darbs vai brīvdienu slinkums"
un
"Dzin dzin dzin dzin dzirdu konduktora zvaniņu
Pirmais aiziet no depo uz galiņu
Tikai milicis nesteidz uz darbu"
un
"Braucu tur, tur, tur, kur nevarēs atrast
tur, kur parasti nekāpj
tur, kur kādreiz es braucu
Tūkstošreiz, bet nu arvien retāk. "
(pēdējais gan ir par autobusu, bet skaidrs - sabiedrisko transportu Edgars ciena, mīl un godā, vienīgi par milzi nav teikts, ka viņš uz Zolitūdi devās ar vilcienu)
Un tad jau viss pamazām gāja uz izskaņu - vēl suņi paspēja tevi izsekot pēc smiekliem un beigu beigās nācās vien pamosties autoostā. Par koncertu varu teikt tikai to labāko, lai gan pamosties dzīvoklī no rīta bija itin grūti. "Depo" bija gan pietiekami daudz cilvēku (publika Mantas koncertos parasti ir kvalitatīva), gan pietiekami dzīva skaņa, gan pati Manta bija kā teikt, "v udare", - vairākas dziesmas piedzīvoja instrumentālo daļu izvērsumus un pats izpildījums šoreiz bija vairāk analogs, nekā elektronisks. Un droši vien tikai loģiski, ka Zolitūdes gadadienā "Manta" nespēlēja nevienu no savām dziesmām par nāvi, jo par to mēs atceramies arī paši.
No kā man nekad neizdodas izvairīties Depo apmeklējumos, tā ir pārāk agra ierašanās uz koncertu, un arī šī reize nebija izņēmums. Tā kā "Manta" bija sociālajos tīklos ziņojusi par pulksten 21:30-22:00 kā koncerta sākuma laiku, klubā ieradāmies drusku pirms desmitiem. Skaidrs, ka neviens vēl nespēlēja, bet vismaz varējām nomaksāt Ilzei vilcieniņu meistarības arodbiedrības iemaksu.
Visai drīz tikām ielaisti koncertu pagrabā, kur ieņēmām vietu uz kāda no dīvāniem, vadījām laiku snauduļojot līdz atskanēja kādas skaņas, kas liecināja - kā pirmais šī vakara izpildītājs uz skatuves kāpa nevis "Manta", bet gan "Starpliktuve".
Par to, kas tā tāda "Starpliktuve", zinu tik, cik savulaik dzirdēts no @atdodkonfektes, kas ir šīs "šizonakts laboratorijas" (tā sevi dēvē pats biedrs Starpliktuve), un nevarētu teikt, ka šīs uzstāšanās rezultātā kļuvu par fanu. Elektroniskā mūzika kā tāda nav gluži tas dzēriens, kas man īpaši garšo, bet galvenā problēma ar šādu mūziku man ir tajā, ka es nesaprotu to koncertos, pagalam nesaprotu. Ja pat elektronikas dūži un pionieri Kraftwerk "dzīvajā" (cik nu viņu gadījumā par dzīvumu vispār var runāt) ir paciešami galvenokārt videoprojekciju dēļ, ko lai saka par tādu Starpliktuvi? Dejot šādas mūzikas pavadībā man neprasās, izbaudīt brīžiem parādošos melodiju rudimentārus fragmentus arī neprasās. Labi, ka vismaz Marina pamanījās "Starpliktuves" uzstāšanās laikā mazliet izgulēties, man miegam bija drusku par skaļu. Bet tad ap vienpadsmitiem nāca Mantas laiks.
Koncertu "Manta" uzsāka ar pārbaudītām vērtībām - "Mums jāsmejas kopā", "Milicis", "Mazie un lepnie", "Viva Voleros", bet tad (līdzīgi kā iepriekšējā koncertā) nāca kārta dziesmām, kuras velti meklēt beznosaukuma albumā. Nezinu, vai dziesma par novembri paliks pastāvīgā repertuārā arī pēc kalendārā novembra beigām, bet gribētos ticēt, ka paliks gan, tas pats attiecībā uz "Krīzpadsmit" (pēdējai būtu lieliski, ja Manta nopubliskotu kādu koncertierakstu, jo šī varētu būt visgrūtāk iegaumējamā teksta ziņā Mantas dziesmas). Vakara nagla tomēr bija jau iepriekš izziņotais pirmatskaņojums (pirms tā izskanēja viena dziesma, ar kuru iepriekš nebiju pazīstams, bet tā gan īsti nepārliecināja un neizbrīna, ka Manta tai esot izmēģinājusi jau čupām dažādu versiju - joprojām šķiet, ka īstā nav atrasta). Par jauno dziesmu bija tā, ka Ilze bija izziņojusi bezbalvu koncertu - visam paziņu un draugu lokam bija katram jāmin pa vienam lietvārdam, īpašības un darbības vārdam, kas parādīsies jaunās dziesmas tekstā, lai saprastu - cik tad labi mēs pazīstam Šubrovski. Mans minējums bija: "skumja vārna raud" (nez, kālab šāda asociācija), Marinas "viņa iet skaļa". Kad izskanēja "Eva" (skaista dziesma!), atklājās, ka neviens nebija trāpījis acītē, lai gan tramvaju varbūt arī varēja iedomāties, kā nekā Šubrovskis ir savulaik dziedājis:
"Rīta tramvajs tik neizbēgams
Kā pirmdienas darbs vai brīvdienu slinkums"
un
"Dzin dzin dzin dzin dzirdu konduktora zvaniņu
Pirmais aiziet no depo uz galiņu
Tikai milicis nesteidz uz darbu"
un
"Braucu tur, tur, tur, kur nevarēs atrast
tur, kur parasti nekāpj
tur, kur kādreiz es braucu
Tūkstošreiz, bet nu arvien retāk. "
(pēdējais gan ir par autobusu, bet skaidrs - sabiedrisko transportu Edgars ciena, mīl un godā, vienīgi par milzi nav teikts, ka viņš uz Zolitūdi devās ar vilcienu)
Un tad jau viss pamazām gāja uz izskaņu - vēl suņi paspēja tevi izsekot pēc smiekliem un beigu beigās nācās vien pamosties autoostā. Par koncertu varu teikt tikai to labāko, lai gan pamosties dzīvoklī no rīta bija itin grūti. "Depo" bija gan pietiekami daudz cilvēku (publika Mantas koncertos parasti ir kvalitatīva), gan pietiekami dzīva skaņa, gan pati Manta bija kā teikt, "v udare", - vairākas dziesmas piedzīvoja instrumentālo daļu izvērsumus un pats izpildījums šoreiz bija vairāk analogs, nekā elektronisks. Un droši vien tikai loģiski, ka Zolitūdes gadadienā "Manta" nespēlēja nevienu no savām dziesmām par nāvi, jo par to mēs atceramies arī paši.
2014-11-21
comments powered by Disqus