Kazhes pierakstu burtnīca

Pusmūža vīrs pamostas slimnīcā. Sākotnēji viņš īsti nezina, kas viņš tāds ir un kā tur ir nokļuvis. Viņa stāvoklis ir bijis ļoti smags, bet pamazām viņš sāk atlabt. Kā izrādās, viņš ir iekritis upē pēc tam, kad viņu notriekusi mašīna, nevis mēģinājis izdarīt pašnāvību, kāda versija arī viņam pašam pamazām ir. Grāmatas gaitā viņš sāk atcerēties pats savu dzīvi, kura lielākoties nav bijusi sevišķa maiguma pilna, un pamazām uzzināt kaut ko jaunu par pasauli, kuru līdz šim viņš ir ignorējis.

Marija Sabīne Rožēra primāri ir bērnu autore, kurai "Labu atlabšanu" ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas ir paredzēts pieaugušo auditorijai. Kā tas nonāca manās rokās, tā īsti nesapratu - nez kādēļ man šķita, ka tas dzīvoja mapītē ar Gonkūru balvu saņēmušajiem romāniem, bet nekādu balvu tas, protams, saņēmis nav. Šī grāmata ir tādām balvām daudz par vienkāršu un nepretenciozu, daudz loģiskāk ir tas, ka romāns ir ticis ekranizēts - tas ir bišķi līdzīga stila stāsts kā, piemēram, par Vīru vārdā Ūve - tāda teju vai optimistiska grāmata par gados pavecu mizantropu, kas iedraudzējas ar tādiem cilvēkiem, ar kādiem parasti viņa vecumā un viņa veida cilvēkiem nevajadzētu draudzēties. Nekā pārāk sarežģīta, nekā pārāk intelektuāla, vienkārša izklaides tipa literatūra ar savu devu cilvēciskuma - principā diezgan patīkama lasāmviela, neko īsti vairāk laikam arī piebilst nevaru. Ā, ja nu vienīgi tas, ka atbilstoši šai grāmatai var padomāt, ka tā ir itin normāla prakse mūsdienu Francijā - strādāt prostitūcijā, lai apmaksātu studijas. Nezinu, vai tas ir patiesi, bet esmu dzirdējis šādu stāstu arī par Latviju. Urbānie mīti vai fakti - tas jau cits jautājums.