Raganu festivāls
Māra Ozoliņa stāsts "Raganu festivāls", kas piedzīvojis izdevumu atsevišķā grāmatā, ir klajš piemērs tam, ka ne katrs uzrakstīts darbs ir pelnījis izdošanu. Tiesa, ja ņem vērā, ka šī grāmata, kā rakstīts tās iekšpusē, "izdota ar draugu atbalsu", un neviena sevi cienoša izdevniecība šajā pasākumā iesaistīta nav, varu jau arī atzīt - ja nu cilvēkam sagribas izdot grāmatu, nevaru jau to viņam aizliegt. Lai arī tā neapšaubāmi ir papīra izniekošana. Ja jau sāku ar kaunināšanu (un nekā cita šajā aprakstā nebūs), tad īpaši gribu kaunināt Ievu Bečeri, kura norādīta kā šīs grāmatas redaktore. Nesen izlasīju citu darbu, kurā viņa bijusi analoģiskā statusā - Veco vīru pilī, un tur man nekādu pretenziju nebija, taču "Raganu festivāls" ir tik sasodīti paviršs, ar līdzīgu daudzumu drukas kļūdu kā mans blogs (kur es nemēdzu pārlasīt ierakstus pirms to publicēšanas), ar kļūdām svešvalodu lietojumā (piem., "Deutsches Ordnung", bītlu dziesma "Black bird" vai BMW atšifrējums kā "Bavarian Motor Werken"), ar nepiedodamām valodas kļūdām (piem., "pie tam"), faktoloģiskām un loģiskām kļūdām (BVB nodēvēšana par Berlīnes futbola komandu un vēl tam varoņa sekojošs teksts, ka viņš ir Minhenes Bayern fans - pasniedzot to kā kopīgas intereses, lai gan skaidrs, ka neviens Dortmundes Borussia cienītājs neuzskatīs Bayern fanu par savējo, jo "mums abiem patīk futbols"). Vienīgais iespējamais redaktores attaisnojums varētu būt: "Tu iedomāties nevari, kāds tas teksts bija sākotnēji!" Vai arī otrs variants: "Uzreiz sapratu, LOL nau vērc veikt mākslīgo elpināšanu sen nosprāgušam zirgam."
Iespējams, mana līdzšinējā piekasīšanās detaļām var radīt iespaidu, ka es par visām varītēm mēģinu atrast kaut ko, par ko izteikt pārmetumus šai grāmatai, taču skalpeli pat vēl neesmu paņēmis rokās. Ne jau sīkās kļūdiņas un paviršības ir tas, kas "Raganu festivālu" dara par bezvērtīgu grāmatu, bet gan tas fakts, ka tā ir gaužām vāji uzrakstīta. Zinu, ka savā primārajā dzīvē Māris Ozoliņš ar literatūru nav saistīts un te nu jāsaka - un labi, ka tā. Autora spējas radīt kaut cik ticamus tēlus un notikumus ir neeksistējošas, viņa valoda ir nedzīva (ar visu to, ka reizēm piparota), un, ja tā būtu dziesma, es teiktu - autors dzied šķībi, turklāt tizlā veidā šķībi tā, ka klausītājam ir kauns dziedātāja vietā. Nav gluži tā, ka man ir kauns Māra Ozoliņa vietā (nojaušu, ka viņam dziļi vienalga, ko tādi frukti kā es domā par viņa grāmatu), bet šo grāmatu lasīt nav vispār nekādas baudas, lai arī tās tēma - jauniešu grupiņa, kas dodas ar vecu Volkswagen busiņu uz 2000. gada "Roskildes" festivālu (to pašu, kur dubļos gāja bojā vairāki "Pearl Jam" koncerta apmeklētāji), potenciāli man varētu būt tuva. Taču tas, ko Ozoliņš no tā ir izveidojis - slikti ieintegrētām vēsturiskām atkāpēm piesātinātu pseido erotisku un pseido šausmu stāstu, kura galvenajiem varoņiem viņš ir spējis piešķirt ne vairāk personības kā tas ir parastā "dead teenagers" tipa filmā, ir vienkārši skumji.
Vēl pirms sākas "dramatiskie notikumi" grāmatā autors atkal un atkal dažādās situācijās piesauc raganas (ne jau velti tas ir "Raganu festivāls"), kaut ko mēģinot atsaukt prātā no "Rozmarijas mazuļa" (un citām, mazāk ikoniskām šausmu filmām), bet tāpat kā stāsti par nacistiem un ebrejiem, "Pakhtakor" futbola komandas bojāeju, Ziemas karu un citām tēmām, tas viņam nesanāk. Grāmatas pēdējā lappusē izteiktais apgalvojums, ka "autoram piemīt labas vērotāja un stāstnieka spējas" ir tik nepatiess, ka es varētu vērsties PTAC par manis maldināšanu.
Būtiskākā mācība, ko esmu guvis no šīs grāmatas lasīšanas - pirms ņemt bibliotēkā kārtējo man nezināmo latviešu autora darbu, vispirms jāapskatās, ko par to raksta atsauksmēs Goodreads (kas gan, protams, nav simtprocentīgi uzticams avots, bet vismaz kaut kādu temperatūras rādītāju dod). Par šo konkrēto darbu - pilnīgi neko. Un varbūt arī man vajadzēja izlikties, ka neesmu šo grāmatu redzējis, vai arī vismaz vajadzēja pārstāt to lasīt jau pēc pāris pirmajām lappusēm, kuras man sākotnēji radīja jautājumu: "Paga, šī ir domāta kā grāmata bērniem?" - tik ļoti Ozoliņa rakstības stils nesaskan ar to, ko viņš ir (droši vien) gribējis ar šo darbu pateikt. Ja tu vēlies lasīt ko sulīgu par pieredzi rokmūzikas festivālos, Joņeva Festivālu vasara 2009 būs piemērotāka. Ja gribi par roudtripu - tad Viļa Lācīša Eirobomža sūrais ceļš būtu iekļaujams obligātajā literatūrā. Bet "Raganu festivāls" ir beidzies, ceru, ka tas vairs nenotiks gluži kā leģendārais "Pestivals".
Iespējams, mana līdzšinējā piekasīšanās detaļām var radīt iespaidu, ka es par visām varītēm mēģinu atrast kaut ko, par ko izteikt pārmetumus šai grāmatai, taču skalpeli pat vēl neesmu paņēmis rokās. Ne jau sīkās kļūdiņas un paviršības ir tas, kas "Raganu festivālu" dara par bezvērtīgu grāmatu, bet gan tas fakts, ka tā ir gaužām vāji uzrakstīta. Zinu, ka savā primārajā dzīvē Māris Ozoliņš ar literatūru nav saistīts un te nu jāsaka - un labi, ka tā. Autora spējas radīt kaut cik ticamus tēlus un notikumus ir neeksistējošas, viņa valoda ir nedzīva (ar visu to, ka reizēm piparota), un, ja tā būtu dziesma, es teiktu - autors dzied šķībi, turklāt tizlā veidā šķībi tā, ka klausītājam ir kauns dziedātāja vietā. Nav gluži tā, ka man ir kauns Māra Ozoliņa vietā (nojaušu, ka viņam dziļi vienalga, ko tādi frukti kā es domā par viņa grāmatu), bet šo grāmatu lasīt nav vispār nekādas baudas, lai arī tās tēma - jauniešu grupiņa, kas dodas ar vecu Volkswagen busiņu uz 2000. gada "Roskildes" festivālu (to pašu, kur dubļos gāja bojā vairāki "Pearl Jam" koncerta apmeklētāji), potenciāli man varētu būt tuva. Taču tas, ko Ozoliņš no tā ir izveidojis - slikti ieintegrētām vēsturiskām atkāpēm piesātinātu pseido erotisku un pseido šausmu stāstu, kura galvenajiem varoņiem viņš ir spējis piešķirt ne vairāk personības kā tas ir parastā "dead teenagers" tipa filmā, ir vienkārši skumji.
Vēl pirms sākas "dramatiskie notikumi" grāmatā autors atkal un atkal dažādās situācijās piesauc raganas (ne jau velti tas ir "Raganu festivāls"), kaut ko mēģinot atsaukt prātā no "Rozmarijas mazuļa" (un citām, mazāk ikoniskām šausmu filmām), bet tāpat kā stāsti par nacistiem un ebrejiem, "Pakhtakor" futbola komandas bojāeju, Ziemas karu un citām tēmām, tas viņam nesanāk. Grāmatas pēdējā lappusē izteiktais apgalvojums, ka "autoram piemīt labas vērotāja un stāstnieka spējas" ir tik nepatiess, ka es varētu vērsties PTAC par manis maldināšanu.
Būtiskākā mācība, ko esmu guvis no šīs grāmatas lasīšanas - pirms ņemt bibliotēkā kārtējo man nezināmo latviešu autora darbu, vispirms jāapskatās, ko par to raksta atsauksmēs Goodreads (kas gan, protams, nav simtprocentīgi uzticams avots, bet vismaz kaut kādu temperatūras rādītāju dod). Par šo konkrēto darbu - pilnīgi neko. Un varbūt arī man vajadzēja izlikties, ka neesmu šo grāmatu redzējis, vai arī vismaz vajadzēja pārstāt to lasīt jau pēc pāris pirmajām lappusēm, kuras man sākotnēji radīja jautājumu: "Paga, šī ir domāta kā grāmata bērniem?" - tik ļoti Ozoliņa rakstības stils nesaskan ar to, ko viņš ir (droši vien) gribējis ar šo darbu pateikt. Ja tu vēlies lasīt ko sulīgu par pieredzi rokmūzikas festivālos, Joņeva Festivālu vasara 2009 būs piemērotāka. Ja gribi par roudtripu - tad Viļa Lācīša Eirobomža sūrais ceļš būtu iekļaujams obligātajā literatūrā. Bet "Raganu festivāls" ir beidzies, ceru, ka tas vairs nenotiks gluži kā leģendārais "Pestivals".
2023-06-29
comments powered by Disqus