Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatas par mūziķiem - gan latviešu, gan ārzemju, nav man pati tuvākā lasāmviela, bet gadās situācijas, kad bibliotēkā ievēroju kaut ko potenciāli saistošu. Tā sanāca arī ar grāmatu "No zemes un debesīm. Pērkons". Iespējams, ja tās autora vārdam uz vāka pa virsu nebūtu bibliotēkas identifikatora uzlīmes, es būtu uzreiz pārdomājis un nolicis grāmatu plauktā atpakaļ. Vārdu "Māris Ruks" ievēroju vien tad, kad biju grāmatu sācis lasīt un ievērojis savdabīgo rakstību - Juŗis Kulakovs, aistētika, architektūra, autōrs un tā tālāk. Un tad apskatījos, kas tad šo rakstījis. Protams, Māris Ruks, kuru zinu kā izcili draņķīgā romāna Latviešu seksualitātes vēsture autoru. Te jāpiebilst, ka to grāmatu lasīju ļoti sen un no tās satura neko daudz neatceros, kā vien to, ka grāmata bija absolūti nebaudāma (proti, vismaz savā īpatnējā ziņā - atmiņā paliekoša). Ruka archaiskā latviešu valoda īpaši krīt nerviem savas samākslotības dēļ, ko tikai pastiprina apstāklis, ka viņš neraksta, piemēram, līdzīgā veidā kā trimdas rakstnieki, bet gan radījis pats savu īpatnēju komplektu ar gramatikas noteikumiem. Piemēram, garais ō - cik man zināms, tāda oficiālā rakstībā nav bijis nekad (lai gan te pat varētu piekrist, ka tā ieviešanai varētu būt kaut kāda jēga). Garumzīmju un dubulto līdzskaņu lietojums arī šķiet noteikts pēc paša Ruka definētas kārtības, mani kā lasītāju tracinot. Un - kas ir būtiski - līdzīgi kā "Seksualitātes vēsture", arī šī grāmata ir pilna ar drukas kļūdām, nepareizi pierakstītiem vārdiem angļu valodā ("heawy metal") un nekādi nešķiet esam tāda autora radīta, kurš valodu patiešām mīlētu.

Pilnai laimei izlēmu noskaidrot, ko tad Ruks sadarījis pēdējo 20 gadu laikā. Izrādās, vispirms viņš pavadīja kādu laiku, atmaskojot studentu korporācijas (nevēlos baigi šajā tēmā iedziļināties, bet iztēlojos, ka uz kaut kā reāla pamata Ŗuks vispārina un bīda kādas vājprātīgas teorijas), taču pēdējā laikā šis personāžs, kas vēsturiski jebkur saskatīja krievu un komūnistu roku, pārtapa par cīnītāju pret Covid ierobežojumiem, bet no tā - par Šlesera partijas biedru un kandidātu vēlēšanās. Ha ha ha.

Protams, autora personībai nevajadzētu kļūt par galveno kritēriju, lai vērtētu viņa rakstītu grāmatu. Var jau gadīties, ka mēsls, ne cilvēks, ir labs citās jomās. Piemēram, Ruka un Šlesera partijas biedrs Deniss Paškevičs ir lielisks džeza mūziķis. Varbūt arī Ruks varētu uzrakstīt izcilu grāmatu par grupas "Pērkons" vēsturi? Nē, nevarētu vis. Iespējams, autoram bija kāda skaidrība tam, kā viņš šo grāmatu strukturēja, bet man kā lasītājam tas viss izskatās pēc putras, kur svarīgākie notikumi pazūd starp nebūtiskiem, autora personīgie pasaules uzskati (tobrīd tas vēl bija nacionālists Ruks) lien iekšā tur, kur pēc tiem nav ne mazākās vajadzības. Tāpat viņš bagātīgi stāsta par rok/popmūzikas vēsturi Latvijā un tās aktuālo stāvokli Latvijā (divtūkstošo sākumā), protams, nezinot neko vairāk par absolūtu meinstrīmu. Vai grāmatā par "Pērkonu" būtu nepieciešams vērtējums Jāņa Stībeļa un Gunāra Kalniņa muzikālajām vērtībām?

Nav gan tā, ka grāmatā nebūtu nekā vērtīga: kā cilvēks, kas nav piedzīvojis astoņdesmito gadu sākuma koncertus, ar interesi lasīju par to, kā "Pērkona" tehniskais personāls (ja šāds termins te vietā) veidoja pirotehnikas risinājumus koncertiem, arī par astoņdesmito gadu sākumā Līvija Akurateres dzīvoklī tapušajiem pirmajiem "Pērkona" ierakstiem tur šo to interesantu var uzzināt. Vienlaikus - pat sakarīgu laika līniju grupas attīstībai (un arī tam, kā tā pārvērtās par veco hitu spēlēšanas mašīnu) Ruks nav varējis nodrošināt, tā vietā atrodot iespēju spriedelēt, ka Podnieka "Vai viegli būt jaunam" patiesībā bija padomju varas pasūtījums, lai.. nezinu ko tieši sasniegtu. Toties, kas gan man patika - tās ir vēl nesen Kultūras ministra amatā bijušā Naura Puntuļa atklātie stāsti par savām problēmām ar alkoholu jaunības gados (nojaušu, ka mūsdienās politiķis Puntulis par šo tēmu tik brīvi vairs nerunātu). Arī par "Pērkona" turneju par ASV izlasīju ar interesi.

Tālab jāsecina: nav viss tur bezcerīgi, bet pēc analoģijas ar mūziku par šo grāmatu var teikt - liela tās daļa ir "filler". Ja tā būtu "Pērkona" albums, tad tas nebūtu "Mākslas darbi" vai "Klusā daba ar perspektīvu", bet gan drīzāk "Balle". Klausies "Pērkonu", nelasi Ruku!