Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinām ekskursiju jaunākajā latviešu kino, tiesa, ne gluži tajā segmentā, kuru iepazinis viens no šīs firmas varoņiem - apsargs Zintis (Āris Matesovičs), kurš ir noskatījies gan "Klases salidojumu", gan "Klases salidojumu 2", gan "Jaungada taksometru" un pat "Svingerus". Pagaidām tomēr cenšamies sekot tām filmām, kuras izskatāmas Lielā Kristapa kontekstā. Marta Elīna Martinsone pirms dažiem gadiem jau vienu skolas tematikas pilnmetrāžas filmu režisējusi - Tizlenes mani gluži nesajūsmināja, bet vilšanos arī īsti nesagādāja, un varu teikt, ka "Vecāku sapulce", lai arī ir fundamentāli citāda filma, liekama tajā pašā kategorijā pie filmām, kurām atradīsies gan kādi labi, gan arī daži kritiski vārdi veltāmi.

Lielākā atšķirība starp "Tizlenēm" un "Vecāku sapulci" meklējama kāstingā. Kamēr "Tizleņu" galvenās varones bija pusaudzes, kuras līdz ar to arī atveidoja plašākai publikai nezināmas jaunietes, tad "Vecāku sapulcē", kā jau liecina nosaukums, fokuss ir uz skolēnu vecākiem, un līdz ar to filmā redzamas galvenokārt ļoti labi zināmas sejas. Kādas? Piemēram, Inese Pudža, Dārta Daneviča, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Anta Aizupe, Sandra Kļaviņa, Elita Kļaviņa, Sandija Dovgāne, Lauris Dzelzītis, Indra Burkovska, un vēl, un vēl. Vairumam aktieru tikušas tieši tādas lomas, kādās viņus varētu iztēloties (mani stipri mulsināja "Piejūras klimata" radioraidījumā dzirdētais, ka Elita Kļaviņa šeit esot sev neirastā ampluā - man gluži otrādi šķita, ka viņi atveido absolūti tipiski kaitinošu Elitas Kļaviņas varoni), un tas droši vien padarīja iejušanos tēlos maksimāli vienkāršu, ievērojot to, ka filmēšana, protams, notika maksimāli saspiestā grafikā, ņemot vērā gan budžeta ierobežojumus, gan to, ka filmēšanas vajadzībām plašo aktieru ansambli, kas pārstāv teju visus Latvijas teātrus, vajadzēja satilpināt vienā telpā un vienā laikā. Ar iemīļotiem aktieriem, protams, nošaut pavisam greizi ir grūtāk, vēl jo vairāk, ja viņi atveido organiskus un sev piemērotus tipāžus, līdz ar to kaut kādu daļu ķeksīšu šī filma dabū tīri automātiski.

Filmas premisa nav nekāda sarežģītā: kādā skolā notiek vecāku sapulce pirms devītās klases eksāmeniem un izlaiduma, klase ir tikusi pie jaunas klases audzinātājas (Sandija Dovgāne), kura sapulci organizē ar mērķi izrunāt ar eksāmeniem saistītus jautājumus, taču vecākiem, protams, lielākoties ir gluži citas prioritātes un intereses. Viedokļu sadursmes, konflikti gan vecāku starpā, gan starp vecākiem un skolotāju, tas viss ir pašsaprotami, un cilvēki, kas ir piedalījušies šāda tipa sapulcēs, šajā filmā noteikti saskatīs daudz pazīstama, tai skaitā - varbūt arī kādas no paša personības mazāk tīkamajām šķautnēm. Premisai nav ne vainas, un arī tēli ir kolorīti, vizuāli filma ir gana krāšņa un baudāma, taču, manuprāt, tās vājā puse ir Lindas Rudenes scenārijs. Jā, es lieliski saprotu, ka vecāku sapulce pati par sevi nav tāds ietvars, kam dabiski pienāktos klasiskas noveles tipa sižeta struktūra, taču tas neliedz man sūkstīties, ka filma vairāk funkcionē kā tēlu parāde un mazāk kā vienots kinodarbs. Jā, situācijas ir atpazīstamas un personāži ir redzēti dzīvē, bet šiem novērojumiem manā skatījumā trūkst kaut kādas pabeigtības sajūtas un pārliecības, ka filmas radošajai komandai ir bijusi skaidra vīzija, kāpēc filmā risinās tieši tas, ko mēs redzam uz ekrāniem, kāpēc ir tieši šāds personāžu komplekts un ko tieši šī filma tiecas pateikt. Jā, arī tāds īpatnis kā es spēj saprast, ka šī ir komēdija un ka nevajag katrā filmā meklēt kādu misijas apziņu, taču tādā gadījumā, ja uz filmu raugos tīri caur komēdijas prizmu, tad man ir jautājums - kāpēc tās reizē ne reizes skaļi neiesmējos? Jā, bija epizodes, kas lika pasmaidīt, bet ne vairāk - lai arī it kā filma tiecas no skatītāja izvilināt smieklus, ar reālo smieklu materiāla ievākšanu, manuprāt, tai izcili nevedās. Un kāpēc? Jo dialogi nevilka līdz šai pašai tēmai veltītās izrādes Ciešamā kārta līmenim, kur izglitības sistēmā ietilpstošo procesu absurds bija attēlots daudz izteiksmīgāk, un Klāvs Mellis, manuprāt, gluži vienkārši labāk pieprot rakstīt smieklīgus dialogus. Tikām šajā filmā, manuprāt, scenārija autorei diezgan grūti bija gājis ar nonākšanu līdz atrisinājumam. Faktiski es pat teiktu, ka ceļā uz nosacīto filmas atrisinājumu, bija vismaz trīs baltiem diegiem šūti elementi, kas īsti neizrietēja no jebkādas iekšējās loģikas: komandu spēle, Dzelzīša izraidīšana un, protams, dūmi. Tam visam, manuprāt, absolūti trūka cēloņsakarību un argumentācija, kāpēc tas notika tieši tā, šķita no kategorijas "kaut kā jau tai filmai jābeidzas".

Par struktūras groduma trūkumu, protams, apzinos, ka konkrētais pasākums - vecāku sapulce - tradicionāli ar tādu neizceļas, līdz ar to te ir vieta jautājumam, vai stingrāks filmas skelets neietu vēl vairāk pretī realitātei, un tomēr - prasījās kaut kā vairāk. Atsevišķas epizodes, replikas bieži strādāja labi. Ko aicināt uzstāties 9. klases izlaidumā - ansi vai "Dzelzs vilku" - tas ir būtisks jautājums, par dreskodu nemaz nerunājot. Un tomēr, un tomēr - lai arī aktierdarbi man patika (Sandijai Dovgānei kā samulsušajai jaunajai skolotājai noticēju uz visiem simts), vērtējums filmai būtu kaut kur starp T un A, proti, "turpina apgūt" un "apguvis", bet līdz P jeb "apguvis padziļināti" nu galīgi nesniedzas. Lai arī forši, ka filma pat raisīja kaut kādas diskusijas par vecāku sapulču kā tādu nepieciešamību mūsdienās (par šo bija LR "Ģimenes studijā"). Un, protams, būtiskais jautājums - cik liela daļa filmas skatītāju primāri identificējas ar Aizupes un Malika personāžiem šajā filmā? Tas liek domāt - klusie iesmējēji tomēr ir vairākumā attiecībā pret dažāda veida bļauriem.