Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājuši desmit gadi, kopš Miķeļtornī Jāņos risinājās kvalitatīvākais pašorganizētais pasākums, kādā man nācies piedalīties - leģendārā Spartakiāde 2015. Kaut kad pērn, runājoties ar Ivetu, šī pasākuma mājvietas nodrošinātāju, izskanēja doma, ka vajadzētu uz apaļo jubileju uzrīkot "vien maz spartakiādīt". Kalendārs arī bija labvēlīgs - šis bija gads ar četrām brīvdienām Jāņos, līdz ar to bija potenciāls drusku nopietnākam pasākumam, organizēšanās gan nenotika tik vērienīgi kā toreiz, bet laiki citi, mēs citi, un kaut kas tajā visā tomēr bija. Mēģināšu atstāstīt salīdzinoši konspektīvi (jo laika nav daudz, līdz jādodas ceļojumā, un gaidāmajā nedēļā visādu darāmo lietu pa pilno), kas tur bija, kas nebija un kālab šie tāpat bija vieni sasodīti labi pavadīti Jāņi.

Būtiskākā pārmaiņa starp Jāņiem 2015 in Jāņiem 2025 bija saistīta ar bērniem. Patiesībā gan arī pirms desmit gadiem patiesībā Spartakiādē bija itin daudz bērnu - caurskatot tās reizes bildes, mani pat pārņēma pārsteigums: "Vai patiešām viņu tur bija tik daudz?" Nu, jā - savu bērnu mums tolaik nebija, un sveši bērni jau nav tava problēma. Tātad - nekādu izmaiņu? Tad bija bērni, šoreiz bija bērni, viss kā ierasts? Ka tik ne tā! Sāls ir tajā, kam tie bērni. Lielākā iniciatīva visādās sportiskajās aktivitātēs pirms desmit gadiem nāca no tiem, kam tolaik nekādu bērnu nebija. Piemēram, grandiozā Edija organizētā orientēšanās stafete - to rīkoja tāda modeļa Edijs, no kura tu nekad nedzirdētu atrunu, ka viņš kaut kur konkrētā diennakts stundā nevar ierasties, jo bērns jāliek gulēt. Vai cita orientēšanās discipilnīta - labirints, kura sagatavošana prasīja daudzas stundas: to riktēja Marina, tobrīd - nupat precēta bezbērnu sieviete. Un tā tālāk. Protams, tādas disciplīnas kā "Pludmales rāps" vai Alus ātrdzeršana, kas nekādu nopietnu gatavošanos neprasa, var sarīkot arī cilvēki, kuru uzmanības liela daļa tiek veltīta bērnu pieskatīšanai, barošanai, apģērbšanai (un reizēm arī - rāšanai), līdz ar to likumsakarīgi, ka tās arī kļuva par tām disciplīnām, kas arī šajā reizē Spartakiadē bija pārstāvētas.

Arī vispār tur šaubu nav: Spartakiade daudz zaudēja, palikusi bez iepriekšējo sacensību galvenā rīkotāja Edija. Viņa uzņēmības, iniciatīvas un teicamo ideju mums pietrūka un ļoti gribētos cerēt, ka nākamajā lielajā Spartakiādē, kurai vajadzētu notikt 2035. gadā, Edijs būs atkal klāt. Tiesa, tad būs īsie Jāņi, bet, iespējams, ir vēl drusku par agru, lai plānotu šo notikumu. Te jāpiebilst, atkāpjoties no tēmas, ka pēdējo gadu realitātē jau vārds "nākamgad" izklausās šaubīgi, kur nu vēl "pēc desmitgades". Līdzīgi, ja tev darba intervijā jautā: "Kur jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem?" vienīgā reālā atbilde ir: "Man nav ne mazākās nojautas, cerams būšu dzīvs." Un tomēr, Spartakiāde bez Edija un ar relatīvi maziem rīkotāju bērniem ir iespējama.

Mēs Miķeļtornī ieradāmies sestdienas vakarpusē pēc apmeklēta Stirnubuka posma Buses pilskalna apkārtnē (un vēl vairāk - pēc trīsdiennieka Liepājā, kur bijām Esteres futbola turnīra dēļ), arī vairums citu Spartakiādes dalībnieku super savlaicīgi klāt nebija. Arī tā atšķirība no Spartakiādes 2015, kur vesela diena bija veltīta priekšdarbiem pirms lielā notikuma. No mūsu puses Paldies Baibai, kas atveda uz Miķeļtorni mūsu lielo telti un arī Talsos iepirkto pārtiku, jo mūsu pašu transporta līdzeklis jau tāpat bija pārbāzts ar visu ko, tai skaitā Liepājas/Stirnubuka dēļ. Jā, un vēl mums bija līdzi suns, kurš tradicionāli šādās situācijās paliktu pie mana tēta, taču tētim nesen ienācies jauns suns, saukts par Neganto meiteni, un Prolam no viņas ir bail, līdz ar to savā itin cienījamajā vecumā viņš ne tikai pirmo reizi apmeklēja Liepāju, bet arī paviesojās Miķeļtornī un kļuva par Spartakiādes dalībnieku.

Spartakiades pasākumi sākās svētdienas rītā. Māra labiekārtoja kinoteātri "Ziema" (šķiet, pirms desmit gadiem to galvenokārt dēvēja par "Kultūras namu"), Guna gatavoja dienaskārtības rulli, kamēr Raimondi (2 gab.) un Mārtiņi (1 gab.) sagatavoja pacelšanai Miķeļtorņa karogu, kur galvenā daļa bija karoga kāta izgatavošana un uzstādīšana, jo tas no desmit gadu senas pagātnes nebija saglabājies. Tad mazliet pirms pusdienlaika notika svinīgā karoga pacelšana, skanot Miķeļtorņa himnai (ok, tas ir drusku pārspīlējums) un, protams, rīkotāju pārstāvja uzruna, ar centieniem būt īsai. Un, atšķirībā no šī apraksta, kas jau sācies aiziet liekvārdībā, tā tāda gandrīz bija. Jāuzsver arī apstāklis, ka Spartakiade bija starptautiska: līdzās Latvijas sportistiem tajā piedalījās trīs pastāvīgie Igaunijas iedzīvotāji: Raitis, Anita un Alise (gluži par Igaunijas pilsoņiem viņi, šķiet, vēl nav kļuvuši), un, kā atklājās jau pasākuma gaitā, arī divi Latvijā dzīvojošie nīderlandieši.



Spartakiādes disciplīnas

1) Ķiršu kauliņu spļaušana uz attālumu
Tā notika arī pirms desmit gadiem, toreiz nesa smalku vārdu "Balistika", bet tagad, šķiet, šādu terminu neviens nelietoja. Organizēja Baiba, kas nodrošināja nepieciešamo ekipējumu (ķiršu kauliņus). Šajā reizē, sekojot aktuālajām modes tendencēm, par sacensību rezultātiem neviens pārāk daudz nerunāja, par Spartakiādes pamatprincipu kļūstot dalībai, nevis mērīšanai, un tomēr jāizceļ divi dalībnieki. Pirmkārt, Raitis, kurš aizspļāva 9.99 metrus un pārspēja iepriekšējās Spartakiādes uzstādīto latiņu. Otrkārt, Jurģis, kurš izrādījās tāds, kas nespēj pārspļaut pāri lūpai, un uzrādīja rezultātu 0.05 metri. Mans paša rezultāts bija kaut kas nedaudz virs sešiem metriem - nebija slikti, bet noteikti varētu arī labāk. Vēl jāizceļ Māra, kura izvēlējās nevis kā citi, spļaut ar ķermeņa augšdaļas iešūpošanu, bet gan palēcienā. Efektīgi, bet ne sevišķi efektīvi.

2) Pludmales rāps
Šajā reizē Rāps notika supersprinta distancē - 25 metri. Jā, kur gan paiet pasaules godība - pat iepriekšējā Spartakiādē tā distance bija salīdzinoši respektabli 150 metri, bet vēsturiskais, leģendārais Diskonta Rāps vispār bija 4 kilometru garumā. Taču ko gan var gribēt mūsdienu TikTok paaudzes apstākļos - nevienam taču nav pacietības, lai noskatītos sacensības tajās garajās distancēs, kur nu vēl tajās piedalīties. Toties bonuss, ka šajā reizē Rāpā bija trīs starta grupas: bērnu, dāmu un kungu. Ātrākos rezultātus (laiks gan netika fiksēts) uzrādīja Hugo (bērniem), Guna (dāmām) un Kārlis (vīriešu konkurencē). Atšķirībā no ķiršu kauliņu spļaušanas, šajā disciplīnā holandieši izvēlējās nestartēt.

3) Lēkšana atpakaļgaitā jeb Atgriezeniskais sienāzis
Šo nosaukumu atkal jau neviens neizmantoja, bet aiz cieņas pret vēsturi lietošu to. Atgriezeniskajā sienāzī, tāpat kā pirms desmit gadiem, uzvarēja šīs disciplīnas organizētājs Mārtiņš. Otrais bija Raimonds N., trešais, manuprāt, es. Detalizētākus rezultātus sniegt nevaru, jo rezultātu lapas palika Miķeļtornī. Ceru, ka Iveta tās būs ievietojusi Spartakiādes arhīva mapē līdzās citiem vēsturiskiem artefaktiem.

4) "Lēnā Igauņu alus degustācija" uz ātrumu
Šī būtu viena no disciplīnām, kur būtu vērts pakavēties pie detaļām. Aptuveni 20:45 Raitis izziņoja, ka pēc piecpadsmit minūtēm būs kopīgais starts šajā disciplīnā. Tad jau 20:57 viņš ziņoja par trim minūtēm līdz startam. Sacensību centrā 21:00 bija ieradušies divi dalībnieki: Raitis un es. Tas neliedza dot startu šai disciplīnai. Precīzu rezultātu igauņu alus dzeršanai no skārdenes neviens nefiksēja, jo abi klāt bijušie cilvēki ņēma dalību sacensībās. Raitis uzvarēja ar ~10 sekunžu pārsvaru. Interesantākais tomēr sākās vēlāk: apmēram 38 minūtes vēlāk trešo vietu šajā disciplīnā izcīnīja Gustavs, bet pēc stundas, divdesmit astoņām minūtēm un kaut kādām sekundēm ceturto vietu kopējā ieskaitē un pirmo - dāmu konkurencē - sasniedza Marina. Turpmākās vietas, cik man zināms, fiksētas vairs netika, bet šaubu nav, ka dalībnieki turpināja startēt šajā disciplīnā vēl ilgāku laiku (līdz beidzās alus).

5) Aptuvenā orientēšanās
Nezinu, vai tev ir tā gadījies, ka piedaloties kādās sacensībās ar orientēšanās elementiem, tu to vien dari, kā lamā kartes sastādītājus par to, cik daudz tajā ir kļūdu. Ja nē - tad orientēšanās sacensību formāts "Aptuvenā orientēšanās" tev var pavērt pilnīgi jaunus apvāršņus! Šajā disciplīnā dalībniekiem bija jāveic orientēšanās distance pa "Stūrīšu" īpašumu. Specifika bija tajā, ka kartes kvalitāte bija gaužām aptuvena - manis atlikta, nelietojot nekādus mērinstrumentus, baigi neiespringstot uz objektu proporciju, novietojumu un pat to, lai kartē būtu redzami visi svarīgākie objekti. Arī atzīmēšanās tehnoloģija bija izcili smalka - kontrolpunktos atradās dažādu krāsu zīmuļi (proti, katrā cits), un tad nu dalībnkiema bija punktā jāievelk ķeksis savā uzdevumu lapiņā ar tur atrodamo zīmuli. Labākos rezultātus šajā disciplīnā uzrādīja Guna un Gustavs, arī teju visi bērni veica distanci, daži vairākkārt (piemēram, Estere vispirms izgāja pati, tad izveda brāli un pēc tam arī vēl vienu bērnu). Balva (ja tādu pasniegtu) par kvalitatīvāko distances veikšanu tikām pienāktos Raitim, kurš to apvienoja gan ar pitstopu pēc alus, gan arī ar atbrīvošanos no liekā alus (turklāt pēdējo - tieši pirms finiša, mērķtiecīgi bremzējot distances noslēgumu).

Citas lietas Spartakiādē
Par desmit gadu senu pagātni man emocijas šajā ziņā nav tik spilgtas, bet ēdināšana Spartakiādeē 2025 pilnīgi noteikti sita pušu visādus skaļus pasākumus kā Dziesmusvētki un tā tālāk. Ēdiena bija daudz, tas bija sātīgs, Raitis vēl pāris reizes parūpējās par bonusa ēdienreizēm, kas pat īsti neietilpa obligātajā sarakstā (pieņemot, ka ēst paredzēts trīs reizes dienā). Īpaša cieņa, kā jau šajās reizēs pieņemts, pienākas Ivetai, kas sarūpēja glaunāko ēdienreizi, bet skatītāju simpātijas (proti, mana) balva pienākas Gunai par "uzcep savu brokastu maizi pats" ēdienreizi.

Pats Jāņu vakars, manuprāt, arī bija labs. Pūdeli gan šoreiz neviens, diemžēl, nededzināja, bet ugunskurs bija, dziesmas bija, alus bija, un odu daudzums nebija tāds, ka ar to nevarētu sadzīvot. Jā, un Jāņu naktī Miķeļtornī nelija, kas arī bija ļoti patīkami. Jā, šīs nakts sakarā vēl papildu jāizceļ vokāli instrumentālais ansamblis, ko veidoja Laila un Gustavs kopā ar Raiti, līdz ar to pieņemu, ka korektākais nosaukums šim ansamblim varētu būt "Trio Laila" jeb saisīnāti "Trilaila". Jāņu vakarā mums uz kādu laiku pievienojās arī viesi, kurus par Spartakiādes dalībniekiem oficiāli uzskatīt nevarētu (jo viņi, cik man zināms, nepiedalījās nevienā disciplīnā, varbūt vienīgi igauņu alus degustācijā uz ātrumu, taču rezultāti nav fiksēti): trijotne latviešu, kas ar katamarānu uz Miķeļtorni bija atkuģojusi no Roņu salas, kā arī Pēcis, kurš vispār ir tradicionāls viesis pasākumos Miķeļtornī, un tieši šajā reizē itin bieži bija novērojams "Stūrīšos".

Spartakiādes ietvaros bija arī tādas atrakcijas kā bērnu kino seansi "Ziemā", Gunas rīkota rāciju spēle bērniem (saukta arī par Rāceņu spēli), gājieni uz jūru un peldes (tiem, kas peldējās), pastaigas ar Prolu tiem, kas bija gatavi iet ar viņu pastaigāties.



Nobeigumā
Pateicības Ivetai par to, ka uzņēma Spartakiādi un tās dalībniekus. Pateicības dalībniekiem, kas kā allaž bija gatavi visu ko darīt, tai skaitā rūpēties par to, lai Miķeļtorņa odiem nebūtu jācieš bads. Bet odiem gan pateicības izteikt nevēlos. Par sportisku Miķeļtorni! P.S. Pavisam aizmirsu pieminēt vēl vienu nozīmīgu Spartakiādes dalībnieci: Ivetas suni Kleo, kas pārliecinoši uzvarēja disciplīnā "visvairāk reižu atnest kociņu". Kurš kļuva par labāko kociņa metēju, tas gan nav noskaidrots, bet esmu pārliecināts - Kleo acīs arī šis varonis tāpat varētu rādīt daudz kvalitatīvāku sniegumu!