Kazhes pierakstu burtnīca

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).

Par šo filmu biju dzirdējis, ka tā stāsta to, kā viens sīks un kopumā nenozīmīgs gadījums var sačakarēt visu cilvēka dzīvi, ja sabiedrība ar šo cilvēku apietas raupji un nevīžīgi. Pa daļai tā droši vien ir tiesa - mammai piederoša eļļas radiatora notirgošana nav tas skarbākais kriminālpārkāpums, kādu Modris varētu izdarīt, bet problēma ar šīs filmas galveno varoni ir tajā, ka arī bez šī atgadījuma jaunā cilvēka dzīve ir itin pamatīgi sačakarēta.

Modrim kā galvenajam varonim just līdzi ir grūti - lai gan čalim patiešām neveicas, nav tā, ka viņš jebko darītu lietas labā, lai viņa dzīve būtu kaut maķenīt pozitīvāka. Skolā viņš zīmē ķeburus burtnīcā (to gan jāatzīst arī es tiku darījis), pret savu draudzeni viņš ir nevīžīgs un vienaldzīgs, tik vien kā allaž mēģinot aizņemties divus latus spēļu automātiem, visa viņa komunikācija ar mammu (kuru atveido Rēzija Kalniņa) ir vienaldzīga un itin ciniska. Un man kā skatītājam nav skaidrs - kālab lai es kļūtu par to, kurš Modri žēlo? Kā nekā pat nonācis tiesas priekšā, puisis joprojām uzvedas kā daļēji aizmidzis - pat nevīžo piecelties kājās, kad runā ar tiesnesi, un vispār Modrim ir sveša spēja lūgt piedošanu vai vismaz izskatīties esam nožēlas pilnam, kas arī kļūst par iemeslu, kālab viņa nodarījumu tiesa traktē smagāk, nekā tas būtu iespējams. Vismaz attiecībā uz mammu Modrim galīgi svešs ir dokumentālās lentes Caur adatu galvenā varoņa paņēmiens censties izlikties labam, atvainoties, nožēlot, kas, protams, Modrim daudzkārt atmaksā ar to sliktāko (jo skaidrs jau, ka mammai gribētos ticēt, ka nožēla ir patiesa un ka puisis labosies, taču Modris ir pārāk lepns putns, lai atvainotos). Un tā nu sanāk, ka cerību uz labām beigām šajā filmā Modrim diezko daudz nav - un šajā gadījumā tā nav vis pārāk skarbās tiesas vai vienaldzīgo skolotāju vaina, bet gan Modra paša un droši vien arī mammas audzināšanas nopelns (ieskaitot absurdo pastāvīgi atkārtoto mantru, ka Modris beigs līdzīgi kā viņa nekad nesastaptais tēvs - cietumā).

Ja vērtē filmas kvalitāti, jāatzīst, ka "Modris" ir filma, par kuru man galīgi nebūtu jāsarkst, sakot, ka tas ir Latvijas kino - filma ir uzņemta profesionāli (lai gan man ir grūti skatīties hand-held kameru uzņemtus raustīgus kadrus uz lielā ekrāna, tas šajā filmā labi iederas), ziema, tumsa, Pļavnieku blokmāju skati padara tās vidi skaidru un saprotamu, un veiksmīgi nodod vēstījumu, ka tādi kaklu plecos ierāvuši Modri, kuri jūt, ka pasaule pret viņiem apietas netaisni, bet paši nav gatavi neko darīt, lai šo pasauli izmainītu, ir visapkārt. Noskaņa veidota meistarīgi, jaunais puisis Kristers Pikša kameras priekšā ir dabisks un ticams, un arī citi aktieri šajā filmā neizkrīt no kopskata - te nav nekāda muļķīga teatrāluma un arī pāris labu zināmu JRT aktieru parādīšanās filmā, lai arī sarūpē savu devu pārsteiguma, nenovērš fokusu no tiem, par kuriem varētu vaicāt "Vai viegli būt jaunam?"

Vai filma man patika? Tas ir sarežģītāks jautājums - ja es droši varu teikt, ka tā ir laba, par manis paša iespaidiem izteikties ir grūtāk - proti, baudījumu no šīs lentes es neguvu, jo tā nav paredzēta šādiem mērķiem (ja vien tu neesi no tiem cilvēkiem, kam patīk skatīties, kā divi jaunieši vieanldzīgi "nogrūžas" pie Salaspils dzelzceļa stacijas), kā labāks un skaistāks cilvēks no kinoteātra ārā es neizgāju, līdz ar to es kādu brīdi padomātu arī pirms tev ieteiktu iet noskatīties šo filmu. No otras puses, ja tu dzīvo pārliecībā, ka visas Latvijas filmas ir teatrāla māžošanās un balagāns (kas galīgi nav patiesība), šī filma tev varētu atvērt acis, jo tā itin nemaz nav "Džimlai Rūdi Rallallā".