Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi
Rozulas skolā noliku Jurģi diendusā, bet nevarēju doties nekur prom, nācās kaut kur turpat bibliotēkā paķert kādu grāmatu, ko lasīt, kamēr pieskatīju jaunā cilvēka miegu. Tā nu sanāca, ka par šo grāmatu kļuva Mudītes Treimanes darbs par vienu no vēsturē ievērojamākajām bērnu literatūras rakstniecēm "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi". Izlasīt šo grāmatu galīgi nav grūti - teksta tikai nedaudz vairāk par 100 lappusēm, autore labi zināma, viņas darbi tāpat, taču uz vienu jautājumu atbildi tā arī neguvu: kāpēc?
Proti, tieši kāpēc šī grāmata ir uzrakstīta tieši šādā veidā un vēl jo vairāk - kālab tā ir izdota? Savā būtībā "Darbi un nedarbi" visvairāk līdzinās kādam augstskolas vajadzībām tapušam pētniecības darbam (lai gan autores gadi rada šaubas, ka šis varētu būt bijis studiju darbs) ar bagātīgu citātu klāstu, atsaucēm un vēl arī attēliem, kuriem līdzās ir teksts, kas jau vienreiz šajā grāmatā ir parādījies. Neskaidra man ir attieksme pret to, kā Treimane pievērsusies pretrunīgākajai Lindgrēnes biogrāfijas daļai - par apstākļiem, kā viņa kļuva par vientuļo māti, kura bija spiesta sava dēla pirmos gadus pavadīta no viņa šķirta. No vienas puses, saprotu, ka nelīšana iekšā Lindgrēnes privātajā dzīvē atbilst pašas Astridas skatījumam uz pasauli - ka tur svešiem nav ko līst, ne velti viņas ģimene bija neapmierināta ar filmu Becoming Astrid, no otras - šādā veidā stāsts šķiet izteikti nepilnīgs un noklusējumiem pilns. Vai pat vēl vairāk - īsti nav paša stāsta, un mazliet mēs nonākam tajā teritorijā, kā par dižgariem patīk stāstīt "vecā parauga" literatūras skolotājiem - noklusējot neērtos jautājumus, bet daudz runājot par mīlestību pret dabu, kas rakstnieku pavadījusi visa mūža garumā un kā tas atspoguļojies viņa daiļradē. Jā, dažviet šajā grāmatā ir interesanti uzzināt, kādas Lindgrēnes dzīves detaļas nonākušas katrā no viņas grāmatām, bet baigi sauss galu galā tas darbs sanācis.
Labi, bija te atsevišķas tēmas, kuras man šķita interesantas - jo tas bija ārpus "bērnības piedzīvojumi laukos" tēmas - par Lindgrēnes cīņu par likumdošanu, kas aizliegtu bērnu sišanu (kas, kā izrādās, pat Zviedrijā bija legāla līdz septiņdesmito gadu beigām), par politiku un komunikāciju ar Gorbačovu, bet tā visa man te bija par maz, un salkani liriskā - pārāk daudz. Un, kā man te pietrūka, būtu vismaz vienu reizi atsaukties uz igauņu trimdas mākslinieci Ilonu Viklandi, kura ilustrēja lielāko daļu Lindgrēnes darbu - tā tomēr ir gana cieša sasaiste starp Lindgrēni un Baltiju. Lai vai kā - nav jau grūti šādu grāmatu izlasīt, bet tikpat viegli ir to arī neizlasīt, tās kopējais pienesums manā dzīves bagāžā ir gaužām neliels.
Proti, tieši kāpēc šī grāmata ir uzrakstīta tieši šādā veidā un vēl jo vairāk - kālab tā ir izdota? Savā būtībā "Darbi un nedarbi" visvairāk līdzinās kādam augstskolas vajadzībām tapušam pētniecības darbam (lai gan autores gadi rada šaubas, ka šis varētu būt bijis studiju darbs) ar bagātīgu citātu klāstu, atsaucēm un vēl arī attēliem, kuriem līdzās ir teksts, kas jau vienreiz šajā grāmatā ir parādījies. Neskaidra man ir attieksme pret to, kā Treimane pievērsusies pretrunīgākajai Lindgrēnes biogrāfijas daļai - par apstākļiem, kā viņa kļuva par vientuļo māti, kura bija spiesta sava dēla pirmos gadus pavadīta no viņa šķirta. No vienas puses, saprotu, ka nelīšana iekšā Lindgrēnes privātajā dzīvē atbilst pašas Astridas skatījumam uz pasauli - ka tur svešiem nav ko līst, ne velti viņas ģimene bija neapmierināta ar filmu Becoming Astrid, no otras - šādā veidā stāsts šķiet izteikti nepilnīgs un noklusējumiem pilns. Vai pat vēl vairāk - īsti nav paša stāsta, un mazliet mēs nonākam tajā teritorijā, kā par dižgariem patīk stāstīt "vecā parauga" literatūras skolotājiem - noklusējot neērtos jautājumus, bet daudz runājot par mīlestību pret dabu, kas rakstnieku pavadījusi visa mūža garumā un kā tas atspoguļojies viņa daiļradē. Jā, dažviet šajā grāmatā ir interesanti uzzināt, kādas Lindgrēnes dzīves detaļas nonākušas katrā no viņas grāmatām, bet baigi sauss galu galā tas darbs sanācis.
Labi, bija te atsevišķas tēmas, kuras man šķita interesantas - jo tas bija ārpus "bērnības piedzīvojumi laukos" tēmas - par Lindgrēnes cīņu par likumdošanu, kas aizliegtu bērnu sišanu (kas, kā izrādās, pat Zviedrijā bija legāla līdz septiņdesmito gadu beigām), par politiku un komunikāciju ar Gorbačovu, bet tā visa man te bija par maz, un salkani liriskā - pārāk daudz. Un, kā man te pietrūka, būtu vismaz vienu reizi atsaukties uz igauņu trimdas mākslinieci Ilonu Viklandi, kura ilustrēja lielāko daļu Lindgrēnes darbu - tā tomēr ir gana cieša sasaiste starp Lindgrēni un Baltiju. Lai vai kā - nav jau grūti šādu grāmatu izlasīt, bet tikpat viegli ir to arī neizlasīt, tās kopējais pienesums manā dzīves bagāžā ir gaužām neliels.
2023-09-27
comments powered by Disqus