Juku gadi
Kas tas tāds - NeimoM? Līdz dienai, kad sāku klausīties šīs grupas debijas albumu, pat tādu nosaukumu nekad dzirdējis nebiju. Kā izrādās - tas nav nekas diži dīvains, jo kolektīvs pastāv neilgu laiku, sākotnēji vispār bija viena cilvēka solo projekts (šo cilvēku sauc Mārtiņš Neimanis, no tā domājams arī atvasināts nosaukums), bet dzīvās spēlēšanas vajadzībām tas pārtapis par grupu, kas pērn ieguva otro vietu LU jauno grupu konkursā "Hadrons". Pozitīvais - kolektīvs pārstāv Datorikas fakultāti. Sākotnēji NeimoM mūzika esot bijusi vairāk sintpopa noskaņās, bet pamazām notikusi virzīšanā indie virzienā, tā apgalvo paši dalībnieki. Līdzās jau piesauktajam Mārtiņam Neimanim (vokāls, taustiņi, ģitāra) grupā spēlē arī Jānis Kašs (ģitāra), Sandis Elsts (bass) un Ansis Mežsargs (bungas).
Vairākas reizes šo albumu esmu noklausījies treniņu laikā - gan skrienot, gan slēpojot, līdz ar to ir sanācis gana rūpīgi iepazīties ar tā saturu, un pamata secinājums ir tāds, ka tā galīgi nav mūzika man, bet ir situācijas, kurām es varu to iztēloties ļoti piemērotu. Primāri, kā muzikālu pavadījumu kādai indie filmai - kopā ar vizuālo pusi NeimoM varētu būt visnotaļ patīkami. Viņu kompozīcijas noteikti nav vairāk kā summa no sastāvdaļām, kas to ietekmējušas. Es gan neesmu sevišķs šī kolektīva daiļrades pārzinātājs un cienītājs, bet sajūtu līmenī man šķiet, ka NeimoM pamatīgi ietekmējušies no "The xx", kamēr no latviešiem jūtu klātbūtni no Martas asinīm un The Satellites (it īpaši dziesmā "Vienmēr"). Dziesmas ir relatīvi lipīgas, vairāki piedziedājumi man galvā ir iesēdušies, bet tā īsti vairāk kā par "kompetentu" es šo mūziku saukt nevarētu. Laikam jau mazliet mani ietekmē tas, ka mani galīgi neuzrunātu "Juku gadu" dziesmu teksti - tie nav ne emocionāli aizgrābjoši, ne ar kādu humora dzirksti. Un tām dziesmām, kas ir angļu valodā - pavisam triviāli. Iespējams, mākslinieki ir pārāk jauni (vismaz es spēju sevi vecumā ap divdesmit iztēloties uzrakstām kaut ko tik ļoti banālu kā "Sometimes I'm Lying in My Bed" vai "Cat Eats Dog"). Un līdz ar to uz principiālo jautājumu, ko es sev uzdodu pēdējā laikā par katru ierakstu, ko klausos - vai es to gribētu redzēt savā plašu plauktiņā, atbilde - ir Nē, tajā vieta ir ierobežota un NeimoM tur nenonāktu. Par spīti tam, varu atzīt, ka kā noskaņas mūzika vieglam skriešanas treniņam tā der itin labi.
Vairākas reizes šo albumu esmu noklausījies treniņu laikā - gan skrienot, gan slēpojot, līdz ar to ir sanācis gana rūpīgi iepazīties ar tā saturu, un pamata secinājums ir tāds, ka tā galīgi nav mūzika man, bet ir situācijas, kurām es varu to iztēloties ļoti piemērotu. Primāri, kā muzikālu pavadījumu kādai indie filmai - kopā ar vizuālo pusi NeimoM varētu būt visnotaļ patīkami. Viņu kompozīcijas noteikti nav vairāk kā summa no sastāvdaļām, kas to ietekmējušas. Es gan neesmu sevišķs šī kolektīva daiļrades pārzinātājs un cienītājs, bet sajūtu līmenī man šķiet, ka NeimoM pamatīgi ietekmējušies no "The xx", kamēr no latviešiem jūtu klātbūtni no Martas asinīm un The Satellites (it īpaši dziesmā "Vienmēr"). Dziesmas ir relatīvi lipīgas, vairāki piedziedājumi man galvā ir iesēdušies, bet tā īsti vairāk kā par "kompetentu" es šo mūziku saukt nevarētu. Laikam jau mazliet mani ietekmē tas, ka mani galīgi neuzrunātu "Juku gadu" dziesmu teksti - tie nav ne emocionāli aizgrābjoši, ne ar kādu humora dzirksti. Un tām dziesmām, kas ir angļu valodā - pavisam triviāli. Iespējams, mākslinieki ir pārāk jauni (vismaz es spēju sevi vecumā ap divdesmit iztēloties uzrakstām kaut ko tik ļoti banālu kā "Sometimes I'm Lying in My Bed" vai "Cat Eats Dog"). Un līdz ar to uz principiālo jautājumu, ko es sev uzdodu pēdējā laikā par katru ierakstu, ko klausos - vai es to gribētu redzēt savā plašu plauktiņā, atbilde - ir Nē, tajā vieta ir ierobežota un NeimoM tur nenonāktu. Par spīti tam, varu atzīt, ka kā noskaņas mūzika vieglam skriešanas treniņam tā der itin labi.
2019-01-13
comments powered by Disqus