Koncerts Alexela Kontserdimaja
Uz jautājumu - kurš no bijušajiem Pink Floyd dalībniekiem 2022. gadā būtu tas, kuru jāskatās uzstājamies dzīvajā, lai izbaudītu maksimāli autentisku Pink Floyd sajūtu, atbilde ir acīmredzama: Niks Meisons! Kamēr Rodžers Voterss ir aizgājis vispirms pa politizācijas, bet pēc tam pa putinizācijas taku, bet solo Deivids Gilmors galvenokārt ir viņš pats un nevis Pink Floyd (lai arī koncertos viņš gana daudz spēlē PF dziesmas, tomēr tikai tādas, kurās viņam pašam bijusi centrāla loma), Niks Meisons ar savu pavadošo kolektīvu "Saucerful of Secrets" izpilda tikai Pink Floyd skaņdarbus, turklāt tādus, kuri tapuši pirms grupas lielākajiem grāvējiem, proti, gan Sida Bareta ēras kompozīcijas, gan skaņdarbus no tiem laikiem, kad Pink Floyd vēl tikai meklēja savu tālāko ceļu un nebija sākusies Rodžera Votersa dominance.
Uzzinājis par Meisona un viņa grupas gaidāmo koncertu Tallinā, ilgi nedomāju un sagādāju biļeti. Cita lieta, ka gaidīt uz koncertu nācās visai ilgi, jo biļeti es nopirku 2020. gada 17. februārī, bet koncerts notika 2022. gada 21. maijā. Šķiet, ka skaidrot, kāpēc koncerts tika divreiz pārcelts, nav vajadzības. Tāpat kā to, ka jau 2022. gada martā tika izziņots, ka koncerts būs arī Rīgā, kas gan nemainīja manu vizīti Tallinā. Nebijušam uz Rīgas koncertu Palladiumā, man nav iespējas salīdzināt to, kā atšķiras pieredze, baudot priekšnesumu sēdkoncerta veidā (kā Tallinā) vai normālā stāvus variantā (kā Rīgā), taču varu droši teikt, ka ar savu izvēli tāpat esmu apmierināts, jo citādi diez vai mēs būtu aizdevušies uz Tallinu (pie reizes apciemot Vimbu, Zaksi un Alisi), un man ir arī aizdomas, ka Tallinas koncerts varētu būt bijis labāk apmeklēts par savu Rīgas ekvivalentu.
Kas īsti ir Meisona Noslēpumiem pilnais šķīvis? Zināmākais grupas dalībnieks (līdzās, protams, pašam Meisonam) ir Gerijs Kemps, kurš astoņdesmitajos gados bija populārās grupas "Spandau Ballet" ģitārists un dziesmu autors. Tāpat grupā spēlē basists Gijs Prets, kurš itin daudz ir uzstājies ar pēc-Votersa ēras Pink Floyd (un solo Gilmoru), kā arī veselu plejādi visdažādāko mūziķu, noklājot plašu spektru no Igija Popa līdz Bananarama. Tad vēl Doms Bekens bija iepriekš sadarbojies ar nu jau nelaiķi Ričardu Raitu (Pink Floyd taustiņnieku). Idejiski, cik saprotu, šis kolektīvs tapa ar domu, lai atgādinātu, ka Pink Floyd nesākās ar "Dark Side of the Moon", un te nu mēs esam.
Saucerful of Secrets spēlētais repertuārs aptver periodu no 1967. līdz 1972. gadam, proti, no "Piper at the Gates of Dawn" līdz "Obscured by Clouds". No koncertā skanējušajām dziesmām visvairāk es noteikti biju ilgojies dzīvajā izpildījumā dzirdēt "Set the Controls for the Heart of the Sun", "Echoes" un "One of These Days", taču varu teikt, ka novērtēju arī visu pārējo. Jā, skaidrs, ka neviens no šiem vīriem nav savos absolūtajos ziedu laikos un šis koncerts nav tas pats kā Pink Floyd uzstāšanās Pompejās, taču - šis ir tuvākais tam koncertam, ko mūsdienās būtu iespējams baudīt. Skaidrs, ka enerģijas līmenis nav tas, izpildījums ne vienmēr ir tik monstrozs, kādu to gribētos, bet - sajūtas ir īstas, un šī bija tā reize, kad klausoties Pink Floyd mūziku, es tiešām jutu tās narkotisko iedarbību , varēju dzīvi sajust to sešdesmito-septiņdesmito gadu garšu, kuru mūziķi centās pārraidīt. Jā, brīžiem izpildījumā bija vairāk rokenrola, nekā man šķistu vietā (lai gan - pēdējās dienās atkārtoti paklausoties Bareta ēras dziesmas, secināju, ka šamanisms tajās vairāk ir manās fantāzijās nekā realitātē, lai arī cik traks Sids būtu bijis, viņš galīgi nebija Džims Morisons, ar kuru viņa tēls manī daļēji ir saplūdis kopā).
Tāpat labākos vārdus varu veltīt koncerta vizuālajai pusei - gaismām un projekcijām, kuras vienlaikus uzbūra pareizā laikmeta sajūtu un arī nepārvērtās pašparodijā. Proti, viss iederējās organiski, viss saskanēja, bet tas nebija ne balagāns, ne pārmērīga spēlēšanās ar nostaļģiju pēc sen zudušiem laikiem. Tiešām lielisks koncerts, un komplektā ar to - noskaņojums atkal klausīties tos Pink Floyd albumus, kuru skaņdarbus neatskaņo Radio SWH Rock. Lai gan - varētu, jo patiesībā Pink Floyd zelta ērā ļoti daudz dažādu elementu ienāca no iepriekšējā laikmeta kompozīcijām. Kā lai arī nebūtu - visu cieņu Meisonam (kurš nebūt necenšas ieņemt grupā lielāku lomu, nekā viņam nepieciešams) un viņa cīņubiedriem, un, protams, visu cieņu, ka koncertā tika neapšaubāmi pausts atbalsts Ukrainai, bet - bez lieka patosa.
Uzzinājis par Meisona un viņa grupas gaidāmo koncertu Tallinā, ilgi nedomāju un sagādāju biļeti. Cita lieta, ka gaidīt uz koncertu nācās visai ilgi, jo biļeti es nopirku 2020. gada 17. februārī, bet koncerts notika 2022. gada 21. maijā. Šķiet, ka skaidrot, kāpēc koncerts tika divreiz pārcelts, nav vajadzības. Tāpat kā to, ka jau 2022. gada martā tika izziņots, ka koncerts būs arī Rīgā, kas gan nemainīja manu vizīti Tallinā. Nebijušam uz Rīgas koncertu Palladiumā, man nav iespējas salīdzināt to, kā atšķiras pieredze, baudot priekšnesumu sēdkoncerta veidā (kā Tallinā) vai normālā stāvus variantā (kā Rīgā), taču varu droši teikt, ka ar savu izvēli tāpat esmu apmierināts, jo citādi diez vai mēs būtu aizdevušies uz Tallinu (pie reizes apciemot Vimbu, Zaksi un Alisi), un man ir arī aizdomas, ka Tallinas koncerts varētu būt bijis labāk apmeklēts par savu Rīgas ekvivalentu.
Kas īsti ir Meisona Noslēpumiem pilnais šķīvis? Zināmākais grupas dalībnieks (līdzās, protams, pašam Meisonam) ir Gerijs Kemps, kurš astoņdesmitajos gados bija populārās grupas "Spandau Ballet" ģitārists un dziesmu autors. Tāpat grupā spēlē basists Gijs Prets, kurš itin daudz ir uzstājies ar pēc-Votersa ēras Pink Floyd (un solo Gilmoru), kā arī veselu plejādi visdažādāko mūziķu, noklājot plašu spektru no Igija Popa līdz Bananarama. Tad vēl Doms Bekens bija iepriekš sadarbojies ar nu jau nelaiķi Ričardu Raitu (Pink Floyd taustiņnieku). Idejiski, cik saprotu, šis kolektīvs tapa ar domu, lai atgādinātu, ka Pink Floyd nesākās ar "Dark Side of the Moon", un te nu mēs esam.
Saucerful of Secrets spēlētais repertuārs aptver periodu no 1967. līdz 1972. gadam, proti, no "Piper at the Gates of Dawn" līdz "Obscured by Clouds". No koncertā skanējušajām dziesmām visvairāk es noteikti biju ilgojies dzīvajā izpildījumā dzirdēt "Set the Controls for the Heart of the Sun", "Echoes" un "One of These Days", taču varu teikt, ka novērtēju arī visu pārējo. Jā, skaidrs, ka neviens no šiem vīriem nav savos absolūtajos ziedu laikos un šis koncerts nav tas pats kā Pink Floyd uzstāšanās Pompejās, taču - šis ir tuvākais tam koncertam, ko mūsdienās būtu iespējams baudīt. Skaidrs, ka enerģijas līmenis nav tas, izpildījums ne vienmēr ir tik monstrozs, kādu to gribētos, bet - sajūtas ir īstas, un šī bija tā reize, kad klausoties Pink Floyd mūziku, es tiešām jutu tās narkotisko iedarbību , varēju dzīvi sajust to sešdesmito-septiņdesmito gadu garšu, kuru mūziķi centās pārraidīt. Jā, brīžiem izpildījumā bija vairāk rokenrola, nekā man šķistu vietā (lai gan - pēdējās dienās atkārtoti paklausoties Bareta ēras dziesmas, secināju, ka šamanisms tajās vairāk ir manās fantāzijās nekā realitātē, lai arī cik traks Sids būtu bijis, viņš galīgi nebija Džims Morisons, ar kuru viņa tēls manī daļēji ir saplūdis kopā).
Tāpat labākos vārdus varu veltīt koncerta vizuālajai pusei - gaismām un projekcijām, kuras vienlaikus uzbūra pareizā laikmeta sajūtu un arī nepārvērtās pašparodijā. Proti, viss iederējās organiski, viss saskanēja, bet tas nebija ne balagāns, ne pārmērīga spēlēšanās ar nostaļģiju pēc sen zudušiem laikiem. Tiešām lielisks koncerts, un komplektā ar to - noskaņojums atkal klausīties tos Pink Floyd albumus, kuru skaņdarbus neatskaņo Radio SWH Rock. Lai gan - varētu, jo patiesībā Pink Floyd zelta ērā ļoti daudz dažādu elementu ienāca no iepriekšējā laikmeta kompozīcijām. Kā lai arī nebūtu - visu cieņu Meisonam (kurš nebūt necenšas ieņemt grupā lielāku lomu, nekā viņam nepieciešams) un viņa cīņubiedriem, un, protams, visu cieņu, ka koncertā tika neapšaubāmi pausts atbalsts Ukrainai, bet - bez lieka patosa.
2022-05-21
comments powered by Disqus