North by Northwest
Skatoties piecdesmito-sešdesmito gadu filmas, mani vienmēr fascinē, cik bieži galvenais varonis izskatās pēc Džordža Klūnija. Vai pareizāk - cik ļoti Džordžs Klūnijs atbilst tās ēras standarta galvenās lomas atveidotājam - izskatīgam mazliet iesirmam vīrietim, gludi skūtam, ar izteiksmīgu zodu un solīdās drēbēs. Un Kerijs Grānts, kas atveido galveno varoni klasiskajā Hičkoka filmā "North by Northwest" ir viens no visidentificējamākajiem proto-Klūnijiem, kādu vien varu iedomāties.
Faktiski "North by Northwest" var uzskatīt par filmu, kas kalpojusi par iedvesmu Bonda sāgai. Kā nekā te novērojama lielākā daļa tipisko Bonda filmu pazīmju:
- ļaundaru organizācija, kas sadarbojas ar PSRS
- specdienesti, kas cenšas šos ļaundarus apkarot
- liktenīga sieviete, kura spēlē ļaundaru laukuma pusē, bet savaldzina galveno varoni
- vīrietis perfektā uzvalkā, kurš faktiski vienpersoniski aptur ļaundarus un izpilda pārgalvīgus trikus
- mazliet seksuāla rakstura joki
- izteiksmīga pakaļdzīšanās aina (faktiski - divas).
Principā vienīgā vērā ņemamā atšķirība ir tajā, ka "North by Northwest" galvenais varonis Rodžers Tornhils nav specdienestu aģents, bet gan reklāmists, kuru ļaundari kļūdaini notur par mīklaino aģentu Džordžu Kaplānu, kurš patiesībā nemaz neeksistē. Bandīti viņu nolaupa no restorāna un lietišķām vakariņām un pēc tam mēģina nobendēt teju visā filmas garumā. Tikām Tornhils, lai arī ilgstoši nesaprot, kas un kāpēc ar viņu notiek un cītīgi meklē mistisko Kaplānu, lai tas noskaidrotu situāciju, arvien vairāk filmas gaitā sāk uzvesties kā Bonds, ja nu vienīgi sieviete šajā filmā viņam ir tikai viena - ar visu Hičkoka mīlestību pret divdomībām "Hayes code" ASV kinematogrāfā tajā laikā vēl bija spēkā un pat pirmā pavedināšanas aina starp Tornhilu un Evas Marijas Seintas varoni Evu Kendalu ir pikanta tikai vārdos (toties ļoti pikanta), kamēr darbos tālāk par vienu atpogātu krekla pogu tā laikam gan netiek. Un līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Tornhils ir divkāršs šķirtenis nevis dabisko iemeslu dēļ (ka viņš ir pārāk izskatīgs un pārāk brīvdomājošs ilgtermiņa attiecībām), bet gan viņš pats ir cietusī puse, jo abas sievas viņu pametušas tādēļ, ka viņš ir pārāk garlaicīgs. Protams, protams.
Ja šo filmu vērtēt pēc Bonda kino standartiem, tā varētu būt, iespējams, pat pati labākā Bonda filma - tā labi balansē starp spriedzi un izklaidi, pārmērīgi neaizraujas ar muļķībām un patiesībā pat par loģikas caurumiem Hičkoks ir padomājis itin labi. Skaidrs, ka ar varoņu motivāciju te ir tā pašvakāk, nekādas dziļas domas filmā nav un nekā vērtīgāka par dažām trāpīgām frāzēm tajā nav. Līdz ar to man ir grūti saprast, kā tas nākas, ka "North by Northwest" parasti visādos sarakstos ar garantiju atrodama starp visu laiku 100 labākajām filmām - tāda kalibra šī lente, manuprāt, nav. Laba sestdienas vakara izklaide - noteikti. Savam laikam gana drosmīga filma - noteikti. Labākā filma Hičkoka karjerā - noteikti nē.
Faktiski "North by Northwest" var uzskatīt par filmu, kas kalpojusi par iedvesmu Bonda sāgai. Kā nekā te novērojama lielākā daļa tipisko Bonda filmu pazīmju:
- ļaundaru organizācija, kas sadarbojas ar PSRS
- specdienesti, kas cenšas šos ļaundarus apkarot
- liktenīga sieviete, kura spēlē ļaundaru laukuma pusē, bet savaldzina galveno varoni
- vīrietis perfektā uzvalkā, kurš faktiski vienpersoniski aptur ļaundarus un izpilda pārgalvīgus trikus
- mazliet seksuāla rakstura joki
- izteiksmīga pakaļdzīšanās aina (faktiski - divas).
Principā vienīgā vērā ņemamā atšķirība ir tajā, ka "North by Northwest" galvenais varonis Rodžers Tornhils nav specdienestu aģents, bet gan reklāmists, kuru ļaundari kļūdaini notur par mīklaino aģentu Džordžu Kaplānu, kurš patiesībā nemaz neeksistē. Bandīti viņu nolaupa no restorāna un lietišķām vakariņām un pēc tam mēģina nobendēt teju visā filmas garumā. Tikām Tornhils, lai arī ilgstoši nesaprot, kas un kāpēc ar viņu notiek un cītīgi meklē mistisko Kaplānu, lai tas noskaidrotu situāciju, arvien vairāk filmas gaitā sāk uzvesties kā Bonds, ja nu vienīgi sieviete šajā filmā viņam ir tikai viena - ar visu Hičkoka mīlestību pret divdomībām "Hayes code" ASV kinematogrāfā tajā laikā vēl bija spēkā un pat pirmā pavedināšanas aina starp Tornhilu un Evas Marijas Seintas varoni Evu Kendalu ir pikanta tikai vārdos (toties ļoti pikanta), kamēr darbos tālāk par vienu atpogātu krekla pogu tā laikam gan netiek. Un līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Tornhils ir divkāršs šķirtenis nevis dabisko iemeslu dēļ (ka viņš ir pārāk izskatīgs un pārāk brīvdomājošs ilgtermiņa attiecībām), bet gan viņš pats ir cietusī puse, jo abas sievas viņu pametušas tādēļ, ka viņš ir pārāk garlaicīgs. Protams, protams.
Ja šo filmu vērtēt pēc Bonda kino standartiem, tā varētu būt, iespējams, pat pati labākā Bonda filma - tā labi balansē starp spriedzi un izklaidi, pārmērīgi neaizraujas ar muļķībām un patiesībā pat par loģikas caurumiem Hičkoks ir padomājis itin labi. Skaidrs, ka ar varoņu motivāciju te ir tā pašvakāk, nekādas dziļas domas filmā nav un nekā vērtīgāka par dažām trāpīgām frāzēm tajā nav. Līdz ar to man ir grūti saprast, kā tas nākas, ka "North by Northwest" parasti visādos sarakstos ar garantiju atrodama starp visu laiku 100 labākajām filmām - tāda kalibra šī lente, manuprāt, nav. Laba sestdienas vakara izklaide - noteikti. Savam laikam gana drosmīga filma - noteikti. Labākā filma Hičkoka karjerā - noteikti nē.
2016-06-18
comments powered by Disqus