Evribadi tancevaķ
Turbofolka ansambļa "Oranžās brīvdienas" debijas plate "Evribadi tancevaķ" dienas gaismu ieraudzīja 2011.gadā, lai gan vairums ierakstā dzirdamo dziesmu bija zināmas jau iepriekš. Pilnā garumā šo plati noklausījos tikai 2014.gadā, tālab tagad par to mazliet pastāstīšu arī tev, manu mazo lasītāj!
Nezinu, vai Oranžās brīvdienas vispār ir pareizi saukt par grupu - tad jau drīzāk tas ir grupējums, cilvēku kopa vai kas tamlīdzīgs, kur ne tik ļoti svarīgi ir, cik labi tu māki spēlēt to vai citu instrumentu, cik labi tu dziedi vai izskaties, bet gan tas, kā tu māki pavadīt laiku, un tā vien šķiet, ka labi pavadīt laiku Oranžās brīvdienas māk.
Vairākas šī ieraksta dziesmas, manuprāt, ir teju vai leģendāras - gan kāju higiēnas himna "Sēnes" (atšķirībā no Inokentija Mārpla, kas kājas mazgās rīt, Brīvdienas to darīs katru dienu), gan traģiskais stāsts par sasisto mašīnu un izlikšanu uz ielas "Kā man neiet" (lai gan nav skaidrs, kas tik slikts, ka urļiki nopirka mašīnu), gan vardarbīgais regeja eposs "Piromāns" ("un vēl man patīk šķūnīši, kuros iekšā sunīši"), gan netiešais aicinājums būt tiešiem "Nerunāsim aplinkus". Kas gan nav tik labi šajā ierakstā - ka daļa tā dziesmu ir neizprotamas un slikti iet kopā ar to pozitīvo ballītes atmosfēru, kuru uztur ska grupas cienīgais pūtēju kolektīvs grupas ietvaros. Galīgi nav skaidras pēdējās divas šī albuma dziesmas, kuras varētu būt parodija par deviņdesmito gadu pašmāju popmūziku "Kā man tā, kā man sāp" un "Klausies šito" - ja tas ir joks, tad visai stulbs joks, jo nesmieklīgs un apnicīgs. Un pat gadījumā, ja ignorē šo totāli bezjēdzīgo daļu, tāpat sava vieta "fillera" šajā ierakstā ir - "Turpat uz krūtīm", "Paliec man blakus", "Lidmašīnas" un "Visgudrākie muļķi" vienkārši nav sevišķi labas dziesmas. Līdz ar to sanāk, ka uz 6 labām dziesmām šajā ierakstā ir tikpat daudz ne tik ļoti labu dziesmu.
Protams, skaidrs, ka Brīvdienas ir grupa, kuru skatīt koncertā, nevis klausīties ierakstā, līdz ar to daudz ko šim kolektīvam var piedot, bet manā ikdienas pozitīvās mūzikas pleilistā (ja tāds pastāvētu) dažas šī albuma dziesmas noteikti būtu atrodamas, piem., "Pa kājām".
Nezinu, vai Oranžās brīvdienas vispār ir pareizi saukt par grupu - tad jau drīzāk tas ir grupējums, cilvēku kopa vai kas tamlīdzīgs, kur ne tik ļoti svarīgi ir, cik labi tu māki spēlēt to vai citu instrumentu, cik labi tu dziedi vai izskaties, bet gan tas, kā tu māki pavadīt laiku, un tā vien šķiet, ka labi pavadīt laiku Oranžās brīvdienas māk.
Vairākas šī ieraksta dziesmas, manuprāt, ir teju vai leģendāras - gan kāju higiēnas himna "Sēnes" (atšķirībā no Inokentija Mārpla, kas kājas mazgās rīt, Brīvdienas to darīs katru dienu), gan traģiskais stāsts par sasisto mašīnu un izlikšanu uz ielas "Kā man neiet" (lai gan nav skaidrs, kas tik slikts, ka urļiki nopirka mašīnu), gan vardarbīgais regeja eposs "Piromāns" ("un vēl man patīk šķūnīši, kuros iekšā sunīši"), gan netiešais aicinājums būt tiešiem "Nerunāsim aplinkus". Kas gan nav tik labi šajā ierakstā - ka daļa tā dziesmu ir neizprotamas un slikti iet kopā ar to pozitīvo ballītes atmosfēru, kuru uztur ska grupas cienīgais pūtēju kolektīvs grupas ietvaros. Galīgi nav skaidras pēdējās divas šī albuma dziesmas, kuras varētu būt parodija par deviņdesmito gadu pašmāju popmūziku "Kā man tā, kā man sāp" un "Klausies šito" - ja tas ir joks, tad visai stulbs joks, jo nesmieklīgs un apnicīgs. Un pat gadījumā, ja ignorē šo totāli bezjēdzīgo daļu, tāpat sava vieta "fillera" šajā ierakstā ir - "Turpat uz krūtīm", "Paliec man blakus", "Lidmašīnas" un "Visgudrākie muļķi" vienkārši nav sevišķi labas dziesmas. Līdz ar to sanāk, ka uz 6 labām dziesmām šajā ierakstā ir tikpat daudz ne tik ļoti labu dziesmu.
Protams, skaidrs, ka Brīvdienas ir grupa, kuru skatīt koncertā, nevis klausīties ierakstā, līdz ar to daudz ko šim kolektīvam var piedot, bet manā ikdienas pozitīvās mūzikas pleilistā (ja tāds pastāvētu) dažas šī albuma dziesmas noteikti būtu atrodamas, piem., "Pa kājām".
2014-08-19
comments powered by Disqus