Gaiļu kalna ēnā
Beidzot esmu ticis līdz populārākajam Osvalda Zebra darbam - romānam "Gaiļu kalna ēnā", kas uzsāka grāmatu sēriju "Mēs. XX gadsimts". Tajā Zebris (kas šķiet loģiski sērijas pirmajai grāmatai) divdesmitā gadsimta sākumam un latviešu dzīvei 1905. gada revolūcijas laikā un pēc tās. Iepriekš bija pieņemts teikt, ka par šo periodu maz rakstīts un radīts satura (neitrālā, nevis politiģitācijas formā), bet pēdējos gados, manuprāt, šī tēma ir izpelnījusies lielāku ievērību (tai skaitā caur filmām "1906" un... kā sauca to filmu par Pēteri Mālderi, kura gan izrādījās manai gaumei pārmērīgi arthausīga un līdz ar to - ne pārāk saistīta ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem vēsturiskiem notikumiem). Bet Osvalds Zebris savā romānā tāpat pamanās šo pavērst mazliet citā gaismā.
Grāmatas galvenais "varonis", ja viņu par tādu var nosaukt (uz varoņa statusu viņš nekādi nevelk, bet vismaz nav gluži tāds briesmonis kā cita šīs sērijas darba par gadsimta ievadu - Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas" briesmonis) ir tipisks "revolucionārs gone bad", proti, čalis, kurš sāk visu šo pasākumu ar kaut kādiem ideāliem un apsvērumiem, kāpēc viņš tajā visā ir nonācis, bet rezultātā totāli aizgājis sviestā, it īpaši pēc atgadījuma ar nejaušu nonāvēšanu (neko pārmērīgi neatklājot par to, kas un kāpēc tur noticis). Interesanti, ka man ir pārliecība, ka atgadījumā ar bērniem, kurus šamējais nolaupa, man šķiet, ka Zebris ir ietekmējies no Dostojevska, kuru gan patiesībā esmu lasījis ļoti maz. Droši vien tālab, ka tas viss sasaucas ar stāstu, ko pats Zebris iekļāva krājumā Šaubas, un par to stāstu bija zināms, ka tas bija veltījums Dostojevskim.
Tas, kā Zebris attēlo laikmetu un notikumus tajā, ar nedaudz samudžinātu laika hronoloģiju un ar ne pārāk negaidītu mistērijas atrisinājumu romāna ietvaros, man itin labi gāja pie sirds, līdz ar to varu teikt - no četriem šī autora darbiem, ko esmu izlasījis (visus - mazāk kā viena mācību gada laikā), šis šķiet labākais, ne velti tas arī ir augstāk novērtētais no Zebra darbiem. Atšķirībā no citiem viņa veikumiem, šis ir vistiešākais, salīdzinoši brīvākais no pārmērīga simbolisma un vislabāk lasāmais kā vienkārši romāns, turklāt - ar, manuprāt, latviešu literatūrā reti novērojamiem uzsvariem - pievēršoties antisemītismam cara laikos un - šajā reizē - tam, kā "Ciānas gudro protokoli" ietekmēja latviešu prātus tolaik (ne jau no zila gaisa izauga dažādie antisemītiskie laikraksti, kas uzplauka neatkarības pirmajos gados). Arī tas, kā revolucionāri kādā brīdī sāk vērsties ne vairs pret muižniekiem un garīdzniecību, bet arī pret turīgākajiem latviešu zemniekiem, sekojot standarta principam: ja tev ir labi koptas mājas, bet es savējās nodzēru, tad tu esi ekspluatators, nevis es - plencis. Šajā ziņā varu teikt, ka vērtību sistēma "Gaiļu kalna ēnā" man šķiet maksimāli pieņemama. Par nekādu dižo Osvalda Zebra talanta cienītāju gan mani šī grāmata nav padarījusi, bet romāns tiešām labs un vērtīgs.
Grāmatas galvenais "varonis", ja viņu par tādu var nosaukt (uz varoņa statusu viņš nekādi nevelk, bet vismaz nav gluži tāds briesmonis kā cita šīs sērijas darba par gadsimta ievadu - Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas" briesmonis) ir tipisks "revolucionārs gone bad", proti, čalis, kurš sāk visu šo pasākumu ar kaut kādiem ideāliem un apsvērumiem, kāpēc viņš tajā visā ir nonācis, bet rezultātā totāli aizgājis sviestā, it īpaši pēc atgadījuma ar nejaušu nonāvēšanu (neko pārmērīgi neatklājot par to, kas un kāpēc tur noticis). Interesanti, ka man ir pārliecība, ka atgadījumā ar bērniem, kurus šamējais nolaupa, man šķiet, ka Zebris ir ietekmējies no Dostojevska, kuru gan patiesībā esmu lasījis ļoti maz. Droši vien tālab, ka tas viss sasaucas ar stāstu, ko pats Zebris iekļāva krājumā Šaubas, un par to stāstu bija zināms, ka tas bija veltījums Dostojevskim.
Tas, kā Zebris attēlo laikmetu un notikumus tajā, ar nedaudz samudžinātu laika hronoloģiju un ar ne pārāk negaidītu mistērijas atrisinājumu romāna ietvaros, man itin labi gāja pie sirds, līdz ar to varu teikt - no četriem šī autora darbiem, ko esmu izlasījis (visus - mazāk kā viena mācību gada laikā), šis šķiet labākais, ne velti tas arī ir augstāk novērtētais no Zebra darbiem. Atšķirībā no citiem viņa veikumiem, šis ir vistiešākais, salīdzinoši brīvākais no pārmērīga simbolisma un vislabāk lasāmais kā vienkārši romāns, turklāt - ar, manuprāt, latviešu literatūrā reti novērojamiem uzsvariem - pievēršoties antisemītismam cara laikos un - šajā reizē - tam, kā "Ciānas gudro protokoli" ietekmēja latviešu prātus tolaik (ne jau no zila gaisa izauga dažādie antisemītiskie laikraksti, kas uzplauka neatkarības pirmajos gados). Arī tas, kā revolucionāri kādā brīdī sāk vērsties ne vairs pret muižniekiem un garīdzniecību, bet arī pret turīgākajiem latviešu zemniekiem, sekojot standarta principam: ja tev ir labi koptas mājas, bet es savējās nodzēru, tad tu esi ekspluatators, nevis es - plencis. Šajā ziņā varu teikt, ka vērtību sistēma "Gaiļu kalna ēnā" man šķiet maksimāli pieņemama. Par nekādu dižo Osvalda Zebra talanta cienītāju gan mani šī grāmata nav padarījusi, bet romāns tiešām labs un vērtīgs.
2025-04-10
comments powered by Disqus