Mežakaija
Gunars Janovskis un Osvalds Zebris varētu būt divi tie vārdi, ar kuriem man varētu visvairāk saistīties literārie atklājumi 2024. gadā. Ar to domāju apstākli, ka ne viena, ne otra grāmatas līdz šim lasījis nebiju, bet šogad esmu ja ne gluži pamatīgi viņus iepazinis, tad vismaz izlasījis vairāk kā vienu attiecīgā autora grāmatu. Oficiāli bilance gada beigās sanāk 3:3 par labu Zebrim, taču par šo var pastrīdēties, jo "Mežakaijas" autors grāmatas ievadā to nodēvē par Gunara Janovska romānu un pasludina, ka ir grūti noteikt - cik daudz no šīs grāmatas ir uzrakstījis Zebris, bet cik - Janovskis, kuram Zebris centies tuvoties sērijas "Es esmu..." ietvaros. Līdz ar to "pēc mazajiem punktiem" Janovskis sanāk drusku tā kā priekšā. Savukārt, pēc pavisam lielajiem - proti, kura autora daiļrade uz mani atstājusi lielāku iespaidu, Janovska pārsvars ir vēl lielāks. Te gan atkal jau nav pārsteigumu - ne velti Janovski uzskata par teju vai nozīmīgāko latviešu trimdas literātu, kamēr Zebris, lai arī šaurās aprindās labi zināms, tomēr nekādi neatbilst kritērijam "šī brīža spožākā zvaigzne latviešu literatūrā".
Lai pilnvērtīgi novērtētu "Mežakaijā" ieguldīto darbu, droši vien būtu nepieciešams ieguldīt gandrīz tikpat daudz darba, kā to izdarījis Osvalds Zebris - ar to vien atšķirību, ka lielās tekstu studēšanas rezultātā potenciālajam lasītājam nebūtu vēl pašam pa virsu jāuzraksta romāns. Ar šo gribu teikt, ka "Mežakaija" ir teksts, kurā ir ļoti daudz atsauču gan uz paša Janovska, gan citu literātu darbiem, ka brīžam pat nav skaidrs - vai te vispār ir kāds pamatteksts vai tik slānis pa virsu slānim. Ir darbi (gan literatūrā, gan mūzikā), kad man šāds daudzslāņainums patīk, taču parasti tā notiek vien gadījumos, ja konkrētais mākslinieks savā kultūrcitātu gūzmā iestarpina arī kādu devu ironijas par sevi un savu nodarbi. Tikām "Mežkaijas" gadījumā tas viss šķiet pārāk akadēmiski un pašmērķīgi. Es lieliski apzinos, ka ir lietas, kas man vienā darbā patīk, bet citā kaitina. Tā Šajā romānā visi mirst gadījumā lieliski izbaudīju atsauces uz man zināmiem un arī nezināmiem darbiem, intertekstualitāti, personāžus no citiem literāriem darbiem (un arī - vairāk vai mazāk vēsturiskus varoņus), bet Zebra romānā (kā tas ar mani notiek biežāk) galvenā varoņa pārāk biežā tikšanās ar visādiem ievērojamiem laikabiedriem no literatūras pasaules (tai skaitā - no reālisma tālā sastapšanās ar Mihailu Bulgakovu ballē pie Surģeniekiem, kurus Zebris pārdēvējis par Sturģeniekiem). Jā, romāna Gunars Janovskis itin skaidri mīt pasaulē, kurā sastopami ne vien brīvvalsts laika literāti, bet arī literārie varoņi. It kā maģiskais reālisms, bet nav skaidrs īsti - kāpēc. Un ar to "Kāpēc" man šajā grāmatā ir daudz problēmu. Centrālais tēls (kuru mazais un Gunars mēģina iztēloties kā vietējas nozīmes izvirtuli) - pulksteņmeistars Ābelīte, cik saprotu, ir atceļojis no kādas Valda Grēviņa grāmatas, kuru es, protams, neesmu lasījis. Un līdz ar to man nav ne mazākās nojautas, kāpēc Ābelīti ik pa brīdim kāds nosauc par žīdu (nav tā, ka Ābelīte būtu tipisks ebreju uzvārds), kas īsti ir viņa palaidies audžudēls un tā tālāk. Ja tev jau no grāmatas sākuma trūkst konteksta, tā nav laba zīme.
Un turpinājumā grāmata arī iet te kalnā, te lejā. Gadās, ka Zebris vairāk pievēršas raitai sižeta virzībai un viņa bagātā literārā valoda šo vēstījumu izdaiļo, bet tad viņš atkal atceras, ka šis romāns ir kaut kas vairāk nekā tikai piedzīvojumu stāsts, un mana iedvesma sekot Gunara dzīvei krītas. Par to periodu, kuru pats Janovskis vairāk dokumentējis - gadiem Otrā pasaules kara laikā Jēkabpilī jeb Katrīnpilī - Zebris neraksta, toties šis tas uzpeld par kara beigām un pēckara periodu Vācijā - tas ir interesanti, bet tie varoņi, kas ir apkārt Gunaram - ar viņu ticamību man vismaz ir problēmas, īpaši jau attiecībā uz liktenīgo sievieti Helēnu, kura beigās izrādās... nē, laikam nav korekti atklāt, kas viņa izrādās, bet nekādu loģiku es tajā visā nesaskatu. Iespējams, man vajadzētu vispirms izlasīt pilnīgi visus Janovska darbus, plus vēl vairākas grāmatas, atsaucues uz kurām Zebris pievienojis grāmatas beigās, un tad es saprastu, par ko īsti ir "Mežakaija". Ar manu zināšanu bagāžu iespaids ir sekojošs: tas ir tipisks Osvalda Zebra teksts (kurā, protams, parādās nostaļģiski siltas jūtas pret kādu vecu ēku Pārdaugavā - jo bez tā viņš parasti neiztiek) - krāšņš, mazliet pārmudrīts, ar tādiem kā detektīvdarba aizmetņiem, un ar pārmērīgu svaidīšanos starp "es stāstu stāstu" un "es radu mākslu" pieejām. Nē, šī nav grāmata man. Un secinājums: 2025. gadā drīzāk izlasīšu vēl kādus Janovska un nevis Zebra darbus.
Lai pilnvērtīgi novērtētu "Mežakaijā" ieguldīto darbu, droši vien būtu nepieciešams ieguldīt gandrīz tikpat daudz darba, kā to izdarījis Osvalds Zebris - ar to vien atšķirību, ka lielās tekstu studēšanas rezultātā potenciālajam lasītājam nebūtu vēl pašam pa virsu jāuzraksta romāns. Ar šo gribu teikt, ka "Mežakaija" ir teksts, kurā ir ļoti daudz atsauču gan uz paša Janovska, gan citu literātu darbiem, ka brīžam pat nav skaidrs - vai te vispār ir kāds pamatteksts vai tik slānis pa virsu slānim. Ir darbi (gan literatūrā, gan mūzikā), kad man šāds daudzslāņainums patīk, taču parasti tā notiek vien gadījumos, ja konkrētais mākslinieks savā kultūrcitātu gūzmā iestarpina arī kādu devu ironijas par sevi un savu nodarbi. Tikām "Mežkaijas" gadījumā tas viss šķiet pārāk akadēmiski un pašmērķīgi. Es lieliski apzinos, ka ir lietas, kas man vienā darbā patīk, bet citā kaitina. Tā Šajā romānā visi mirst gadījumā lieliski izbaudīju atsauces uz man zināmiem un arī nezināmiem darbiem, intertekstualitāti, personāžus no citiem literāriem darbiem (un arī - vairāk vai mazāk vēsturiskus varoņus), bet Zebra romānā (kā tas ar mani notiek biežāk) galvenā varoņa pārāk biežā tikšanās ar visādiem ievērojamiem laikabiedriem no literatūras pasaules (tai skaitā - no reālisma tālā sastapšanās ar Mihailu Bulgakovu ballē pie Surģeniekiem, kurus Zebris pārdēvējis par Sturģeniekiem). Jā, romāna Gunars Janovskis itin skaidri mīt pasaulē, kurā sastopami ne vien brīvvalsts laika literāti, bet arī literārie varoņi. It kā maģiskais reālisms, bet nav skaidrs īsti - kāpēc. Un ar to "Kāpēc" man šajā grāmatā ir daudz problēmu. Centrālais tēls (kuru mazais un Gunars mēģina iztēloties kā vietējas nozīmes izvirtuli) - pulksteņmeistars Ābelīte, cik saprotu, ir atceļojis no kādas Valda Grēviņa grāmatas, kuru es, protams, neesmu lasījis. Un līdz ar to man nav ne mazākās nojautas, kāpēc Ābelīti ik pa brīdim kāds nosauc par žīdu (nav tā, ka Ābelīte būtu tipisks ebreju uzvārds), kas īsti ir viņa palaidies audžudēls un tā tālāk. Ja tev jau no grāmatas sākuma trūkst konteksta, tā nav laba zīme.
Un turpinājumā grāmata arī iet te kalnā, te lejā. Gadās, ka Zebris vairāk pievēršas raitai sižeta virzībai un viņa bagātā literārā valoda šo vēstījumu izdaiļo, bet tad viņš atkal atceras, ka šis romāns ir kaut kas vairāk nekā tikai piedzīvojumu stāsts, un mana iedvesma sekot Gunara dzīvei krītas. Par to periodu, kuru pats Janovskis vairāk dokumentējis - gadiem Otrā pasaules kara laikā Jēkabpilī jeb Katrīnpilī - Zebris neraksta, toties šis tas uzpeld par kara beigām un pēckara periodu Vācijā - tas ir interesanti, bet tie varoņi, kas ir apkārt Gunaram - ar viņu ticamību man vismaz ir problēmas, īpaši jau attiecībā uz liktenīgo sievieti Helēnu, kura beigās izrādās... nē, laikam nav korekti atklāt, kas viņa izrādās, bet nekādu loģiku es tajā visā nesaskatu. Iespējams, man vajadzētu vispirms izlasīt pilnīgi visus Janovska darbus, plus vēl vairākas grāmatas, atsaucues uz kurām Zebris pievienojis grāmatas beigās, un tad es saprastu, par ko īsti ir "Mežakaija". Ar manu zināšanu bagāžu iespaids ir sekojošs: tas ir tipisks Osvalda Zebra teksts (kurā, protams, parādās nostaļģiski siltas jūtas pret kādu vecu ēku Pārdaugavā - jo bez tā viņš parasti neiztiek) - krāšņš, mazliet pārmudrīts, ar tādiem kā detektīvdarba aizmetņiem, un ar pārmērīgu svaidīšanos starp "es stāstu stāstu" un "es radu mākslu" pieejām. Nē, šī nav grāmata man. Un secinājums: 2025. gadā drīzāk izlasīšu vēl kādus Janovska un nevis Zebra darbus.
2024-12-15
comments powered by Disqus