Latvijas boksam 100
Novērojums, lasot grāmatas par sportu, kuru autori ir nākuši no attiecīgā sporta veida vides - neizbēgami grāmatas tekstā tu atradīsi izvērstus pamatojumus viedoklim, ka tieši šis ir vislabākais sporta veids. Svarcelšana tev dod ķermeni, kas patīk sievietēm, bokss ir sarežģīts un gudrs, futbols ir populārs, ledushokejs ir īstu vīru sports, dambrete ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet lēkšana ūdenī no tramplīna taisa visskaistāko plunkš (vai kaut kā tā). Prognozējami, ka grāmata, kas veltīta Latvijas boksa simtgadei un kuras autors ir bijis bokseris un boksa tiesnesis, arī seko šiem principiem.
Te uzreiz man jāatzīst viens savs grēks - neesmu šo grāmatu izlasījis "no vāka līdz vākam". Zināms, ka mani ne pārāk saista sports pēc 1940. gada, un bokss man vispār ir stipri tāla tēma, tālab ar senvēsturi iepazinos maksimāli detalizēti, bokseru biogrāfijas lasīju tiktāl, cik man šķita nepieciešams, bet mūsdienas galvenokārt pāršķirstīju, apskatot bildes. Vienlaikus uzskatu, ka esmu guvis pietiekamu ieskatu šajā grāmatā, lai varētu tai izteikt savu verdiktu.
Pirmkārt, šāda izdevuma eksistenci noteikti vērtēju pozitīvi - katra grāmata par Latvijas sporta vēsturi (ja vien tā nav klaji sekls un paviršs izdevums) piedalās kopējās mozaīkas veidošanā, un konkrēti par boksu nekā līdzvērtīga iepriekš nebija bijis. Tāpat novērtēju to, ka autors par sava sporta veida spilgtākajām personībām raksta ar neviltotu mīlestību un cieņu. Nešaubos, ka šī grāmata tapa tālab, ka autoram bija svarīgi to uzrakstīt, nevis ķeksīša pēc. Varu arī atzīt, ka tā ir saturiski diezgan interesanta un autors iespēju robežās mēģina paskaidrot, ar ko katrs bokseris bijis īpašs.
Par autora skatījumu uz vēsturi man ir sarežģīti izteikties. No vienas puses, uz citu Latvijas sporta vēstures grāmatu fona es jūtu, ka šīs grāmatas autoram ir citāds skatījums par to, kad sākās Otrais pasaules karš un kas tajā bija ar ko vienā pusē. Hints no manis: nē, karš nesākās 1941. gada vasarā. Arī par dažādu režīmu represiju upuriem te rakstīts gaužām minimāli, bet vismaz tiešas propagandas te arī nav, galvenokārt - iešana smagām tēmām ar līkumu. Iespējams, šo var salīdzināt ar nupat lasīto Daumanta Znatnaja atmiņu grāmatu - arī Maksimovs ir no tiem, kuru ģimenes, šķiet, sevišķi režīmu maiņas neskāra (viņš ir uzaudzis dziļā Latgalē, kur droši vien nebija sevišķi daudz ne "budžu", ne "žīdu"). Lai vai kā - es būtu bijis gatavs tam, ka šajā grāmatā būtu arī radikālāks vēstures traktējums, līdz ar to pārmērīgi par to nesūdzos.
Mazliet vilšanās man ir par paviršību atsevišķos jautājumos (protams, saistībā ar man pazīstamo periodu līdz 1940. gadam). Piemēram, nav saskaņots teksts un tabulas - kamēr tekstā par katru gadu ir vairāk vai mazāk pareizi sniegta informācija par Latvijas meistariem boksā, tabulas te nonākušas tādas, kādas tās bija publicētas 1970. gada Latvijas sporta vēsturē, ar tām pašām kļūdām un to pašu iztrūkstošo informāciju. Piemēram, kā Čika/Gubiņš nezināja, kāds bija vārds 1935. gada Latvijas meistaram vieglajā svarā R. Abramovičam, tā šādas informācijas nav arī te (jāpiebilst - Abramovičs bija pietiekamā mērā latvietis, lai varētu turpināt savas gaitas futbolā vācu laikā, līdz ar to šī pat nav mana interese par ebrejiem sportā) - ar visu to, ka šo bokseriem būtu bijis jāvar noskaidrot, kā nekā viņš turpināja sportot arī pēc Otrā pasaules kara - gan jau kaut kādi Jelgavas boksa veterāni šādu vīru atcerētos.
Kas toties bija interesanti - šajā grāmatā atradu gandrīz vai pārklāšanos ar savas ģimenes vēsturi, bet laikam jau tā ir tikai gandrīz sakritība. Proti, boksera Žaņa Dzeņa stāstījumā par viņa sporta gaitām Parīzē 1926. gadā pieminēts, ka viņu latviešu boksera Ernsta Gutmana draugs Rivošs iepazīstinājis šo ar kādu slavenu franču treneri. Divdesmitajos gados mans vectēvs uzvārdā Rivošs arī bija Parīzē, un gandrīz vai būtu varējis būt tas piesauktais Rivošs, tomēr tikai gandrīz - jo atmiņās precīzi uzsvērts 1926. gads, kamēr mans vectēvs Parīzē nonāca 1928. gadā (un abi šie gadskaitļi šķiet precīzi).
Vēl viens aspekts, kur par grāmatu man būtu sakāms kas ne pārāk labs, tas ir tās vizuālā puse - kaut kas tur nav gluži kārtībā ar fonta izmēru / attālumiem no malām un starp slejām, šajā ziņā šī grāmata nav sevišķi patīkama lietošanā. Vienlaikus - atkal jau bokss nav tas sporta veids, kurā es būtu sagaidījis perfekti maketētu grāmatu, proti, tur iesaistītie cilvēki man nesaistās ar tādiem, kas baigi satrauktos par estētiku, tas tomēr nav sevišķi vīrišķīgi.
Nobeigumā - tā boksa īpatnība, ka šajā grāmatā atsevišķa nodaļa ir veltīta Ivanam Haritonovam un viņam ir arī izteikta īpaša pateicība grāmatas izdošanā... nu jā, laikam jau labāk par šo tēmu paklusēt, jo neko konstruktīvu es pateikt nevaru. Izņemot sniegt kādu vēsturisku atkāpi - pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija tāds panākumiem bagāts bokseris Indāns, kuru vienā brīdī paņēma ciet par laupīšanām un organizētas bandas vadīšanu, sanāca viņiem arī vienu policistu nogalināt. Indānam pašam gan viss beidzās ar nāvessodu. Nu, jā, kaut kā tā. Bet ar grāmatu ir vērts iepazīties.
Te uzreiz man jāatzīst viens savs grēks - neesmu šo grāmatu izlasījis "no vāka līdz vākam". Zināms, ka mani ne pārāk saista sports pēc 1940. gada, un bokss man vispār ir stipri tāla tēma, tālab ar senvēsturi iepazinos maksimāli detalizēti, bokseru biogrāfijas lasīju tiktāl, cik man šķita nepieciešams, bet mūsdienas galvenokārt pāršķirstīju, apskatot bildes. Vienlaikus uzskatu, ka esmu guvis pietiekamu ieskatu šajā grāmatā, lai varētu tai izteikt savu verdiktu.
Pirmkārt, šāda izdevuma eksistenci noteikti vērtēju pozitīvi - katra grāmata par Latvijas sporta vēsturi (ja vien tā nav klaji sekls un paviršs izdevums) piedalās kopējās mozaīkas veidošanā, un konkrēti par boksu nekā līdzvērtīga iepriekš nebija bijis. Tāpat novērtēju to, ka autors par sava sporta veida spilgtākajām personībām raksta ar neviltotu mīlestību un cieņu. Nešaubos, ka šī grāmata tapa tālab, ka autoram bija svarīgi to uzrakstīt, nevis ķeksīša pēc. Varu arī atzīt, ka tā ir saturiski diezgan interesanta un autors iespēju robežās mēģina paskaidrot, ar ko katrs bokseris bijis īpašs.
Par autora skatījumu uz vēsturi man ir sarežģīti izteikties. No vienas puses, uz citu Latvijas sporta vēstures grāmatu fona es jūtu, ka šīs grāmatas autoram ir citāds skatījums par to, kad sākās Otrais pasaules karš un kas tajā bija ar ko vienā pusē. Hints no manis: nē, karš nesākās 1941. gada vasarā. Arī par dažādu režīmu represiju upuriem te rakstīts gaužām minimāli, bet vismaz tiešas propagandas te arī nav, galvenokārt - iešana smagām tēmām ar līkumu. Iespējams, šo var salīdzināt ar nupat lasīto Daumanta Znatnaja atmiņu grāmatu - arī Maksimovs ir no tiem, kuru ģimenes, šķiet, sevišķi režīmu maiņas neskāra (viņš ir uzaudzis dziļā Latgalē, kur droši vien nebija sevišķi daudz ne "budžu", ne "žīdu"). Lai vai kā - es būtu bijis gatavs tam, ka šajā grāmatā būtu arī radikālāks vēstures traktējums, līdz ar to pārmērīgi par to nesūdzos.
Mazliet vilšanās man ir par paviršību atsevišķos jautājumos (protams, saistībā ar man pazīstamo periodu līdz 1940. gadam). Piemēram, nav saskaņots teksts un tabulas - kamēr tekstā par katru gadu ir vairāk vai mazāk pareizi sniegta informācija par Latvijas meistariem boksā, tabulas te nonākušas tādas, kādas tās bija publicētas 1970. gada Latvijas sporta vēsturē, ar tām pašām kļūdām un to pašu iztrūkstošo informāciju. Piemēram, kā Čika/Gubiņš nezināja, kāds bija vārds 1935. gada Latvijas meistaram vieglajā svarā R. Abramovičam, tā šādas informācijas nav arī te (jāpiebilst - Abramovičs bija pietiekamā mērā latvietis, lai varētu turpināt savas gaitas futbolā vācu laikā, līdz ar to šī pat nav mana interese par ebrejiem sportā) - ar visu to, ka šo bokseriem būtu bijis jāvar noskaidrot, kā nekā viņš turpināja sportot arī pēc Otrā pasaules kara - gan jau kaut kādi Jelgavas boksa veterāni šādu vīru atcerētos.
Kas toties bija interesanti - šajā grāmatā atradu gandrīz vai pārklāšanos ar savas ģimenes vēsturi, bet laikam jau tā ir tikai gandrīz sakritība. Proti, boksera Žaņa Dzeņa stāstījumā par viņa sporta gaitām Parīzē 1926. gadā pieminēts, ka viņu latviešu boksera Ernsta Gutmana draugs Rivošs iepazīstinājis šo ar kādu slavenu franču treneri. Divdesmitajos gados mans vectēvs uzvārdā Rivošs arī bija Parīzē, un gandrīz vai būtu varējis būt tas piesauktais Rivošs, tomēr tikai gandrīz - jo atmiņās precīzi uzsvērts 1926. gads, kamēr mans vectēvs Parīzē nonāca 1928. gadā (un abi šie gadskaitļi šķiet precīzi).
Vēl viens aspekts, kur par grāmatu man būtu sakāms kas ne pārāk labs, tas ir tās vizuālā puse - kaut kas tur nav gluži kārtībā ar fonta izmēru / attālumiem no malām un starp slejām, šajā ziņā šī grāmata nav sevišķi patīkama lietošanā. Vienlaikus - atkal jau bokss nav tas sporta veids, kurā es būtu sagaidījis perfekti maketētu grāmatu, proti, tur iesaistītie cilvēki man nesaistās ar tādiem, kas baigi satrauktos par estētiku, tas tomēr nav sevišķi vīrišķīgi.
Nobeigumā - tā boksa īpatnība, ka šajā grāmatā atsevišķa nodaļa ir veltīta Ivanam Haritonovam un viņam ir arī izteikta īpaša pateicība grāmatas izdošanā... nu jā, laikam jau labāk par šo tēmu paklusēt, jo neko konstruktīvu es pateikt nevaru. Izņemot sniegt kādu vēsturisku atkāpi - pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija tāds panākumiem bagāts bokseris Indāns, kuru vienā brīdī paņēma ciet par laupīšanām un organizētas bandas vadīšanu, sanāca viņiem arī vienu policistu nogalināt. Indānam pašam gan viss beidzās ar nāvessodu. Nu, jā, kaut kā tā. Bet ar grāmatu ir vērts iepazīties.
2024-01-23
comments powered by Disqus