Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kā sanāca, ka šo Viestura Kairiša filmu nenoskatījāmies tad, kad to rādīja kinoteātros, un pēcāk par to vispār aizmirsām. Bet nule tomēr noskatījāmies. Gunara Janovska romānu, uz kura bāzes filma tapusi, izlasīju pērn, Kairišs, pārtaisot šo saturu kino vajadzībām, itin brīvi apgājies ar Janovska materiālu, bet tādas ir viņa tiesības. Būtiskākā izmaiņa, es pat teiktu, nav darbības vietas maiņa (Janovska Katrīnpilī nolasīt Jēkabpili nebija grūti, kamēr filma risinās dziļi Latgalē), bet gan romantiskās sižeta līnijas transformācija. Jā, arī grāmatā Ansim ir sākotnēji simpātijas pret ebreju meiteni, taču šīs sižeta līnijas nozīmība vispār nav salīdzināma ar to, kādu lomu filmā iegūst čehu aktrises Brigita Cmuntovas atveidotā Zisele. Un, kamēr Janovskim svarīgi bija Kāpēc (tur savu skatījumu uz lietām viņš atklāja Anša sarunās ar veco Bernšteinu), Kairišs šajos jautājumos izvēlas neiet. Drusku dziļumu "Pilsēta pie upes" šādā veidā pazaudē, bet neko darīt.

Stāsta centrā joprojām ir mālderis Ansis, par kura dzīves pamatuzdevumu trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito sākumā kļūst vienu un to pašu uzrakstu pārkrāsošana atbilstoši aktuālās varas prasībām. No demokrātiskās Latvijas atzītās latgaļu valodas uz Ulmaņa "viena valsts, viena tauta" literāro latviešu valodu ar Aizsargu organizācijai tuvajām krāsām, uz pirmā padomju gada sarkano kiriļicā (starp citu, par šo man nav pārliecības - vai viņi šajā periodā paspēja sākt tāda līmeņa rusifikāciju, bet tam nav īsti nozīmes - filma ir vairāk par simboliem, mazāk par faktiem), un tad uz gotisko druku Ostlandes apstākļos. Ansis daudz kam nepiekrīt, bet arī nedumpojas, tikai krāso.

Nozīmīga loma filmā ir mīlas trīsstūrim starp Ansi, Ziseli un Naigu (Agnese Cīrule, tagad Budovska). Šeit atkal ļoti daudz atkāpju no tā, kā šīs attiecības veidoja Janovskis - sarežģītās attiecības starp Ansi un Naigu te ir tik vien kā ieskicētas, precīzāk - ja tu kā grāmatu lasījis, zini, kādas tās bija grāmatā, tu vari uztvert mājienus, kamēr Kairišs sava Anša atvedotājam Dāvim Suharevskim sevišķi aizrauties ar sirdsēstiem nedod. Un to droši vien var saprast - darīšana tomēr nav ar profesionālu aktieri, līdz ar to emociju gammas ziņā mazāk noteikti ir labāk. Nekādas vajadzības piesieties galvenā varoņa lomas atveidotājam man nav, viņš šķiet esam vietā. Protams, viņa aktierdarbs nav tas, ar ko filma visvairāk paliks atmiņā - te, protams, jāizceļ Gundara Āboliņa vecais žīds Bernšteins - Āboliņš tomēr ir nu ļoti liela kalibra meistars, un arī šajā filmā viņš spīd.

Lai filmu pilnībā izbaudītu, droši vien svarīgi ir (šādu raksturojumu, protams, redzēju "Kino rakstos") pieņemt, ka Kairišs ar "Piļsātu pi upis" (vai arī "Pilsētu pie upes") nav tiecies radīt vēsturisku kino, bet gan drīzāk maģiskajam reālismam piederīgu darbu, ko raksturo gan šķībie kadrējumi, gan arī gleznu rāmju simbols, kas iekadrē varoņus, un arī maniere, kādā Ansis glezno veco Bernšteinu. Tālab nav svarīgi, kur ietek Daugava un kā Ansis izdzīvo un kā un vai nonāk Londonā un Parīzē. Un tādā gadījumā, ja tu pieņem, ka Kairišs ir nevis ekranizējis Janovski, bet gan sapludinājis Janovski un Gabrielu Garsiju Markesu uz kino lentes, tad tu vari šo filmu ieraudzīt citām acīm, un to labāk izbaudīt. Un tā darīt noteikti ir vērts.