Live at the Rainbow '74
Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").
Šajā ierakstā patiesībā ir apvienoti koncerti no divām dažādām tūrēm - kamēr pirmais disks (tapis 1974.gada sākumā) atspoguļo tūrī pēc "Queen II" iznākšanas, tikām gada nogales koncertos grupa devusies jau "Sheer Heart Attack" tūrē. Cik saprotu, vismaz vienu no šiem koncertiem bija plānots publiskot itin neilgi pēc ieraksta tapšanas, taču kaut kādu plānu maiņas dēļ plauktā šie ieraksti nogulēja veselus 40 gadus līdz dienasgaismas ieraudzīšanai oficiālā veidā.
Ko ir vērts ņemt vērā, iepazīstot pirms "A Night at the Opera" Queen - ka savas karjeras agrīnajos gados grupa spēlēja itin smagu mūziku - jo īpaši koncertos. Protams, jo īpaši tas attiecas uz pirmā diska koncertu - jo tajā brīdī grupas repertuārā vēl faktiski nebija vodeviļas un music hall stila repertuārā, tā vietā koncentrējoties uz mūziku, kas garā un formā līdzinājās Led Zeppelin daiļradei. Vispār, kas attiecās uz spēlēto materiālu, tas abos diskos bišķi pārmērīgi pārklājas, līdz ar to atbilstoši manai izpratnei "normālam" fanam itin labi pietiktu ar vienu no šiem koncertierakstiem - domājams, labākā izvēle ir otrais disks. Ne tāpēc, ka "Sheer Heart Attack" dziesmas būtu pārākas par "Queen" un "Queen II" repertuāru vai tālab, ka pusgada laikā Merkūrijs un Mejs būtu piedzīvojuši kvalitatīvas muzikālas pārvērtības, gluži vienkārši novembra koncerts repertuāra ziņā ietver gandrīz visu marta koncertā spēlēto, plus jaunās dziesmas, un nekādas sevišķas pārmaiņas vecajās dziesmās šajā laikā nav radušās.
Interesanti, ka "Sheer Heart Attack" tūrē Queen savā repertuārā vēl neiekļāva vēlāk obligāto sastāvdaļu - "Brighton Rock", kuras laikā spēlētais Meja ģitārsolo uz ilgu laiku kļuva par neatņemamu Queen koncertu sastāvdaļu. Taču 1974.gada nogalē ģitārsolo (vēl relatīvi īsā variantā) bija "Son and Daughter" sastāvdaļa. Vispār jāatzīst, ka no šo koncertu repertuāra ļoti maz kas spēja ilgāku laiku noturēties Queen koncertprogrammā - dažu gadu laikā no tās izzuda gan agrīnā Queen koncertu viena no virsotnēm - "Ogre Battle", gan koncertu noslēguma daļu tipiskākā sastāvdaļa "Liar", gan "Father to Son". Kas tad jau mani vairāk šokē, ka daudz dzīvotspējīgāki grupas repertuārā izrādījās koveri - gan "Jailhouse Rock", gan "Big Spender" savu vietu atrada vēl vairāk kā 10 gadus vēlāk izdotajā "Live at Wembley". Jā, un, protams, no "Sheer Heart Attack" tūres uz mūžīgiem laikiem Queen programmā iedzīvojās totāli neizteiksmīgā "Now I'm Here", kura man nekad nav gājusi pie sirds.
Kas man šķiet itin mulsinoši, ka tik ļoti teatrāla grupa kā Queen savos agrīnajos gados koncertos acīmredzami kautrējās no sava repertuāra vieglākajām dziesmām - ne velti "Killer Queen" un "Bring Back That Leroy Brown" tiek spēlētas nevis pilnā garumā, bet kā fragmenti popūrijā. Vispār jau šaubu nav - agrīnie Queen bija sasodīti laba koncertgrupa. Patiesībā - pat vēlīnie Queen bija sasodīti laba koncertgrupa, vienīgi pat manai gaumei tajos ar laiku uzkrājās pārāk daudz patosa, kamēr vismaz septiņdesmito gadu vidū viņu galvenais uzsvars tomēr bija labi spēlēt mūziku. Mazliet padomājot, tomēr secināju, ka laikam gan man labāk pie sirds (pretēji iepriekš apgalvotajam) iet marta koncerts - tajā izskan ļoti kvalitatīvs "Great King Rat" un pārsteidzoši labs "The Fairy Feller's Master Stroke" - dziesma, kuru Queen koncertos spēlēja gaužām reti pat savos agrīnajos gados.
Bet nu vispār - feini ir paklausīties bezūsainu Frediju un "Queen", kuri ne tikai nespēlē sintezatorus, bet arī nezina, kā izklausās "A Miracle", "The Invisible Man" un "Body Language".
Šajā ierakstā patiesībā ir apvienoti koncerti no divām dažādām tūrēm - kamēr pirmais disks (tapis 1974.gada sākumā) atspoguļo tūrī pēc "Queen II" iznākšanas, tikām gada nogales koncertos grupa devusies jau "Sheer Heart Attack" tūrē. Cik saprotu, vismaz vienu no šiem koncertiem bija plānots publiskot itin neilgi pēc ieraksta tapšanas, taču kaut kādu plānu maiņas dēļ plauktā šie ieraksti nogulēja veselus 40 gadus līdz dienasgaismas ieraudzīšanai oficiālā veidā.
Ko ir vērts ņemt vērā, iepazīstot pirms "A Night at the Opera" Queen - ka savas karjeras agrīnajos gados grupa spēlēja itin smagu mūziku - jo īpaši koncertos. Protams, jo īpaši tas attiecas uz pirmā diska koncertu - jo tajā brīdī grupas repertuārā vēl faktiski nebija vodeviļas un music hall stila repertuārā, tā vietā koncentrējoties uz mūziku, kas garā un formā līdzinājās Led Zeppelin daiļradei. Vispār, kas attiecās uz spēlēto materiālu, tas abos diskos bišķi pārmērīgi pārklājas, līdz ar to atbilstoši manai izpratnei "normālam" fanam itin labi pietiktu ar vienu no šiem koncertierakstiem - domājams, labākā izvēle ir otrais disks. Ne tāpēc, ka "Sheer Heart Attack" dziesmas būtu pārākas par "Queen" un "Queen II" repertuāru vai tālab, ka pusgada laikā Merkūrijs un Mejs būtu piedzīvojuši kvalitatīvas muzikālas pārvērtības, gluži vienkārši novembra koncerts repertuāra ziņā ietver gandrīz visu marta koncertā spēlēto, plus jaunās dziesmas, un nekādas sevišķas pārmaiņas vecajās dziesmās šajā laikā nav radušās.
Interesanti, ka "Sheer Heart Attack" tūrē Queen savā repertuārā vēl neiekļāva vēlāk obligāto sastāvdaļu - "Brighton Rock", kuras laikā spēlētais Meja ģitārsolo uz ilgu laiku kļuva par neatņemamu Queen koncertu sastāvdaļu. Taču 1974.gada nogalē ģitārsolo (vēl relatīvi īsā variantā) bija "Son and Daughter" sastāvdaļa. Vispār jāatzīst, ka no šo koncertu repertuāra ļoti maz kas spēja ilgāku laiku noturēties Queen koncertprogrammā - dažu gadu laikā no tās izzuda gan agrīnā Queen koncertu viena no virsotnēm - "Ogre Battle", gan koncertu noslēguma daļu tipiskākā sastāvdaļa "Liar", gan "Father to Son". Kas tad jau mani vairāk šokē, ka daudz dzīvotspējīgāki grupas repertuārā izrādījās koveri - gan "Jailhouse Rock", gan "Big Spender" savu vietu atrada vēl vairāk kā 10 gadus vēlāk izdotajā "Live at Wembley". Jā, un, protams, no "Sheer Heart Attack" tūres uz mūžīgiem laikiem Queen programmā iedzīvojās totāli neizteiksmīgā "Now I'm Here", kura man nekad nav gājusi pie sirds.
Kas man šķiet itin mulsinoši, ka tik ļoti teatrāla grupa kā Queen savos agrīnajos gados koncertos acīmredzami kautrējās no sava repertuāra vieglākajām dziesmām - ne velti "Killer Queen" un "Bring Back That Leroy Brown" tiek spēlētas nevis pilnā garumā, bet kā fragmenti popūrijā. Vispār jau šaubu nav - agrīnie Queen bija sasodīti laba koncertgrupa. Patiesībā - pat vēlīnie Queen bija sasodīti laba koncertgrupa, vienīgi pat manai gaumei tajos ar laiku uzkrājās pārāk daudz patosa, kamēr vismaz septiņdesmito gadu vidū viņu galvenais uzsvars tomēr bija labi spēlēt mūziku. Mazliet padomājot, tomēr secināju, ka laikam gan man labāk pie sirds (pretēji iepriekš apgalvotajam) iet marta koncerts - tajā izskan ļoti kvalitatīvs "Great King Rat" un pārsteidzoši labs "The Fairy Feller's Master Stroke" - dziesma, kuru Queen koncertos spēlēja gaužām reti pat savos agrīnajos gados.
Bet nu vispār - feini ir paklausīties bezūsainu Frediju un "Queen", kuri ne tikai nespēlē sintezatorus, bet arī nezina, kā izklausās "A Miracle", "The Invisible Man" un "Body Language".
2016-02-10
comments powered by Disqus