Matilda
Lai Estere pamazām iepazītu arī kaut ko no pasaules bērnu literatūras klasikas, paņēmu bibliotēkā Roalda Dāla "Matildi", vienu no šī autora visaugstāk novērtētajiem darbiem. Man bija bažas, vai tik Esterei nebūs bail, tāpēc sāku lasīt to viņai priekšā. Nākamajā dienā gan izrādījās, ka Estere grāmatu pati izlasīja līdz beigām, un vēl vairākas reizes (un jāuzsver - tā nav maza apjoma grāmata, savas pāris stundas, ko man kā pieaugušajam lasīt, tur ir). Secinājums - bail viņai nebija, un, tā kā nu jau Estere šo grāmatu ir izlasījusi četras reizes - viņai patika.
Man gan kādā brīdī radās sajūta, ka Dāls manai gaumei ir pārāk radikāls - un ne savu politisko uzskatu dēļ, par kuriem uzzināju izrādē Milzis, bet gan tālab, ka viņš neraksta pustoņos. Ja viņš raksta pieaugušajiem, tad tur būs sekss, sekss un vēl sekss, kā tas ir Tēvocī Osvaldā, vai tur būs tumšs un cinisma pilns humors kā viņa stāstos. Ja Dāls raksta bērniem, tad viņa aprakstītajā pasaulē būs daudz neiespējamā, ja kāds būs labs - tad viņš būs labs līdz pat kodolam, ja draņķis - tad konsekvents un nemainīgs draņķis. Pretstatā dzīves skarbajai realitātei, kur arī Hitlers var mīlēt suņus un būt veģetārietis ētisku apsvērumu dēļ. Bet tad es pamazām pieņēmu - ok, šādi ir spēles noteikumi, iebildumus: "Tas nav iespējams" atstāsim citai reizei, pieņemsim Dāla pasauli tādu, kāda tā ir.
Un šī ir tāda pasaule, kur meitene vārdā Matilde, nesasniegusi vēl piecu gadu vecumu, ir ne tikai pati iemācījusies lasīt un reizināt, bet arī izlasījusi lielāko daļu ciemata bibliotēkā pieejamo grāmatu, kamēr viņas vecāki meitas apdāvinātību daļēji neredz un daļēji negrib redzēt, tētis galvenokārt nodarbojas ar klientu apkrāpšanu, tirgojot lietotas automašīnas, ar kurām tikai mācītājs reizi nedēļā braucis uz baznīcu (vai uz to pusi), pārtinot atpakaļ spidometrus un berot zāģu skaidas dzinējā, lai tas jaukāk murrātu. Savukārt, kad Matilde nonāk skolā, tur viņa sastop gan brīnumjauko skolotāju, gan arī tirāni direktori, kura var dusmās saķert kādu meiteni aiz bizēm un aizlidināt kā veseri pāri skolas sporta laukumam. Kā jau tas pieklājas bērnu grāmatai, labie varoņi tās gaitā tiks atalgoti, bet sliktie - sodīti, šajā ziņā Dāls netiecas būt oriģināls.
Viena detaļa, kas man izteikti traucēja izbaudīt šo grāmatu, ir tulkojuma kvalitāte. Pietiks ar vienu elementu, lai izteiktu problēmas būtību. Kādu vakaru Matilde ar vecākiem mājās ēd zivi un čipsus. Jā ar "fish and chips" ir saprasts variants, ka tu ēd zivi un piekod kartupeļu čipsus (crisps). Nezinu, cik daudz grāmatā ir citu līdzīgas kvalitātes aplamību, bet uzticību tulkojumam tas nevieš, un arī kopumā man nepatika tas, kā šī grāmata lasās latviešu valodā. Tiesa, kā jau teikts, Esterei tas netraucēja, lai gan joku par čipsiem viņai, protams, izstāstīju.
Secinājums par grāmatu ir tāds, ka kaut kas man joprojām līdz galam Dāla bērna grāmatās nepatīk - droši vien niansu trūkums, vismaz, ja liek viņu svaru kausos pret Astridu Lindgrēnu vai Tūvi Jansoni, Dāls manās acīs nebūs uzvarētājs. Bet - vismaz tagad Estere ar šo autoru ir pazīstama, noteikti - agrāk nekā tas sanāca man. Nākamais uzdevums, ko viņa jau kādu laiku alkst - iepazīt Ērihu Kestneru caur "Divām Lotiņām". Redzēs, kā ar to ies.
Man gan kādā brīdī radās sajūta, ka Dāls manai gaumei ir pārāk radikāls - un ne savu politisko uzskatu dēļ, par kuriem uzzināju izrādē Milzis, bet gan tālab, ka viņš neraksta pustoņos. Ja viņš raksta pieaugušajiem, tad tur būs sekss, sekss un vēl sekss, kā tas ir Tēvocī Osvaldā, vai tur būs tumšs un cinisma pilns humors kā viņa stāstos. Ja Dāls raksta bērniem, tad viņa aprakstītajā pasaulē būs daudz neiespējamā, ja kāds būs labs - tad viņš būs labs līdz pat kodolam, ja draņķis - tad konsekvents un nemainīgs draņķis. Pretstatā dzīves skarbajai realitātei, kur arī Hitlers var mīlēt suņus un būt veģetārietis ētisku apsvērumu dēļ. Bet tad es pamazām pieņēmu - ok, šādi ir spēles noteikumi, iebildumus: "Tas nav iespējams" atstāsim citai reizei, pieņemsim Dāla pasauli tādu, kāda tā ir.
Un šī ir tāda pasaule, kur meitene vārdā Matilde, nesasniegusi vēl piecu gadu vecumu, ir ne tikai pati iemācījusies lasīt un reizināt, bet arī izlasījusi lielāko daļu ciemata bibliotēkā pieejamo grāmatu, kamēr viņas vecāki meitas apdāvinātību daļēji neredz un daļēji negrib redzēt, tētis galvenokārt nodarbojas ar klientu apkrāpšanu, tirgojot lietotas automašīnas, ar kurām tikai mācītājs reizi nedēļā braucis uz baznīcu (vai uz to pusi), pārtinot atpakaļ spidometrus un berot zāģu skaidas dzinējā, lai tas jaukāk murrātu. Savukārt, kad Matilde nonāk skolā, tur viņa sastop gan brīnumjauko skolotāju, gan arī tirāni direktori, kura var dusmās saķert kādu meiteni aiz bizēm un aizlidināt kā veseri pāri skolas sporta laukumam. Kā jau tas pieklājas bērnu grāmatai, labie varoņi tās gaitā tiks atalgoti, bet sliktie - sodīti, šajā ziņā Dāls netiecas būt oriģināls.
Viena detaļa, kas man izteikti traucēja izbaudīt šo grāmatu, ir tulkojuma kvalitāte. Pietiks ar vienu elementu, lai izteiktu problēmas būtību. Kādu vakaru Matilde ar vecākiem mājās ēd zivi un čipsus. Jā ar "fish and chips" ir saprasts variants, ka tu ēd zivi un piekod kartupeļu čipsus (crisps). Nezinu, cik daudz grāmatā ir citu līdzīgas kvalitātes aplamību, bet uzticību tulkojumam tas nevieš, un arī kopumā man nepatika tas, kā šī grāmata lasās latviešu valodā. Tiesa, kā jau teikts, Esterei tas netraucēja, lai gan joku par čipsiem viņai, protams, izstāstīju.
Secinājums par grāmatu ir tāds, ka kaut kas man joprojām līdz galam Dāla bērna grāmatās nepatīk - droši vien niansu trūkums, vismaz, ja liek viņu svaru kausos pret Astridu Lindgrēnu vai Tūvi Jansoni, Dāls manās acīs nebūs uzvarētājs. Bet - vismaz tagad Estere ar šo autoru ir pazīstama, noteikti - agrāk nekā tas sanāca man. Nākamais uzdevums, ko viņa jau kādu laiku alkst - iepazīt Ērihu Kestneru caur "Divām Lotiņām". Redzēs, kā ar to ies.
2026-07-29
comments powered by Disqus