Šaudīšanās un kultūra Daugavpilī
Man patīk sevi uzskatīt par cilvēku, kuram ir skaidri plāni. Es zinu, cik daudz ūdens man mēnesī jāidzer (lai arī to parasti neievēroju), cik kilometri jāveic ar velosipēdu, cik reizes jāizpeldas Ģērdiņstrautā. Tālab es skaidri zināju, ka uz Daugavpili nākamo reizi braukšu 2015.gadā, lai tur noskatītos kādu teātra izrādi. Bet reizēm gadās, ka viss nenotiek, kā gribētos, tad man nākas atkal un atkal pierādīt, ka mēs esam un būsim tie labākie. Tā vismaz "Prāta vētra" apdziedāja BK Brocēni himnā. Un kas gan būtu es, lai apšaubītu Renāru Kauperu?
Īsi sakot, sanāca tā, ka pilnīgi spontāni radās doma doties uz Dpili un teātri jau šogad, apvienojot to ar "Mantas" koncertu - man ļoti pieņemama kombinācija. Bez sevišķas vilcināšanās mums pievienoties piekrita Edijs un Iveta, kuriem gan svētdienas vakarā bija jādodas uz teātri Rīgā, bet tas jau nav šķērslis sestdien skatīt kādu izrādi Daugavpilī. Ar piekto braucēju bija drusku sarežģītāk - sākotnēji sevi par braucēju dēvēja Raitis, taču pēdējā brīdī atklājās, ka viņam sestdien bija jāpalīdz brālim pārvākšanās darbos, un tad nu šis no kompānijas atkrita. Ko ņemt vietā? Kandidātu, kas mīl teātri, draugu vidū daudz. Izteicām piedāvājumu Imantam (tam, kas Zais), neatteicās.
Par starta šāvienu bija diskusijas, kā nekā iepriekšējā vakarā bija svinēti Z kalendārie svētki. Marina un es centāmies startu pārcelt uz iespējami agrāku laiku, Iveta - uz iespējami vēlāku. Beigās uzvarēja draudzība - proti, tā kā braucām ar Ivetas jauno smukulīti (tas par Škodu), startējām tādā laikā, kādā nu startējām. Diži agri tas nebija, bet gluži kavēšana arī nedraudēja. Plus Iveta ir izslavēta kā ļoti operatīva autovadītāja, tāpēc bija skaidrs, ka Dpilī nokļūsim ātri. Ceļā gan nekādas liekas pieturas netaisījām - Imanta sirdsmīļotā sieviete Svetlana (tā, kas cepumi) bija auto iesēdināta jau savlaicīgi, tik vien kā ieskrējām Liepkalnos pēc bulciņām (un dažs labs - pēc kāda unikālā portāla). Lieki teikt, ka tajā brīdī Marina vēl nezināja, ka viņas izveidotais Ingress lauks no Liepkalniem uz Cesvaini, iespējams, kļūs par iemeslu "zilās brigādes" uzbrukumam Cesvaines portāliem un to nolikvidēšanai operācijas "Latviju - zilajiem!" ietvaros.
Daugavpils mūs sagaidīja ar līņāšanu, kas motivēja nepiestāt pie "Kaijas" slēpņa, iebraucot pilsētā, bet uzreiz doties uz mūsu viesnīcu. Rezervētas mums bija divas istabiņas viesnīcā Dinaburg ne gluži pašā centrā. Vispirms izlozējām, kurš ar kuru gulēs (tas ir - sadalījumu pa istabām). Man tika Marina un Edijs. Ivetai - Imants. Vai Imantam - Iveta, atkarībā no tā, kā skatās. Lielākā vērtība mūsu istabiņās bija tajā, ka tur bija skapji ar pieciem nodalījumiem viens virs otra, kas radīja vienu no pēdējā laika izcilākajām spēlēm - "Brēmenes muzikantus". Spēles ideja ir pavisam vienkārša - ja gadās, ka viesnīcas numuriņā vairākiem cilvēkiem vienlaikus paliek slikti (saindējušies ar slikti izceptu kūku - vai tu padomāji ko citu?), bet vannas istaba jau aizņemta, lūk, risinājums - katrs galvu liek savā plauktā viens virs otra un šādi atrisina loģistikas uzdevumu. Jāatzīst, ka mēs gan uzdevumu paveicām tikai mācību režīmā - sliktas kūkas mums nebija, nācās izlīdzēties tāpat. Bet es noteikti ar interesi sekošu šīs spēles attīstībai un ir pamatotas cerības, ka kādu dienu tā popularitātē varēs sacensties pat ar Kurzemes vārdu spēli.
Sena gudrība vēsta, ka pirms teātra ir vēlams labi paēst - lai gadījumā, ja izrāde padevusies mazāk aizraujoša, vismaz izgulēties varētu. Tiesa, te ir svarīgs tā sauktais "krēslu faktors" - proti, cik ērtas konkrētajā teātrī ir sēdvietas. Daugavpils teātris šajā ziņā sevišķi izcelties nevar - parasti biroja beņķi, kuros piecu stundu izrādi mans kolēģis Mikus (profesionāls teātra krēslu recenzents) diez vai piekristu skatīties. Bet es te mazliet aizsteidzos pa priekšu notikumiem - vispirms mēs nonācām Rotko mākslas centrā. Ko gan mēs būtu tur pazaudējuši - tu vaicāsi? Skaidrs, ka pusdienas. Tiesa, ar tām mums neko šiki neizgāja - atklājās, ka kafejnīcas-restorāna personāls bija gandrīz pilnībā noslogots ar kādu banketu, tālab mēs varējām dabūt tik vien kā pabiras no kungu galda - soļanku un desertus. Vai Marinas gadījumā tikai soļanku, jo siera kūku viņai tā arī neatnesa. Ir dzirdēts, ka šī esot labākā vieta Daugavpilī garšas kārpiņu iedarbināšanai, bet mums laikam drusku tomēr nepaveicās.
Tad jau braucām uz centru, kur noparkojāmies blakus pašam teātrim. Kamēr Iveta un Edijs gāja iepazīt vietējā ekoveikala piedāvājumu, es sastādīju kompāniju Marinai un Imantam nelielā portālu hakošanas tūrē, galvenokārt sekojot tam, lai neviens, iegrimis telefonā, neieskrietu ar pieri stabā. Ja kas - ļoti atbildīgs, bet mūsu sabiedrībā reti novērtēts pienākums. Izstaigājām portālus, un nu jau bija laiks teātrim. Tur kā jau pirmizrādē dažs dabūja glāzi šampanieša (Marina un es kaut kā paskrējām tām garām), dažs Edijs nobildējās ar kādu vietējo skaistuli, un noskatījāmies izrādi, par kuru uzrakstīju jau iepriekš. Šeit varu piebilst vien to, ka mēs sēdējām otrajā rindā un milzis, kas aizsedza skatu Edijam un Imantam, mūs netraucēja (vietu sadalījums atkal bija 3+2, šoreiz man tika Marina un Iveta, bet Imantam - Edijs).
Bija vēl drusku laika līdz "Mantas" koncerta sākumam, kuru gribējām izmantot lietderīgi, ieēdot vakariņas. Tomēr tieši blakus esošā iestāde "Sešas garšas" kaut kā šķita pārāk briesmīga - dažādu lampiņu eksplozija, troksnis ārpusē un iekšpusē. Protams, ja kāds būtu uzstājis, ka mums tur jāiet iekšā, jo tur bija sešas dejojošas meitenes, bet šim kādam jāpilda alfabēts, gan jau mēs tur ietu, bet tā - aizgājām uzreiz uz Pagrabiem. Pasūtījām alu, gaidījām koncerta sākumu, līdz Edijs paziņoja, ka viņš mirst badā un iešot iestiprināties. Iveta ar. Palikām tad nu trijatā: Imants, Marina un es. Ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējāmies mūziku, jo koncerts bija teicams. Un neviens pat neizkāvās ar Saeimas deputātu Eināru Cilinski, kas arī bija tā apmeklētāju vidū. Tiesa, Cilinska kungs arī nedeva sevišķas iespējas pretējam - nevienu neprovocēja un "Dzimtās valodas" piedziedājuma cienīgus gārdzienus neveica.
Es jau būtu piekritis iet gulēt, bet vakars bija vēl agrs (proti - nebija pat pusnakts), tāpēc tomēr visi (ieskaitot jau vienreiz citur pavakariņojušos Ivetu ar Ediju) devāmies uz "Sešām garšām". Pārsteidzoši, bet virtuve tur darbojas vismaz līdz diviem naktī, tāpēc ēst mēs dabūjām. Tiesa - ne uzreiz, jo liela daļa ēdienkartes satura jau sen bija apēsta, Marinai mainīt savu izvēli nācās trīs vai četras reizes, un arī tad nācās pasteigties, lai pasūtījuma izteikšanas laikā tas jau netiktu notiesāts. Bija garšīgi, porcijas dāsnas un visādi citādi - pilnvērtīgi pavadīts vakars. Bet tad gan laiks doties pa gultām.
No rīta mūsu istabiņa bija augšā jau deviņos, jo gribējām desmitos doties uz Daugavpils skrošu rūpnīcu, bet vispirms - viesnīcas brokastis. Tā kā Iveta un Imants uz klauvējieniem pie durvīm neatbildēja, pieņēmām, ka šie jau ēd. Tomēr brokastu zālē neviena nebija, tālab sākām maltīti trijatā, un kad desmit nāca jau tuvāk, mēģinājām šos sazvanīt. Uz Imanta numuru atbildēja Iveta, paziņojot, ka Zais esot dušā - gluži kā tas bija norisinājies iepriekšējā vakara teātra izrādē. Pēc kāda laika šie parādījās arī uz brokastīm un vismaz Iveta bija ļoti smaidīga un teicās, ka viesnīca esot brīnišķīga.
Pirmās ekskursijas sākumu Skrošu rūpnīcā bijām jau nokavējuši, tāpēc vispirms devāmies atrast kādu multislēpni - veltītu Daugavpils mikrorajonam, kurā atrodas BFC Daugavpils stadions un D-pils lepnums - spīdveja stadions, kurā sezonas laikā tūkstošiem cilvēku vēro šo reģionāli tik populāro sporta veidu. Ne bez problēmām ar skaitīšanu, slēpni atradām, un Iveta (kura skrošu rūpnīcā bija jau paviesojusies iepriekšējā pilsētas apmeklējuma reizē) mūs nogādāja uz ekskursiju, bet pati devās baudīt mākslu Rotko centrā.
Ko es varu teikt par Skrošu rūpnīcu? Pirmkārt, ja tev sanāk braukt uz Daugavpili - noteikti aizej turp ekskursijā. Varēsi (ja paveiksies) apskatīt vienīgo torni Eiropā (vai pat pasaulē?), kur joprojām skrotis lej pēc 150 gadus vecas tehnoloģijas - gāžot sakarsētu svinu no torņa akā, uzzināsi daudz par rūpnīcas vēsturi dažādos laikos (muzeja vadītājs ir ļoti atsaucīgs un saistoši stāstot protošs) un nobeigumā, domājams, nonāksi rūpnīcā izbūvētajā šautenē, kur varēsi, kā deviņdesmito vidū teica vīrs Daugavgrīvas ielas šautuvē, "pašaut gaisu". Tā arī mēs darījām - pavadījām desmit minūtes bliežot ar gaisa šautenēm. Par rezultātiem, protams, varu aizbildināties, ka šautenes ir pieregulētas labroču vajadzībām (tā teica arī muzeja vadītājs, netrāpjis pats savu paraugšāvienu). Vēlreiz atkārtoju - tur ir noteikti vērts aiziet un ne tikai tādēļ, lai atrisinātu kāda slēpņa mistēriju.
Tad mums neatlika nekas cits kā ieēst pusdienas iestādē ar stieni, un posties uz Rīgu, atceļā tomēr atrodot "Kaijas" slēpni. Tā arī noslēdzās mūsu kultūras tūre uz Daugavpili. Turpinājums sekos nākamgad.
