Kazhes pierakstu burtnīca

Jura Poškus jaunāko filmu, kuras reklāmas materiālos allaž piesaukts, ka to radījis "Kolka Cool" režisors, vispirms kinoteātrī noskatījās Marina. Tur bija tā, ka mēs vienojāmies - es skatos "Mātes pienu", viņa - "Saule spīd 24 stundas", un tad vienojamies, vai pēcāk darām otrādi vai nē. Jāatzīst, es daudz reālistiskāk vērtēju variantu, ka mana filma būs tā, ko skatīsies arī Marina, kamēr viņas izvēlēto es itin mierīgi būšu gatavs neredzēt. Kā nekā viena ir pēdējās desmitgades laikam jau ievērojamākā latviešu literatūras darba ekranizācija, bet otra - kaut kāds sviests par vīrieti, kas izdomā doties uz Ziemeļpolu. Sanāca tomēr otrādi - es Mātes pienā biju vīlies, kamēr Marina teica - lai arī viņas noskatītā filma nav šedevrs, redzēt to ir vērts. Tad nu ņēmu un noskatījos arī (daudz vēlāk gan, nekā sākotnēji iecerēts, bet par to nav vērts izplūst detaļās).

Stāsts tātad ir par kādu vīrieti vārdā Mārtiņš (Andris Keišs), kuram (un vēl diviem viņa draugiem) izdodas sekmīgi pārdot savu uzņēmumu, dzīvē viss šķiet sasniegts, tomēr tā galīgi nav piepildīta - un arī savu draudzeni (Kristīne Krūze) viņš zemapziņā nemīl, vai vismaz tā uzskata viņa. Kā lai arī nebūtu, Mārtiņš un tie paši piesauktie divi draugi Mārtiņa dzimšanas dienas pasākuma (par ballīti to laikam nenosaukšu, ņemot vērā, ka ballīte notika (ja notika) Mārtiņa mājā, bet viņš ar draugiem aizmaldījās velns-viņu-zina-kur) ietvaros vienojas, ka jādodas uz Ziemeļpolu. Kāpēc? Tas nav arī īpaši svarīgi, vienkārši jādodas un viss. Reāli gan sanāk tā, ka uz vietu kaut kur ellē ratā krievijā aizdodas Mārtiņš viens pats, un tur arī risinās liela daļa filmas. Viens gan ir skaidrs - šī filma galīgi nav par sižetu, vairāk - par kolorītiem tēliem. Piemēram, par starptautisku grupu, kura dodas uz Ziemeļpolu, lai viens no tās dalībniekiem iekļūtu Ginesa rekordu grāmatā kā resnākais cilvēks, kas bijis Ziemeļpolā (jo iepriekš neviens nav pieteicis šādu rekordu). Vai sieviete - grupas pavadone, kuras mūža viena no lielākajām drāmām saistās ar suni, kas viņu mīl, bet apzinās, ka viņu mīlestība nav piepildāma (fiziski?), jo viņš ir suns, bet viņa - cilvēks. Vai Mārtiņa draudzenes radinieks (māsas vīrs? brālis? hvz) (Andis Strods), kurš, nespēdams izdarīt pašnāvību, meklē glābiņu pie mormoņiem, bet ir atvērts arī musulmaņu piedāvājumam. Un tā tālāk - kaut kādā mērā var teikt, ka filma ir dīvaiņu parāde, bet - arī par parādi to nenosauksi.

Vēl jo vairāk tu to nenosauksi par stāstu ar jebkādu morāli - es pat teiktu, ka "Kolka Cool" vēstījums bija drīzāk audzinošs nekā šis. Ja nu vienīgi tu pieņem, ka filmas vadmotīvs ir tāds, ka viss ir fufelis, tai skaitā Ziemeļpols, kurā vispār nav nekā, ko redzēt. Savā ziņā var teikt, ka šī filma ir tāds kā turpinājums "Kolka Cool" jauniešu tukšajai dzīvei - kas apliecina, ka tev kļūstot vecākam, dzīve nepārstāj būt tukša. Jā, tā laikam varētu būt filmas galvenā doma, kas šķiet dīvaina, ja apzinies, ka "Saule spīd 24 stundas" ir komēdija, vai vismaz tiek pasniegta kā tāda. Iespējams, to varētu saukt par "nesmieklīgo komēdiju" - ne tālab, ka tajā iekļautie joki nebūtu veiksmīgi, bet tālab, ka filmas veidotāji nemaz nav gribējuši, lai tu rēc pilnā rīklē. Bet vispār sarežģīti.

Kas tikām ir vienkārši, tas ir teikt - manuprāt, šo filmu patiešām ir vērts noskatīties. Nē, tā nav nekāds super šedevrs, un "Kolka Cool" ir labāka par to, bet kauns to skatīties man galīgi nebija, un man patika filmas noskaņa. Cita lieta, ka filmā ir grandioza loģikas kļūda - aizbraucot no Latvijas, kur Mārtiņa dzimšanas diena bija ziemā, viņš nonāk aiz Polārā loka, kur arī izskatās pēc ziemas, bet valda polārā diena - taču mūsu ziemas laikā Arktikā ir polārā nakts, un nevis diena. Bet labi - reālsisms galīgi nav kaut kas tāds, pēc kā šī filma tiecas, un vispār es jau zinu, ka Jurim Poškum pārmērīgi ticēt - kā nekā Kolkas baseins realitātē atrodas Kandavā.