The Queen's Gambit

Netflix mini seriāls Dāmas gambīts 2020. gada rudenī pēkšņi šahu padarīja par seksīgu spēli, kuru vēlējās spēlēt ne vairs tikai nūģi, ņergas un zubrilas, bet arī karsējmeitenes un hipsteri. Diez vai šis jaunais popularitātes vilnis būs ilgdzīvotājs, gan jau to drīzumā aizslaucīs nākamā aktualitāte, par stilīgu padarot, piemēram, klingon apguvi vai tvista dejošanu, līdz ar to šaubos, ka šī gada beigās gaidāmā Karlsena cīņa ar vēl nenoskaidroto pretendentu raisīs diži lielāku sabiedrības interesi nekā astoņpadsmitā gada cīņa starp Karlsenu un Karuanu. Pats es sevi arī ne par kādu dižo šaha cienītāju neuzskatu, lai arī savulaik esmu organizējis līdz šim vienīgo Latvijā šaha turnīru slēpņotājiem, bet pats fakts, ka šahs vismaz uz neilgu laiku kļuva aktuāls, man patīk.

Dāmas gambīta pamatā ir astoņdesmitajos gados izdota tāda paša nosaukuma grāmata, kuras tapšanu, savukārt vismaz kaut kādā mērā ietekmējusi leģendārā cīņa starp Fišeru un Spaski, līdz ar to arī seriāla galvenā varone Elizabete Hārmona ir kaut kādā mērā variācija par tēmu Bobijs Fišers. Protams, te galīgi nevar runāt par tēmu "kopija", un jāatzīst, ka īstais Bobijs Fišers bija tāds personāžs, kuru būtu grūti "iepakot" kā pozitīvo varoni. Tātad, šis ir stāsts par meiteni, vēlāk - jaunu sievieti, kura no statusa "bārene" bērnu namā tiek līdz statusam "sava laikmeta izcilākā šahiste". Pa ceļam mēs izejam cauri stāstam par atkarībām, šķēršļu pārvarēšanu, apkārtējo neticību, nelaimīgu mīlestību, seksismu un tā tālāk.

Seriāla trumpji ir acīmredzami: Aņa Teilore-Džoja, kas atveido Elizabeti, savu varoni pasniedz ļoti pārliecinoši, un skaidrs, ka tas galvenokārt ir viņas nopelns, ka "Dāmas gambītā" šahs ir seksīgs (bet ne seksuāls). Seriālā atainotā sešdesmito gadu vide ir koša, muzikāla un baudāma. Ļoti labi tiek parādīts pats šahs (lai arī, protams, praktiski izgriežot jebkādu domāšanas laiku, jo pretējā gadījumā seriāls būtu ļoti garlaicīgs). Labs ir skaņu celiņš - bez pārmērīgas aizraušanās ar super slaveniem skaņdarbiem, bet vienlaikus - ar gana labu atpazīstamību. Un vispār - skatās šis saturs labi, ievelk iekšā un nekrīt uz nerviem (kas seriālam vienmēr ir pluss). Tas, ka varone ir jauna sieviete, nevis puisis, ir drīzāk pluss, piešķirot kaut kādu svaigumu citādi diezgan tipiskai sporta drāmai par to, kā "mazais un nezināmais" pieveic vareno čempionu. Un vēl es teiktu, ka man patika mijiederbība starp Teilores-Džojas Elizabeti un Tomasa Broudija-Sengstera Beniju.

Dabiski, ka var dažādos veidos piekasīties seriāla neatbilstībai vēsturei un dzīves realitātei. Iespējams, ka tas, kas raisa manus iebildumus, nav pats būtiskākais, no seriāla grēkiem, bet tās ir tēmas, pret kurām esmu sensitīvs. Pirmkārt, kamēr šaha partiju atainojums seriālā ir pārliecinošs, tas, kā tās ietilpst turnīros, galīgi nav reālistiski. Vienmēr Elizabetei pēdējā spēle jāaizvada pret galveno konkurentu, šajā spēlē, protams, izšķiras turnīra uzvarētājs, un Elizabete šo spēli sasniedz, nezaudējusi ne punkta. Jā, patiešām Bobijs Fišers pirms cīņas ar Spaski abus pārējos pretendentus uz cīņu par Pasaules čempiona godu pieveica ar perfektu 6:0, taču Elizabete vienmēr visus uzvar, sākot jau ar savu pirmo turnīru, un skaidrs, ka šahā neizšķirts ir biežākais iznākums, un kaut kādā mērā tā man šķiet necieņa pret (pilnīgi izdomātajiem) turnīru dalībniekiem, ar kuriem sacenšas Hārmona un Borgovs, kuri pat ne puspunktu no šiem monstriem var izspiest. Saprotu, dramatikas labad vienmēr jebkurā filmā par sportu viss izšķirsies pēdējā sekundē, taču tas neliegtu šaha gadījumā ļaut favorītiem pēdējo spēli sasniegt ar līdzīgu rezultātu, nevis perfektu rezultātu, jo šahs pilnīgi noteikti ir tas sporta veids, kur labākais ir nevis tas, kas uzvar vienmēr, bet tas, kas uzvar biežāk.

Otrs aspekts, kas man lika teikt: "Kas tas par sviestu?" ir izteikts spoileris - proti, kaut kas tāds, ko nevajadzētu lasīt, ja neesi vēl seriālu noskatījies. Proti, tās ir Elizabetes fanes Maskavas turnīrā. Zinot to, cik PSRS bija būtiska cīņa ar ASV jebkurā frontē, es ar pilnu pārliecību teiktu, ka šajos apstākļos krievu sievietes par Elizabeti nepriecātos, tāpēc ka viņa arī ir sieviete, bet viņu ienīstu, tāpēc ka viņa ir amerikāniete. Un, ja nu kāda tomēr justu viņai līdzi, to nekad neizrādītu publiski. Manuprāt, Maskavā publiski atbalstīt amerikāņu šahisti būtu aptuveni tikpat gudrs solis, kā doties Glāsgovā uz Celtic spēli, ap kaklu apliekot Rangers šalli. Un pat, ja kaut kādā mistiskā kārtā amerikāņu sportistei būtu līdzjutēji Maskavā, nekad mūžā viņi viņai klāt netiktu. Vispār tā daļa, kas risinās Maskavā, kaut kādā mērā varētu būt halucinācijas, kas rādās kaut kur uz grīdas pakritušai Elizabetei, no reālisma tur nav ne smakas (vēl pilnai laimei atbraucis Elizabetes sirdsāķītis - kaut kāda lokāla amerikāņu laikraksta fotogrāfs - protams, ka tik ne tā!). Baigā jau nu pasaka tur beigās izveidojas.

Kopsavilkums: seriāls ir skaists, seriāls ir iedvesmojošs, seriāls ir laba reklāma šaham. To noteikti ir vērts noskatīties. Bet, lai arī tas stāsta par bāreņiem un atkarībām, lai arī tajā ir rupja leksika, primāri tā ir pasaka, ko skatīties pusaudzēm.
2021-02-08
8
comments powered by Disqus