Kā divas zvaigznes
Kurā gan pasaules valstī, ja ne Latvijā varētu vēl būt tāda grupa - "Skumju akmeņi"? Tās nosaukums iemieso visu latvisko, kā nekā, zināms, kas ir populārākais hobijs Latvijā.
Jāatzīst, ka par šo grupu zinu gaužām maz - nekad iepriekš nebiju to klausījies, pat nodaļu no Rudaka "Rokupācijas" par to nācās pārlasīt, lai vismaz kaut kādā mērā saprastu, kāda īsti ir Helēnas Kozlovas un visa šī ansambļa vieta Latvijas rokmūzikas istabā. Līdz ar to es nezinu, cik daudzas jaunā albuma dziesmas ir jau gadu desmitiem vecas un visiem grupas cienītājiem zināmas, un varu šo klausīties kā absolūti jaunu veikumu. Patiesībā gan laikam vairums dziesmu ir gaužām vecas, vismaz tituldziesmu atradu 2001.gadā ierakstā no TV:
Grupas nosaukums patiešām nav izvēlēts nejauši - būtu pārspīlējums nosaukt "Skumju akmeņus" par dzīvespriecīgu grupu, un par ko lai Helēna nedziedātu, viņa dzied par skumjām. Smeldzes te ir daudz, bet tā ir gana lipīga smeldze, lai man nebūtu pamata tai kaut ko pārmest. Izklausās labi. Galīgi nerodu vārdus, ar ko lai raksturoju šo ierakstu. Nez kāpēc man šī grupa rada asociācijas ar smagāku un depresīvāku "Astro`n`out" - lai gan Helēna ir absolūts pretmets astronautu Mārai. Pat nezinu, kas man rada šīs asociācijas.
Šķiet, ka optimistiskā dziesma šajā ierakstā ir "Saule lec", kura, kā nojaušu, aicina latviešus nedoties meklēt laimi svešumā - protams, ka arī šī dziesma ir skumja, bet tajā skumjas ir kaut kādas drusku dzīvespriecīgākas kā citkārt, tādas kā patriotiskas skumjas, pat īsti nevaru saprast, kā to lai visu raksturo.
Savukārt, ja tu mēģini saprast, kāda īsti ir mana attieksme pret šo ierakstu, atbilde ir pavisam vienkārša - klausos to jau trešo dienu no vietas un neapnīk, un grasos rītdien iet uz albuma prezentācijas koncertu un pat (pretēji maniem standarta ieradumiem) iegādāties šo albumu pilnīgi oficiālā veidā. Laikam es tomēr arī esmu latvietis skumjais.
Jāatzīst, ka par šo grupu zinu gaužām maz - nekad iepriekš nebiju to klausījies, pat nodaļu no Rudaka "Rokupācijas" par to nācās pārlasīt, lai vismaz kaut kādā mērā saprastu, kāda īsti ir Helēnas Kozlovas un visa šī ansambļa vieta Latvijas rokmūzikas istabā. Līdz ar to es nezinu, cik daudzas jaunā albuma dziesmas ir jau gadu desmitiem vecas un visiem grupas cienītājiem zināmas, un varu šo klausīties kā absolūti jaunu veikumu. Patiesībā gan laikam vairums dziesmu ir gaužām vecas, vismaz tituldziesmu atradu 2001.gadā ierakstā no TV:
Grupas nosaukums patiešām nav izvēlēts nejauši - būtu pārspīlējums nosaukt "Skumju akmeņus" par dzīvespriecīgu grupu, un par ko lai Helēna nedziedātu, viņa dzied par skumjām. Smeldzes te ir daudz, bet tā ir gana lipīga smeldze, lai man nebūtu pamata tai kaut ko pārmest. Izklausās labi. Galīgi nerodu vārdus, ar ko lai raksturoju šo ierakstu. Nez kāpēc man šī grupa rada asociācijas ar smagāku un depresīvāku "Astro`n`out" - lai gan Helēna ir absolūts pretmets astronautu Mārai. Pat nezinu, kas man rada šīs asociācijas.
Šķiet, ka optimistiskā dziesma šajā ierakstā ir "Saule lec", kura, kā nojaušu, aicina latviešus nedoties meklēt laimi svešumā - protams, ka arī šī dziesma ir skumja, bet tajā skumjas ir kaut kādas drusku dzīvespriecīgākas kā citkārt, tādas kā patriotiskas skumjas, pat īsti nevaru saprast, kā to lai visu raksturo.
Savukārt, ja tu mēģini saprast, kāda īsti ir mana attieksme pret šo ierakstu, atbilde ir pavisam vienkārša - klausos to jau trešo dienu no vietas un neapnīk, un grasos rītdien iet uz albuma prezentācijas koncertu un pat (pretēji maniem standarta ieradumiem) iegādāties šo albumu pilnīgi oficiālā veidā. Laikam es tomēr arī esmu latvietis skumjais.
2013-05-30
comments powered by Disqus