Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau mums ir paredzēts braukt uz Helsinkiem, jo zinām tur kempingu, kurā plānojam palikt pēdējās divas naktis Somijā. Tomēr kursu uzņemam nevis uz Rietumiem, kur atrodas Somijas galvaspilsēta, bet gan gluži pretējā virzienā - uz Kotku.

Par tādas Kotkas pastāvēšanu vēl nesen nebiju pat informēts. Iedzīvotāju skaita ziņā tā ir septiņpadsmitajā vietā Somijā, lai arī atrodas jūras krastā un varētu teorētiski varētu būt populārs tūrisma galamērķis, tā ir pārāk tālu uz Austrumiem un līdz ar to tuvu tai valstij, kuru pat vārdā negribās minēt. Arī šajā ceļojumā nez vai es būtu iedomājies tajā iegriezties, jo nav jau pa ceļam, bet te man talkā nāca futbols. Nē, mūsu braucienu nebija iespējams apvienot ar kādas futbola spēles apmeklējumu Kotkā, bet, piefiksējis, ka šajā pilsētā ir komanda, kas spēlē Somijas augstākajā līgā, es vispār kartē tādu Kotku ieraudzīju. Un tas radīja domu - vajadzētu taču šī brauciena ietvaros iegriezties arī kādā Somijas pilsētā, kurā nav būts iepriekš. Līdz ar to maršruts Lovīsa - Helsinki pārtapa par maršrutu Lovīsa - Kotka - Helsinki.

Mazliet gan tas ir pretēji maniem sākotnējiem plāniem, līdz ar to mums nāksies kaut kad darīt to, kas nemaz nebija paredzēts - uzpildīt degvielu Somijā. Ja mēs nebrauktu uz Kotku, iztiktu tāpat, bet tagad nav izvēles. Ar gāzes stacijām Somijā ir švaki, līdz ar to iepildīsim benzīnu. Tobrīd to vēl nezinām, bet šis ir pēdējais ceļojums, kurā vismaz teorētiski mums vajadzētu izmantot kādu aplikāciju, kas norāda, kur meklēt LPG. Bet Somijā to tāpat neatrodam, pildīsim benzīnu parasto.

Vēl pirms brauciena uz Kotku esmu noskaidrojis, ka šajā pilsētā ir arī kaut kas apskates cienīgs. Jāpiebilst, ka ne par katru Somijas pilsētu to var teikt un tāpat - nebūt nav pašsaprotami, ka es veicu šādus sagatavošanās priekšdarbus. Senā pagātnē ir tie laiki, kad pirms ilgāka ceļojuma es ne tikai sastādīju sarakstu ar vietām, kuras tā ietvaros vajadzētu apmeklēt, bet pat ieplānoju, cik stundas katra no tām būtu pelnījusi. Tagad gadās visādi. Reizēm tas sarūpē patīkamus pārsteigumus, citkārt tu attopies nonācis mega Pļavniekos.

Kotkas lielākā tūrisma atrakcija ir Maretārijs jeb lielais akvārijs. Protams, tādos ir būts arī citviet, bet Kotkas Maretārijs no saviem sugasbrāļiem atšķiras ar to, ka tas netiecas uz maksimāli plaša spektra apzināšanu, bet gan ir veltīts tiem jūras iemītniekiem (primāri, protams, zivīm), kas mīt Somijā un tās teritoriālajos ūdeņos. Dažs var sūdzēties, ka tur tālab trūkst eksotikas, bet, manuprāt, tieši tajā jau ir skaistums - novērtēt to, kas tev ir (un vērst uzmanību uz tā aizsargāšanu, nevis iznīcināšanu). Ekspozīcija, protams, nav grandiozi liela, taču tiekam pie vienas lieliskas atrakcijas - mūsu vizītes laikā notiek zivju barošana lielajā akvārijā. Un kā tā notiek? Akvārijā iegremdējas divi akvalangisti, kuri veic barošanu gan ar "sauso barību", gan arī ar zivtelēm, kuru dabūšanai lielās zivis tiek kaitinātas, lai tās par savām pusdienām mazliet pacīnas. Vērot šo procesu ir aizraujoši un, kad jau dodamies no Akvārija prom, akvalangists mums pamāj, lai bērni nāk ar viņu nofotografēties. Tā, protams, izdarām. Jā, šo vērošanu aizraujošu padara tas, ka "Baltijas jūras baseins" (tā sauc šo akvāriju) ir paliels (500'000 litri ūdens) un apskatāms no visām pusēm.




Līdzās Akvārijam Kotkā ir vairāki plaši parki, mums gan sanāk paviesoties tikai vienā no tiem - vismazāk ērtajā brīdī Jurģim savajagas uz tualeti, un vispār ir pārāk karsts, lai bērni gribētu kaut kur staigāt (protams, lai ārdītos rotaļu laukumos, nekad nav pārāk karsts), līdz ar to apskatām vien to parku, kurā ir ūdenskritums, bet ne to, kurā ir bāku modeļi, un kaut kas paliek arī nākamajai reizei. Un šaubu nav, ka tāda nākamā reize būs mūsu plānos - esam pietiekami lieli Somijas cienītāji, lai itin ticami šajā valstī varētu atgriezties arī nākamgad un arī citus gadus.



Un tad gan braucam uz Helsinkiem, kur mūs gaida jau labi pazīstamais Rastilla kempings galvaspilsētas pievārtē. Pozitīvais - tas ir pareizajā pilsētas pusē, proti, cauri centram nebūs jābrauc. Tas gan ne tuvu nav tik foršs, kā viņa sugasbrālis Lovīsā, bet - kurš kempings gan ir tik foršs? Un arī šeit nav ne vainas. Vismaz viss pazīstams, šajā pļavā mūsu telts jau ir bijusi, jūrā kempinga tuvumā esmu jau peldējies, un tā tālāk.

Vakarā neko ambiciozāku par aiziešanu līdz tuvākajam veikalam neveicam. Jurģis paspēj uztaisīt drāmu, ka tas ir par tālu un viņš tur nekādi nespēs aiziet (veikals atrodas pārsimt metru attālumā no kempinga vārtiem), tomēr ar šo sarežģīto uzdevumu galā tiekam.

Arī no rīta neeju skriet (kas to lai zina - kāpēc, droši vien nedēļas normai nav nepieciešams), bet gan atpūšos. Tad beidzot pēc ilgāka laika ķeramies pie kopīgas braukšanas ar riteņiem. Plāns - diezgan neskaidrs, Marina noskatījusi kaut kādu rotaļu laukumu, kas nav gluži Helsinku centrā, bet vismaz ir virzienā uz pilsētu. Estere gan pūš un sten, ka ir pārāk karsts, bet brauc. Padsmit kilometri un esam tur. Laukumiņa labums, ka liela daļa tā teritorijas ir ēnā, turklāt bērniem pieejama iespēja šļakstīties pa baseinu. Daļēji izskatās, ka tas ir bērnudārza laukumiņš, bet tā īsti saprast nevar, un droši vien nav svarīgi - svešus prom katrā ziņā neviens nedzen. Bērniem, protams, te ir interesantāk nekā pieaugušajiem, bet vajag jau arī šādu režīmu nodrošināt. Turklāt, skatīties, kā mūsu jaunieši nodarbojas ar hobbyhorsing (jo rotaļu zirdziņi te ir pieejami), ir gana jautri. Mani gan aizsūta izbraucienā uz veikalu pēc kaut kā ēdama - esam noskaņoti, ka šodien ir tāds laiks, ka pusdienas var aizstāt ar bulciņām un augļiem tepat laukumiņā. Taupot telefona bateriju, aizbraucu tālāk nekā nepieciešams, iemaldos kaut kādā stilīgā centrā, kurā gan nav pārtikas veikala, bet beigu beigās atgriežos ar produktiem, un neviens vēl badā nav pa šo laiku nomiris. Marina gan noteikti drusku nogarlaikojusies.

Kad mūsu pacietība laukumiņam ir beigusies (bērniem, ja viņi ir abi kopā, tā nebeidzas nekad), dodamies tālāk - uz pastaigu taku, kas nav gluži purva laipa, bet ir tai radniecīga, vismaz laipa tur noteikti ir. Tiesa - kā jau tas laipām raksturīgi, liela daļa tās ved pa sauli, labi, ka laipa beidzas līdz ar mūsu nonākšanu salā (vai arī pussalā? nav svarīgi), pa kuru pārvietošanās ir jau patīkamāka. Iespējams, mēs tur meklējam kādu slēpni, bet varbūt arī nē, vismaz kopš man šīs hobijs nav sevišķi aktuāls, šādu informāciju smadzenēs ne vienmēr uzglabāju. Bet, kad bērni jau pavisam čīkst par pārmērīgo karstumu, dodamies vien atpakaļ pie velosipēdiem, kas noparkoti vēl pirms laipas (jo tā nav paredzēta braukšanai).



Rakstot iepriekšējo rindkopu, saprotu, ka sajaucu epizodes ar veikaliem un nomaldīšanos - šajā dienā uz veikalu devos divreiz, un nomaldījos es otrajā, nevis pirmajā reizē, pirmajā viss bija kārtībā. Bet otrajā - kamēr Marina ar bērniem atradās līdzās suņu pastaigu laukumiņiem (diviem atsevišķiem, atkarībā no suņa izmēra), tad gan es aizbraucu ne tur, kur vajag. Labi, bet kurš gan šādā situācijā koriģēs tekstu, ja reāli tam tāpat nav nekādas nozīmes - štrunts uz Dieva vaiga, ne vairāk. Šķiet, ka tajā veikalā gribēju nopirkt Muminu Panini kārtis. Jā, par šo atkarību raisošo produkciju vēl šajā aprakstā neesmu neko rakstījis, un labāk droši vien tā arī nedarīt - nav nekādu kolekcionējamu kartīšu ar muminiem, nevajag par tādām interesēties, ej vien tālāk garām.

Nu, jā - un tad gan mēs braucam atkal uz kempingu, joprojām izbaudām veloinfrastruktūras kvalitāti Somijā - pat ja ne visur ir specializēti veloceliņi, parasti viss ir lieliski pārdomāts tā, lai dažādu veidu satiksmes dalībnieki viens otram netraucētu, tev nenāktos nest riteni augšā vai lejā pa kāpnēm vai pēkšņi nonākt ātrgaitas šosejas malā. Atgriežamies kempingā, un mums priekšā ir pēdējais vakars Somijā. Tā gaitā veicu vēl vienu mini izbraucieu ar riteni - pēc Golfa punkta, turpat netālu no kempinga.

Un no rīta gan es dodos skriet. Veiksmīgi par mani parūpējies ikdienas golfs - nav jādomā, kur skriet, sanāk pat paņemt vairākus golfa punktus, kuri glīti saliekas sakarīgā plānā, turklāt nonāku arī mini virsotnītē, kuras tuvumā sastopu pāris zaķu, līdz ar to - urbānais šajā skrējienā mijas ar dabas elementiem, noskaņojums labs, dzīve ir skaista un tā tālāk.

Tad gan jāvāc kopā telts, jākrāmē iedzīve mašīnā un uz mašīnas, un faktiski mūsu vizīte Somijā ir galā, jābrauc uz ostu.

Pirms došanās uz prāmja atkal sadalāmies divās vienībās: Marina ar bērniem un diviem riteņiem, un es ar auto un vienu riteni. Apstājamies ielas malā netālu no ostas vietā, kur tas pat ir uz neilgu laiku atļauts, dažu minūšu laikā veicam šo procedūru. Vispirms gan visi kolektīvi (es ar mašīnu sekoju riteņbraucējiem) aizbraucam nepareizā virzienā, bet ar otro piegājienu nonākam ostā. Esam ļoti savlaicīgi, līdz ar to sākotnēji nav skaidrs, kur tieši man vajadzētu apstāties. Līdz ar to sekoju paraugam, kā rīkojas somi un igauņi. Nejaukā šī pasākuma daļa ir tajā, ka, kamēr man viss ir komfortabli, Marinai ar bērniem un riteņiem nākas gaidīt saulē. Toties prāmī iekšā viņi šajā reizē tiek kā pirmie. Līdz ar to uz laiku, kad es esmu nonācis pie viņiem rotaļu istabā, mūsu jaunieši ir jau gandrīz izspēlējušies un gatavi doties tālāk. Pats prāmis šajā reizē gadījies patīkamāks, nekā bija turpceļā - vairāk plašuma.

Pārbraukuši Igaunijā, izmantojam citu metodi, nekā iepriekš. Naktsmājas atkal sarunātas Lasnamē "pie Vimbām", bet turp sarunājam doties atsevišķi. Es - ar auto, Marina ar bērniem - ar riteņiem. Protams, mans pārvietošanās līdzeklis ir drusku ātrāks, līdz ar to paspēju izpildīt tādu manevru, ka noparkoju mašīnu, izņemu no tās riteni un braucu viņiem pretī. Tiekamies aptuveni pusceļā, un tad kopā dodamies uz Lāsnamē. Tur mēs sadalāmies: es ar Esteri dodos uz veikalu (nopirkt kūku un nelielu dāvanu Alisei, kurai nākamajā dienā būs dzimšanas diena), bet Marina un Jurģis - iekšā pie Anitas. Pēcāk Anita un Marina aiziet pastaigāties un paņemt Alisi no dārziņa, kamēr es palieku dzīvoklī ar bērniem. Dāmas ir prom gana ilgi, lai man šķistu, ka jau par ilgu, bet pēc kāda laika ierodas no darba Raitis... ar Alisi. Kā izrādās, Anita un Marina viņu no dārziņa tomēr nav paņēmušas. Kad visi ieradušies, aizejam vakara pastaigā uz trijstūra formas parku (Kose park), kurā nonākam, šķērsojot trubu (dažam no tās vairāk bail, dažam mazāk), bērni paspēlējas, un tad dodamies atpakaļ. Mazliet tad pavakarējam, bet ne pārāk ilgi, jo vietējiem tomēr nākamajā dienā jāiet uz darbu.

Rītu sāku ar skrējienu pēc golfa punkta brikšņos, atceļā vienkārši vāru kilometrus, skaidrot šurpu turpu pa vietējas nozīmes ielām. Anita šoreiz uz darbu tik agri nesteidzas, sagaidīs mūsu izvākšanos. Ieēdam brokastis un izvācamies (Raitis gan jau aizvedis Alisi uz bērnudārzu). Sākam ceļu uz Latviju, ko tradicionāli jau neveiksim vienā piegājienā.

Atkal jau esam izvēlējušies piestāt Pērnavā, bet šoreiz citā kempingā - ārpus pilsētas robežām. Ceļā zu to novērojam mežonīgus daudzumus visur noparkotu mašīnu, kam par iemeslu ir tas, ka ir silts un saulains un visi igauņi dodas pie jūras. Kempinga teritorijā arī ir pa pilno mašīnu, bet vairums no to nav nakšņotāji, bet gan tādi, kas samaksā dažus eiro, lai varētu doties peldēties. Vēl vairāk mašīnu noparkots visur kur kempinga apkārtnē mežā vietās, kur parkoties ir aizliegts.

Izlemjam veikt vēl vienu braucienu ar riteņiem, lai tie būtu mazāk nelietderīgi izbraukājušies. Virziens - uz Pērnavas centru, pa ceļam piestājot pie Marinas golfa punkta, kurš atrodas mazliet niedrēs. Ilgāku laiku Marina bakstās ap nullpunktu, līdz beidzo ir priecīga vēsts - "flawless victory! game over!" Kad tas sasniegts, turpinām virzību uz pilsētu. Šoreiz Stefānijas picā neēdīsim, tā vietā piestājam suši kafejnīcā. Un, kad esam paēduši, atkal atpakaļ uz kempingu. Un tad - es uz futbolu.


Man patīk apgalvot, ka cenšos savus ceļojumus nepakārtot futbola spēļu apmeklējumam un ka tā gluži nejauši vienkārši sanāk, ka itin bieži esmu vietās, kur spēlē futbolu, tajā laikā, kad to tur spēlē. Un tā jau ir patiesībā - futbolu gluži vienkārši spēlē ļoti bieži un daudz kur. Ja mana aizraušanās būtu gaiļu cīņas, paredzu, ka tik bieži uz tādu norisi man negadītos nokļūt. Un tā arī vizītes Pērnavā pārklāšanās ar eirokausu spēli starp Paides komandu (no Igaunijas) un Bruno's Magpies (no Gibraltāra) patiešām nav nekādi sevišķi saskaņota. Vienkārši šī spēle notiek pilsētā, līdzās kurai mēs nakšņojam, vakarā, kurā tur esam. Nekādas sazvērestības un nekādas ilgtermiņa plānošanas. Turklāt, līdz pēdējam brīdim man arī ir šaubas: vai man vispār to vajag, kā nekā pirkt biļeti, lai redzētu cīņu starp diezgan viduvēju igauņu klubu un vienību no Gibraltāra - pēc super racionāla ieguldījuma tas neizklausās.

Un tomēr izlemju - došos uz spēli, un pat vēl vairāk - veidošu audio reportāžu par spēlē pieredzēto. Kālab reportāžu un kālab turklāt audio? Jau pāris gadus esmu Latvijas futbola žurnālista Edmunda Novicka satura patērētājs Patreon platformā, un viņam tur mēdz ienākties visdažādākais saturs, paretām - arī trešo pušu veidots. Solījums veidot materiālu gan mani pašu motivē doties uz futbolu, gan padara interesantāku tā vērošanu. Savukārt audio formāta izvēli motivē uzreiz divi apstākļi - pirmkārt, man vispār šķiet ļoti simpātisks audio tieši kā dzīvo komentāru veids un, otrkārt, kas šajā situācijā ir pat būtiskāk - audio materiālam nav nepieciešamības pēc sevišķas montāžas, ieraksti vienu blāķi, un tas būs varbūt ne obligāti super kvalitatīvs, bet godīgs un neviltots.

Līdz stadionam tieku gana ātri, bet ar tikšanu iekšā tik gludi neiet. It kā - cik tur variantu, Pērnavas stadionam ir viena tribīne ar divām ieejām. Eju pie tuvākās, tur mani atraida, ka pa šo pusi paredzēts nākt viesu līdzjutējiem. Spēlē pret komandu no Gibraltāra, kuras atbalstītājus man vismaz tribīnēs neizdevās ievērot. Ok, eju uz otru pusi. Tur kaut kādi uzraksti igauniski, ir divas rindas. Viena īsa, otra gara. Garajā līdzās uzrakstam VIP stāv igauņi ar šallēm un citu atribūtiku. Parastajā rindā tikām gandrīz neviena nav. Apjautājos apsargam, kur man jāiet. Aizsūta uz īso rindu (tur gan kaut kas rakstīts par presi, bet gan jau būs ok). Vīrs noskenē manu biļeti, telefonā viņam parādās sarkans krusts. Biļešu pārbaudītājs pasauc kolēģi, šie aprunājas, otrais noskenē manu biļeti ar savu telefonu. Joprojām sarkans. Tad iesaista vēl kādu dāmu, arī viņa noskenē. Bingo! Zaļā gaisma, tieku iekšā. Igaunis man kaut ko mēģina paskaidrot, kur tieši bija problēma, bet sapratis, ka vietējā mēlē nerunāju, vienkārši pasaka: "Welcome!" Ticis iekšā stadionā, konstatēju, ka nekādi sektori tajā nav nodalīti, brīvi varu aiziet uz to vietu, kur būtu nonācis, ja būtu ticis iekšā no otras puses.

Par pašu spēli jāsaka - skatītāju tajā ir gana daudz, tādā ziņā atmosfēra pozitīva. Paides komanda, protams, nespēlē gluži mājās, jo viņu pašu stadions eirokausu prasībām neatbilst, bet igauņi uz spēli ieradušies cienījamā skaitā, īpaši, ja ņem vērā, ka pretī ir komanda no Gibraltāra, kas sevišķi neatbilst statusam "aizraujoša viesu komanda". Man gan tieši šis klubs šķiet saistošs, jo tam ir skaista vēsture - ne tik sen tā rašanās notika kādā bārā, kur pāris čaļu izdomāja: "Eu, uztaisām futbola komandu!" un nedaudzus gadus vēlāk tā jau spēlē eirokausos. Arī pirmajā spēlē Gibraltārā spēles gaita bija spraiga, līdz ar to kaut ko no šīs spēles tomēr sagaidīt varēja. Manā klātbūtnē intriga tomēr izpaliek, igauņi dominē un pārliecinoši uzvar, vienīgais patiešām spilgtais elements spēlē ir super kuriozi vārti, kurus gūst Gibraltāra komanda pēc īpaši neveiklas mijiedarbības starp Paides komandas futbolistiem. Pie reizes iepazīstos ar čali, kas iesaistīts Baltic Football podcast, līdz ar to šo to uzzinu arī par Paides komandu, kā arī viņa atbalstīto Pērnavas komandu - kas, kā un kāpēc. Un vēl, kas ir forši eirokausu spēlēs bez Latvijas komandu līdzdalības - nav jāpārdzīvo, ja kaut kas nesaiet. Pēc tam caur veikalu (Marina signalizē, ka mums nav dzeramā ūdens, kempingā tas ir izcili negaršīgs un pat smirdīgs) steidzos atpakaļ pie ģimenes, protams, caur veikalu. Aizbraucu gan ne pa to taisnāko ceļu, jo mazliet sajaucu ielas, bet sevišķi tāpat nekavējos.

Pārbraucu kempingā, izrādās, ka sagādātais ūdens nevienam vairs sevišķi vajadzīgs nav, bet vismaz man bija motivācija braukt lielākā ātrumā, tas arī labi.

No rīta novācam telti un braucam atpakaļ uz Latviju, Rozulas skolu, ārzemju ceļojums ar šo ir noslēdzies, vakarā dodamies uz grupas Sigma koncertu Cēsīs. Un ar to arī šim aprakstam pienākušas beigas, laiks ķerties pie nākamā - par braucienu uz Oslo.