Kazhes pierakstu burtnīca

No Lahti uzņemam kursu uz Dienvidiem ar mērķi palikt kempingā Lovīsā. Uzreiz gan turp vēl nedosimies, jo citādi būsim tur par agru, un arī vispār Lovīsa ir mazpilsēta, jau tāpat mums tur ieplānotas divas naktis, un kā būs ar riteņbraukšanu nevar zināt, laiks pamazām kļūst arvien karstāks, un bērnu noskaņojums attiecībā uz uzturēšanos saulē kašķīgāks. Absolūtajos grādos gan nekā tik traka tur nav, taču šovasar rūdījuma nevienam nav, līdz ar to arī +25 šķiet pārāk daudz.

Ceļā starp Lahti un Lovīsu vienīgā pašsaprotamā pieturvieta ir Porvo. Šo pilsētu biju apmeklējis vienās no Startup Saunas brīvdienām 2012. gadā, līdz ar to varu teikt, ka kaut ko par šo pilsētu zināju jau iepriekš, taču vienlaikus - toreiz tā bija pieturvieta dienā, kad ar riteni nobraucu vismaz 200 kilometrus, proti, daudz laika pilsētā pavadīt nesanāca.

Patiesībā gan arī šoreiz mūsu pietura nav sevišķi ilga - ir karsts, vismaz tādā ziņā, ka bērni par to nemitīgi sūdzas, lai arī es teiktu - ne tuvu nav tik traki, šovasar vienkārši visiem absolūti trūkst rūdījuma, jo esam pieraduši pie Latvijas pseidovasaras. Un to saku es, kuru nekādi nenosauksi par siltummīli. Bet ar spēku jau arī nevienu nepārliecināsi par savu taisnību, nākas iet uz kaut kādiem kompromisiem.


Porvo visvairāk ir ievērojama ar saviem spīķeriem, kuri atšķirībā no Rīgas, ir no koka, taču tie ir ļoti gleznaini izvietojušies gar upes krasta līniju (upīte nes pilsētas vārdu, to sauc Porvoonjoki, kas to arī nozīmē "Porvo upe"). Turpat netālu no upes noparkojam auto un dodamies pastaigā. Marina mēģina atrast kādu slēpni patiltē, novērtējam to, ka somi par vēsturi rūpējas tādā ziņā, ka jaunās mājas upes krastā ir celtas līdzīgā manierē kā vecie spīķeri un ļoti autentiski iederas kopējā noskaņā. Tāpat pilsētas centrā ir parks ar ne gluži dīķi, ne gluži strūklaku, bet visnotaļ simpātiski un - kas ir būtiski - ierīkots pēc 2012. gada, līdz ar to tas man nav pazīstams no iepriekšējās reizes.





Izmetam ne pārāk lielu loku pa pilsētu, pāris reizes šķērsojot upi, pastaigājam pa senām bruģētām ielām, un dodamies meklēt kādu ēstuvi. Gandrīz nonākam sušotavā, taču pēdējā brīdī secinām, ka atbilstoši internetam tās price-performance nav izcila, un variants, ka visi maksā vienotu maksu un ēd tik cik grib, varbūt ir labs, lai māgu piepildītu es, bet ne tik ļoti labs, ja tev līdzi ir divi bērni, no kuriem viens regulāri vispār paziņo, ka viņš neko neēdīs. Rezultātā nonākam turku picērijā (žanra klasika!), kurai patiesībā nav ne vainas, un arī kopumā nākas atzīt, ka bieži, ceļojot ar bērniem, tādi absolūti primitīvie varianti ir labākie - tev nav tik ļoti jāsatraucas par jauniešu uzvedību un par to, ka neizdodas ēdienreizi izbaudīt tā, kā to varētu bez viņu līdzdalības. Galvenais - visi beigās ir paēduši.

Tad gan dodamies uz auto, un mērojam atlikušo ceļu līdz Lovīsai. Te mēs esam noskatījuši vienu no stilīgākajiem kempingiem, kādā man ir nācies būt. Šī, protams, nav apmaksāta reklāma, bet šis kempings nudien cenas-kvalitātes attiecības ziņā absolūti rullē, un būtiskākais - laba ir arī kvalitāte. Plaša teritorija jūras krastā ar dažādām labiekārtotām atpūtas vietām, šūpuļtīkliem, pat vienu šūpuļkrēslu, dažādām nojumēm, gana sakarīgu virtuvi, plašām labierīcību telpām, skaisti koptiem krūmiem un tā tālāk, un tā joprojām. Un pat liela franču jauniešu grupa (tādas pēdējos ceļojumos Somijā esam novērojuši jau vairākkārt) izrādās gana labi audzināta, lai mums nebūtu kā "vecākiem cilvēkiem" jāsūdzas par mūsdienu tīņiem, kas pārmērīgi trokšņo. Īsumā - sapnis, ne kempings.



Turklāt tepat netālu var aiziet izstaigāt pastaigu taku, kuras ietvaros uzkāpjam 19. gadsimta skatutornī, kas ir ļoti fifīgs un kuru ir projektējis viens no slavenajiem somu arhitektiem, tagad gan nevaru atcerēties uz sitiena, kurš tieši tas bija, noteikti ne Aalto.



Jā, aprakstot kempinga bonusus, aizmirsu vienu no svarīgākajiem: sauna! Reizi nedēļā kempingā ir publiskā sauna, un šis ir tieši tas vakars. Pērn (vai aizpērn?) biju vienā kempingā, kura cenā bija iekļauta rīta sauna, bet tā bija tomēr diezgan dīvaina pieredze, pirtoties dienas sākumā. Te tikām viss tradicionāli - vakara stundās, uz maiņām vīriem un dāmām. Marina nav noskaņota iet uz pirti, es gan. Socializācijas ziņā pieredze gan nav pati izcilākā, jo somi savā starpā loģiski, ka sarunājas somu valodā, bet ar mani lielākā saruna, kas kādam izvēršas, ir: "Ei, tu, uzmet garu!" Bet tas nekas - paklausos, kā viņi sarunājas viens ar otru, lai arī vienīgais vārds, ko šajās sarunās spēju uztvert, ir "sauna".

Tālākais viss kā parasti - teltī, gulēt, lai no rīta varētu doties skriet. Rīta skrējiena ietvaros pārliecinos, ka Lovīsā reāli ir tikai dažas ielas, vismaz, kas attiecas uz pilsētas centrālo daļu. Nekāda lielpilsēta jau tā nudien nav - atbilstoši Wikipedia, tā ir 62. lielākā pilsēta Somijā. Protams, pēc Latvijas standartiem tie teju 15'000 iedzīvotāju nav tik maz, kaut kas starp Siguldu un Cēsīm, bet vērtējot pēc nozīmības valsts mērogā, Latvijā 62. lielākā pilsēta ir Viesīte. Ko tu zini par Viesīti? Es - ļoti maz, lai arī dažas reizes tur bijis esmu. Un tomēr Lovīsa tajās pāris dienās, ko tur pavadījām, man ir sirsniņā drusku ieķērusies. Ne jau tāpēc, ka tās nosaukumu arī paši vietējie zina, ka var transformēt par "Love is a" (atsaucot prātā košļenes), bet ar absolūta miera sajūtu, kas šķiet valdām šajā pilsētā pat tādos stipri sūdīgos laikos, kādos dzīvojam. Ielas pilsētas centrā, kur ne visām ir segums, vecas koka mājas, ne pārāk sapostas, bet arī ne bezdievīgi nolaistas. Kā rādās - ļoti rāms dzīves ritms, pat negribas ticēt, ka cilvēki šajā pilsētā vispār pazīst vārdu "steiga". Gan jau, ka dzīvojot tur ilgstoši, mani sāktu pārņemt nemiers, gribētos meklēt kašķi un vai piedzīvojumus, bet es sevi ļoti viegli varu iztēloties pavadām Lovīsā, piemēram, divus mēnešus.

Nu, jā, skrējienam ar to nekādas īsti saistības nav, interesantākais novērojums tā laikā ir mežmalā ieraudzīta orientēšanās "prizma" un karte, kurā gan nav atzīmēti punkti un nav arī nekādas sakarīgas informācijas, kādam pasākumam šie objekti veltīti un vai kaut kur var tikt pie pilnvērtīgas orientēšanās kartes, lai veiktu kādu treniņdistanci. Citādi - skrienu gan pa pilsētu, gan drusku pa mežiņu, kur nu mani aizved Ikdienas golfs, turklāt, lai arī jau agrā rītā ir gana silts, turu saviem standartiem cienījamu tempu - precīzi stundas laikā veikti 12.6 kilometri.

Pēc brokastīm dodamies uz Lovīsas centru. Arī te ir atrodami spīķeri, šajā gadījumā gan jūras, nevis upes krastā, bet nianse ir tāda, ka teju visas ēkas patiesībā ir tik vien kā veco spīķeru kopijas. Kā izrādās, arī Somijā ir bijuši tādi laiki, kad vēsturi neviens par svarīgu neuzskatīja, un vecās spīķeru ēkas atzina par nojaucamām, turklāt ar sāli piesūkušas bruses nāca par labām naudām. Un tikai pēcāk vietējie iedzīvotāji attapās - bet tā taču bija vērtība, mūsu pilsētiņas seja! Un tā rezultātā veco spīķeru vietā uzbūvēti butaforskie spīķeri. Nezināsi - nepateiksi. Līdzīgs liktenis bija draudējis arī pilsētas vecpilsētai, ko bija paredzēts nojaukt (vecās koka mājās tolaik dzīvoja mazāk pārtikušie pilsētnieki) un aizstāt ar modernām (divdesmitā gadsimta sešdesmito-septiņdesmito gadu) būvēm. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ šī iecere nobruka, un Lovīsas vecpilsēta dzīvo vēl joprojām, tikai mūsdienās, protams, tie vecie koka nami ir kļuvuši daudz pieprasītāki.



Kafejnīcā ar tūrisma informācijas centra elementiem tiekam pie saldējuma, kā arī iepazīstos ar bukletu, kas vēsta par vietējo futbola klubu. Ja ņem vērā, ka Somijā arī top līmeņa futbols nav nekas super augstvērtīgs, bet Lovīsas komanda spēlē kaut kur tik dziļi Somijas līgu pagrabā, ka tur... nez, kāds būtu spilgts epitets, lai raksturotu pagraba tumšumu? Labi, nav svarīgi, doma skaidra - man šķiet iespaidīgi, ka tik zema līmeņa futbola komandai ir vispār jebkādi informatīvie materiāli.

Pēcāk nonākam rotaļu laukumiņā, kur mūsu bērniem nez kādēļ ir bail apmeklēt namiņu, jo viņiem šķiet, ka tas varbūt nemaz nav rotaļu namiņš, bet gan reāls miteklis, kur kāds dzīvo. Beigās es esmu spiests iet pa priekšu, lai viņi pārliecinātos, ka tas patiešām ir rotaļu namiņš. Dzīvojamies kādu laiku pa laukumiņu, bet tad man rodas doma pamest ģimeni.


Nē, ne jau pavisam un pat ne uz ilgu laiku, bet vienkārši - lai izbrauktu ar riteni.

Tā kā Esterei šī diena šķiet pārāk karsta braukšanai ar riteni, tad dienas veloizbraucienā dodos viens. Protams, nekādu super tālu distanci veikt nav paredzēts, jo cenšos ilgu laiku prom no ģimenes nebūt, bet Marina ir atradusi lielisku galamērķi - tiltu, kas nes muzeja vārdu. Lūk, kā šo tiltu raksturo viens no ceļojumu portāliem:

The Savukoski Museum Bridge is more than just a way to cross the river; it's a landmark embodying the cultural essence of the Pyhtää area. With its traditional design, the bridge attracts history enthusiasts and nature lovers. The bridge allows visitors to experience the tranquility of the Finnish countryside while appreciating the craftsmanship that has stood the test of time.
As you walk across the bridge, immerse yourself in the peaceful ambiance. The bridge connects two sides of the river and the past and present, allowing visitors to reflect on the historical significance of this site. The surrounding area is perfect for leisurely strolls, offering stunning views and the opportunity to capture breathtaking photographs.
Built between 1926 and 1928 by Christiani & Nielsen, a Danish firm, the Savukoski Bridge was a unique engineering marvel. It was a single-hinge concrete arch bridge, a design that was unique worldwide upon completion. The construction even required a cableway. Today, the bridge stands as a testament to Finland's rich history and commitment to preserving its cultural heritage.

Esmu drošs, ka šo aprakstu ir veidojis mākslīgais intelekts - pārāk daudz vārdu ar pārāk nelielu faktu daudzumu, komplektā ar sintētiskām emocijām. Man gan patiesībā tas nav svarīgi - galvenais, ka ir pietiekami loģisks galapunkts, kurp doties. Jāatzīst, ka tieši šajā maršrutā veloceliņa daudzviet nav, līdz ar to labi, ka braucu bez bērniem. Atšķirībā no Lahti apkārtnes, te viss ir stipri plakans, braucas ātri un viegli, vidējo ātrumu turu ap divdesmit pieciem kilometriem stundā (kas ritenim ar platajām MTB riepām ir itin normāls rādītājs). Vienu reizi gan pamanos nomaldīties, aizbraucot ne tur, kur paredzēts. Tiesa, tagad apskatot brauciena karti, secinu, ka mana "nomaldīšanās" būtu varējusi vienkārši rezultēties ar to, ka pie tilta būtu ieradies no pretējās puses. Tomēr tā kā "man ir plāns", griežu riņķī un atgriežos uz pamata ceļa. Vai tas tilts tiešām atbilst spilgtajam raksturojumam? Nē, drīzāk ka nē. Toties pēc tā ir zīme, kas liedz braukt cauri, bet pieņemu, ka uz mani kā riteņbraucēju tā neattiecas. Uz lielā ceļa tieku, izbraucis cauri vārtiem, kas varbūt patiešām liecina, ka tur nav bijis paredzēts braukt, taču gan jau viss ir ok. Nepilnās astoņdesmit minūtēs esmu atpakaļ piekrastē Lovīsas centrā, kur satieku Marinu un bērnus.

Kamēr es biju prom, Marina ar bērniem paspējuši paviesoties pilsētas muzejā, kura saistošākā daļa ir ekspozīcija par plastmasas ražošanas vēsturi šajā pilsētā un to, cik stilīga savulaik cilvēkiem šķita plastmasa. Kā jau viss jaunais. Kālab tev lietot vecās sudraba karotītes, ja ir pieejamas jaunās un stilīgās - no plastmasas? Un tā tālāk. Man pat mazliet žēl, ka uz muzeju netiku, bet neko darīt - visi jau nevar, visiem jau nepienākas. Jurģis tikām ir atguvis savu vērtīgāko lietu šajā ceļojumā - zaru, ko viņš bija atradis ceļā uz Lovīsas centru un kuru Marina viņam bija likusi atstāt pirms došanās uz kafejnīcu (cerībā, ka pēcāk ar šo zaru netiksimies). Kas vēl nebūs? Zars ir atgūts, un nu tam ir arī draudziņš, un vispār - šis zars atceļos ar mums uz Rīgu un pat pārdzīvos mašīnu, kurā tas braucis!


Vakarpusē ar riteni izbrauc Marina (pēc golfa un droši vien uz veikalu), es ar bērniem dzīvojos pa kempingu, pa pludmali un neko vērā ņemamu mēs nedarām, tā vismaz man šķiet. Vienīgais, par ko mazliet varētu satraukties - francūžu grupa, kas vēl iepriekš atradās otrā pļaviņā, tagad ir pārcēlusies mums blakus, jo viņu zona, šķiet, bija mazliet applūdusi lietavās. Tagad, šo rakstot, gan neatceros, vai tiešām, kamēr mēs bijām Lovīsā, bija lietus, jo bija jau arī karstums, bet droši vien bija. Un pat ja nebija, tā nav tik būtiska vēsturiska detaļa, ka būtu vērts veidot darba grupu patiesības noskaidrošanai.


Atkal nakts, atkal rīts, atkal skrējiens. Tā kā mums ir ieplānots izstaigāt taku, kas ved gar skatu torni, cenšos skriet pa citām ielām. Daudz gan to ielu nav, bet golfs arī mani šoreiz aizved ārpus pilsētas robežām, pēdējais ceļa posms ir pa takām, kur sākumā ir it kā draudīga brīdinājuma zīme. Pārliecinos, cik tieši draudīga tā ir, ar automātiskā tulkotāja palīdzību, tas pavēsta: sunus vest pavadā. Ok, tas uz mani gluži neattiecas, var maukt cauri. Daļa ceļa gan ir diezgan dubļaina (tas liek domāt, ka lietus kaut kad tiešām bijis), bet cauri tikt var.
No rīta savācam savu telti, sakrāmējam visu mašīnā un uz mašīnas, izbraucam no kempinga, un ejam vēl pastaigā. Atkal paviesojamies pie skatu torņa, redzam vairākas orientēšanās prizmas, bet vairāk konteksta negūstam, nonākam līdz vecām dzirnavām un diezgan veca lielgabala, un tad uzņemam kursu atpakaļ auto virzienā. Paldies Lovīsas kempingam par laipno uzņemšanu, mums laiks doties tālāk!


P.S. Tikai jau pēc aizbraukšanas no Lovīsas noskaidrojām, ka Lovīsa ievērojama ar tās tuvumā esošo atomelektrostaciju, tikai vienu no divām Somijā. Marinu šīs zināšanas post factum mazliet satrauca, līdz ar to labi, ka nebijām par to informēti pārāk savlaicīgi.