Kazhes pierakstu burtnīca

Gada pēdējās dienās devāmies nelielā izbraucienā uz Tartu. Iemesls braucienam bija vizīte vietējā vēstures arhīvā. Reiz tas jau bija darīts - 2019. gada pavasarī apskatīju divu savu senču pa Grāvīšu līniju lietas Tērbatas universitātes arhīvā, bet tagad atklāju, ka tur ir vēl daudz cita potenciāli interesanta satura par dažādiem citiem maniem tuvākiem un tālākiem radinikiem. Pamata problēma arhīvam kā jebkurai valsts iestādei ir tajā, ka tā nestrādā brīvdienās. Līdz ar to ir divi varianti, kā arhīvā nonākt - vai nu tam tērēt savu atvaļinājumu (ko man parasti negribās darīt) vai arī izmantot situācijas, kad Latvijā nav darba diena, bet Igaunijā ir. Iepriekšējo reizi šādā nolūkā izmantoju 4. maiju, šoreiz - 30. decembri. Ok, patiesībā jau diena, kad mēs devāmies uz Tartu, proti, 28. decembris, Latvijā bija vismaz valsts iestādēs strādājama tā paša 30. decembra vietā, bet ne Marina, ne es tajā nestrādājām, un 30. decembrī arī nē.

Izbraukšana uz Tartu 28. decembrī nekāda ātrā mums nesanāca, jo biju pieteicis Marinu veikt distanci MiniRogo ietvaros. Kas tas tāds? Orientēšanās Rīgā individuāli vai komandās. Parasti - stundas garumā, taču šajā reizē izvēlējāmies variantu bez laika limita, ko es izmantoju kā garāku brīvdienas rīta treniņskrējiena maršrutu, bet Marina - pastaigai divu stundu garumā (visus punktus, ko šādā veidā paredzēts ņemt, Marina gan neapmeklēja, citādi pasākums būtu sanācis uz četrām, nevis divām stundām). Es tikām ar bērniem apdarīju kaut kādus sīkumus mājās (būtiskākais no tiem - atbrīvoties no puķupodu krājuma, ko atklāju mūsu pieliekamajā kārtošanas laikā un uz ko caur FB ātri vien pieteicās).

Bija jau pusdienlaiks, kad Imantas mežā iekrāmējām mašīnā Marinu un sākām ceļu uz Tartu. Visi gan bija tā noskaņoti, ka vienā piegājienā Igaunijā nokļūt cerību nebija - Marina pēc pastaigas bija izsalkusi, bērni vispār vienmēr grib ēst, līdz ar to izaicinājums bija tikt vismaz līdz Valmierai. Ne bez sūdzībām, bet tas izdevās, un devāmies pusdienot nu jau mums itin labi pazīstamajā "Ahh-meat". Jā, šāda nosaukuma iestāde teorijā man varētu nebūtu īsti piemērota, taču patiesībā tur ir itin labs veģetārais piedāvājums, un konkrēti veģetārā kebaba plate ir droša izvēle tādam cilvēkam, kam labāk tīk "ahh", nekā "meat".

Turpinājumā Jurģis mašīnā iemiga (tādas cerības mums), kamēr Estere neiemiga (uz to pat vairs neceram). Mana sākotnējā vēlme tikt līdz Tartu pirms tumsas iestāšanās neīstenojās (pamēģini vispār kaut ko izdarīt laikā, kad saule riet pusčetros!), bet vismaz vairāk kā pusceļu pirms tumsas veikuši bijām, tas jau arī ir kaut cik pieņemami.

Iepriekšējo reizi, kad bijām Tartu, es biju izvēlējies ietaupīt un rezervējis mums diezgan baisu dzīvokli - kaut kur okupācijas laika guļamrajonā hruščovkā vai tai pielīdzināmā namā. Šoreiz, lai izpriktu grēkus (nekas, ka šis fakts daudz labāk atmiņā iespiedies man pašam, nevis Marinai) apartamenti bija izvēlēti gandrīz pilsētas centrā, jaunā ēkā, stilīgs dzīvoklis (ar dzīvokļa atslēgšanai izmantojamu kodu, līdz ar to - bez nepieciešamības saskaņot ierašanās laiku ar izīrētāju), un pat ar izeju uz privātu pagalmu. Tiesa, gadalaikā, kad pat dienas vidū ārā ir tāds apgaismojuma daudzums, ka orientēšanās kartes lasīšanai prasās pēc lukturīša, sevišķas vēlmes dzīvoties pa dārzu nav, bet tāpat patīkami.

Vakarā devos ne pārāk struktūrētā pastaigā pa Tartu centru ar vienu domu - savākt vismaz kaut kādus soļus, citādi šajā dienā galīgi nebija staigāts. Paviesojos pie "Romantiskākās strūklakas pasaulē", kurai apkārt šobrīd ierīkota slidotava, un vēl tāpat vien kaut kur paklīdu. Vispār jau Tartu pazīstu salīdzinoši labi, līdz ar to nekādu baigo mērķu nebija. Atceļā piestāju pārtikas veikalā, lai iegādātus kaut ko vieglām vakariņām, attiecībā uz pieaugušajiem - uzsvars uz augļiem un vīnu. Ar augļiem gan sanāca izgāšanās - gan melone, gan pomelo izrādījās no zaļās kategorijas, un par garšīgiem šos augļus nekādi nosaukt nevarēja.

Rītu sāku ar skrējienu pēc Ikdienas golfa, pareizāk - pēc trim ikdienas golfiem, kas man ienesa tradicionālos desmit kilometrus, pārskrēju pāri trim dažādiem tiltiem un vēl atceļā nopirku svaigas bulciņas. Maršruts gan nekāds interesantais nesanāca - golfs mani aizveda pa vienu un to pašu ielu turp un atpakaļ, bet - desmit noskrieti kilometri un Golfa punkts jaunā pilsētā, tas vienmēr ir forši.

Uzēdām brokastis, un devāmies ar kājām uz AHHAA centru. Tas ir izklaidējošs zinātnes centrs bērniem, kurā droši vien pabijusi puse Latvijas, arī mēs tur patiesībā vienreiz jau bijām bijuši, bet tolaik Esterei bija divi gadi, un viņa bija pārāk maza, lai tur daudz ko novērtētu, un Jurģis vēl nebija par projektā, līdz ar to viņam vēl jo vairāk par šo vietu atmiņu nebija. Tagad tikām esam sasnieguši to līmeni, kad AHHAA centrā vari viegli pavadīt teju visu dienu, tikai reizi izejot ārā, lai uzēstu pusdienas (jo ārpusē tomēr pieejamas foršākas kafejnīcas). Tā nu dzīvojāmies pa visām tur pieejamajām atrakcijām lieliem un maziem, darbinājām visādas ierīces, Jurģis sajūsminājās par savām mīļākajām to vidū: veļasmašīnu un putekļusūcēju, notestējām "zemestrīces māju", gājām spoguļu labirintu, es arī izbraucu ar mazliet biedējošo riteni uz troses, un tā tālāk. Super lēts tas prieks nav, bet vienlaikus - 45 eiro uz ģimeni par izklaidēm visas dienas garumā, noteikti ir daudz efektīvāks līdzekļu izlietojums nekā 35 eiro par gaismu instalāciju apskati Rīgas Botāniskajā dārzā (īpaši - apstākļos, kad pat sniega nav, līdz ar to viss šis pasākums izskatās diezgan sērīgi). Īsti gan nevienam reklamēt AHHAA centru droši vien nav jēgas - latvieši par to ir tāpat visi informēti, ne velti liela daļa informācijas šajā vietā pieejama arī latviešu valodā (lietuviešu valodā nav). Kā varēja novērot, kopš 2019. gada, kad tur bijām iepriekšējo reizi, itin daudz kas AHHAA centrā parādījies jauns, daļa atrakciju gan nestrādāja, bet nav brīnums - tur iet cauri tādas cilvēku masas, ka, domājams, visu laiku kāds kaut ko salauž. Amizantākais, ko šajā aspektā novērojām - kādam puikam, kāpjot ārā no ugunsdzēsēju auto, izkrita atslēga no skapīša un iekrita auto durvju iekšpusē (apšuvuma tur nav), savu pusmetru dziļā caurumā. Nez, kā tās pēc tam ķeksēja ārā (nojaušu, ka magnēts baigi nelīdzēs, jo durvis jau ar metāliskas).

Vakarpusē es ar bērniem tusēju dzīvoklī, kamēr Marina aizgāja garākā pastaigā pēc Golfa (uz kaut ko pielīdzināmu divām stundām). Šie izmantoja arī iespēju skatīties multenes lielā televizorā, mēs vēl arī vakarā mēģinājām sākt skatīties jaunu latviešu seriālu - "Reitingu grāvējs". Īsais komentārs - arī vienu sēriju noskatīties nebija viegli, turpināt noteikti negrasāmies.

Pirmdienas rītā pienāca laiks manam galvenajam plāna punktam šajā braucienā - vizītei arhīvā. Tas atrodas pāris kilometrus ārpus pilsētas centra, tālab devos turp ar auto, iepriekš tajā sakrāmējis vairumu mūsu mantu, lai Marina ar bērniem varētu izčekoties no dzīvokļa manas prombūtnes laikā un lai viņiem nebūtu jānes pārāk smagas somas. Teorētiski gan varēja gadīties, ka es paspēšu atpakaļ pirms viņu iziešanas - arhīvs strādā no deviņiem, dzīvoklis jāatstāj līdz vienpadsmitiem, bet to nekad droši nevar zināt - cik apjomīgas izrādīsies tās lietas, ko būšu pasūtījis, un līdz ar to vizīte var ieilgt. Apmeklēt arhīvu Tartu, tā ir tīrā bauda - jau 2020. gadā sūdzējos par to, cik ļoti mūsu arhīvs iepaliek salīdzinājumā ar igauņiem, un pa šiem gadiem nekas nav mainījies. Igaunijā joprojām viss ir moderni, stilīgi un ērti (pa šo laiku būtiski palielināts indeksēto lietu daudzums, kas arī kļuva par iemeslu manai aktuālajai vizītei), bet Latvijā - nekādu pārmaiņu uz labo pusi. Laiks no rīta bija īpaši pretīgs - ļoti pamatīgi lija, līdz ar to priecājos, ka biju ar auto.

Vizīte arhīvā sanāca diezgan produktīva - biju pasūtījis 15 lietas (tas arī ir viena piegājiena limits), un visas izrādījās "par tēmu", precizēju vairākiem saviem senčiem dažus biogrāfijas faktus, tiku pie (pārfotografējot, protams) fotogrāfijām tādiem radiniekiem, kur tādas iztrūka. Cita starpā uzzināju, ka mana vecvecmāte Rebeka Rivoša bija diplomēta zobārste (vai viņa kādreiz šajā profesijā arī strādājusi, tas ir cits jautājums, uz kuru atbilde vēl nav iegūta), tikām otra mana vecvecmāte Marija Znotiņa Pirmā pasaules kara gados bijusi brīvklausītāja Tērbatas universitātes vēstures un filozofijas fakultātē. Ar papīriem galā tiku visai ātri - aptuveni stundas laikā, līdz ar to pat paspēju atpakaļ uz dzīvokli pirms kāds no tā bija devies ārā, Marina par to varēja būt priecīga, jo izrādījās, ka mašīnā biju nogādājis visas Esteres zeķes, līdz ar to varētu būt sanācis, ka viņi ārā ietu režīmā, ka Marinas zeķes tiktu Esterei, bet Marinai pašai līdz veikalam būtu jāiet basām kājām.

Tartu patiesībā ir ļoti daudz interesantu muzeju, kurus būtu vērts apmeklēt, taču šajā reizē mums baigās izvēles nebija, jo bija pirmdiena, kas parasti ir muzeju atpūtas diena. Tomēr mums paveicās - viens muzejs strādāja, un tieši tāds, kuru es noteikti gribēju apmeklēt - Sporta muzejs. Parasti gan tas pirmdienās ir slēgts, bet 30. decembrī tam bija trāpījusies pārcelta darbadiena (vienalga, no kāda datuma), un to mēs izmantojām. Ja tev šķiet, ka "Sporta muzejs" - tā ir tāda garlaicīga vieta, kur vari tikai apskatīties uz visādiem veciem kausiem un diplomiem, tev noteikti ir vērts apmeklēt Igaunijas sporta muzeju Tartu. Tajā uzsvars ir uz "izmēģini", nevis "apskaties", līdz ar to ir daudz dažādu praktisku fizisku aktivitāšu, ko tu tur vari piekopt. vari izmēģināt - kā tas ir, braukt ar to riteni, kam priekšējais rats ir milzīgs, bet aizmugurējais - mazs. Iemest bumbu Neismita parauga basketbola grozā. Pārlēkt pāri bukam. Izbraukt ar sacīkšu auto simulatoru. Iejusties TV komentētāja ādā. Apsēsties padomju laika dīvānā un paskatīties kādu vecu sporta pārraidi. Uzspēlēt galda futbolu režīmā, kad tu esi tas stienim piestiprinātais futbilists. Un tā tālāk, un tā joprojām. Tiešām aizraujoši, izglītojoši un visādi citādi jauki. Noteikti - absolūta rekomendācija no manas puses. Vēl gan man pašam vajadzētu sazināties ar šo muzeju, painteresēties, kā viņiem krājumā ar fotogrāfijām, kas saistītas ar Latvijas futbola komandām.

Pāris stundas muzejā, tad - auto, ceļš uz Valmieru, pusdienas "Tērbatā" (Marinas komentārs - stulbi, braucām no Tartu divas stundas un nonācām turpat Tērbatā). Un tad - mājās. Ar to arī gada pēdējais izbrauciens cauri.