Mans 2024. teātra gads
Parasti gada noslēgumā veidoju apkopojumu saraksta veidā ar gada laikā redzētajām izrādēm (izņemot - ja teātrī būts pārāk maz), tās sarindojot pēc tā, cik ļoti katra no tām man patikusi. Ar 18 izrādēm gada laikā vajadzētu pietikt, tomēr kaut kā šogad sanācis tā, ka nejūtos gatavs šāda saraksta veidošanai - absolūti nesaprotu, kā lielāko daļu no izrādēm vienu ar otru salīdzināt, pārāk liela daļa no tām ir bijušas "neformāts". Piemēram, izrāde bez aktieriem "Konference visumā labiem cilvēkiem". Vai izrāde bez teksta "Pieņemt savu nevarību". Vai izrāde bez darbības "Kaimiņš". Vai izrāde, kas vispār ir koncerts, "Jaunība". Izrāde, kur pirmā daļa ir aktieru monologi sadzīviskos apstākļos, bet otrā - multimediāls priekšnesums "Daudz laimes dzimšanas dienā". Un izrāde, kas risinās uz ielas un kuras tekstu tu klausies austiņās "Ik dienas". Tad vēl izrādes bērniem "Brūnais siers" un "Briesmīgi priecīgas lietas".
Šādos apstākļos pat tādam formalizētas pieejas cienītājam kā man nolaižas rokas - to visu nav iespējams salīdzināt ar, piemēram, Kairiša iestudēto "Brandu" Dailes teātrī. Tad nu šoreiz numurēts saraksts izpaliks, tā vietā izcelšu izrādes, kas man kļuva par patīkamajākajiem piedzīvojumiem teātrī šogad (ne obligāti - tālab, ka izrādes saturs būtu patīkams, bet vairāk ar to - wow, cik jaudīga izrāde!). Vai pareizāk, kaut ko centīšos uzrakstīt par katru izrādi, taču bez to kārtojuma pēc patīk-nepatīk skalas, izņemot izcelto spilgtāko izrāžu grupu.
Spilgtā pieredze
"Ik dienas", rež. Valters Sīlis. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Dokumentāls darbs ar ukraiņu aktieriem, kas Valmieras pilsētas ielā ataino to, kāda ir "jaunais normālais" ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā kara apstākļos. Pārliecinoša pirmā vieta man kategorijā "cik daudz izrādes laikā raudāju" šogad. Baisi, un allaž atgādinoši - karš joprojām ir mums blakus.
"Sibīrijas haiku", rež. Valters Sīlis. Latvijas Leļļu teātris.
Vēl viena jaudīga un aktuāla izrāde no Valtera Sīļa. Iespaidīga papīra leļļu partitūra, kas stāstu par dzīvi izsūtījumā ataino veidā, kas spēj uzrunāt jebkuru paaudzi, un atkal jau liek domāt par lielajiem jautājumiem, tomēr tevi nenospiež.
"Love is a Stranger", rež. Paula Pļavnice. Kvadrifrons.
Karaokes formāta izrāde par attiecībām, to iziršanu, to, kas mūs vieno un to, kas mūs šķir. Par to, kā lielie jautājumi ietekmē mūsu sadzīves problēmas un otrādi. Izrāde, kuras sakarā piesaucams vārds "smeldze", bet labā nozīmē.
"Stulbā dzīve", rež. Vlad Troitsky. Dailes teātris.
Muzikāla izrāde, kurā satiekas Dailes teātra aktrises un divas dark cabaret grupas - angļu "The Tiger Lillies" un ukraiņu "Dakh Daughters". Man tuva mūzika un stilistika par tām pašām tēmām - karš, cilvēku stulbums un kā ar to visu sadzīvot.
"Brūnais siers", rež. Paula Pļavniece. Kvadrifrons.
Tā kā šī ir izrāde bērniem - tā nav par karu. "Slepkavība Austrumu ekspresī" ļoti nenopietnā mērcē. Jau izlasījis grāmatu, sapratu - tā ir kā radīta "Kvadfrifrona" izrādei. Noskatījies secināju - man bija taisnība, esmu gandrīz tikpat labs detektīvs kā Flufenbergs, lai arī man nav kofera ar medaļām.
Man patika, bet par sludinātāju nekļūšu
"Arkādija", rež. Alvis Hermanis. Jaunais Rīgas teātris.
Kārtējais Alvja Hermaņa gājiens, atkārtoti iestudēt to pašu darbu, turklāt šajā reizē - bez fundamentāli jaunas vīzijas. Toma Stoparda dramaturģijas spēks un lielie jautājumi, ko izrāde cenšas risināt, atsver ne tuvu ne perfektu iestudējumu.
"Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris", rež. Klāvs Mellis. Kvadrifrons.
Negaidīts gājiens - Guna Zariņa "Kvadrifrona" izrādē, turklāt vēl - atveidojot Artūru Skrastiņu (tiesa, ne konkrēto Artūru Skrastiņu - bet abstraktu). Intriģējoša saspēle starp Zariņu un Āri Matesoviču mistifikācijas pilnas mūzikas pavadījumā.
"Jelgava 94", rež. Mārtiņš Eihe. Latvijas Leļļu teātris.
Smagā roka/metāla mūzikls par būšanu jaunam deviņdesmitajos, par mēģinājumiem iederēties un maskām, kuras mēs visi valkājam. Sižeta varbūt nav sevišķi daudz, bet izrāde koša un vismaz man - atmiņā paliekoša.
"Pieņemt savu nevarību", rež. Reinis Suhanovs. Dirty Deal Teatro.
Izrāde bez vārdiem, kas vēsta... īsti nezinu ko. Dažādas spilgtuma pakāpes etīdes priekšmetu teātra izpildījumā ar atsevišķām izcilām epizodēm, bet kopējo stāstu man saklausīt neizdevās, lai arī izrāde patika.
"Konference visumā labiem cilvēkiem", rež. Valters Sīlis. Dirty Deal Teatro.
Super dīvaina pieredze. Izrādes tekstu lasa skatītāji ar mērķi saprast - esi tu visumā labs cilvēks vai nē (kādi ir kritēriji?) un kā ar šo sadzīvot. Tā kā tur nav aktieru, grūti saprast, vai tā vispār ir izrāde, bet es noteikti nebiju vīlies.
"Jaunība". Edgars Mākens. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Vispār jau šis ir drīzāk dzejā balstīts koncerts, tomēr skaitās - koncertizrāde. Grupa, Mākena komponētās dziesmas un Agnese Budovska kā soliste bijušās kafejnīcas telpās Valmierā - ļoti spēcīgs iespaids, taču, līdzīgi kā tas bija ar manu maģistra darbu, jautājums: "Vai tas atbilst tēmai?" (šajā gadījumā - vārdu savienojumam "teātra izrāde")
"Kristāla bērni", rež. Elmārs Seņkovs. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Jaunā Valmieras teātra aktieru kursa paraugdemonstrējums. Gluži vienotas izrādes iespaidu neradīja, bet vairākas etīdes ļoti veiksmīgas, šis garāžu stāsts diez vai ir stāstāms citviet un citreiz, bet festivāla ietvaros iederējās labi.
"Briesmīgi priecīgas lietas", rež. Matīss Budovskis. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Izrāde bērniem, kurā (kā jau labā izrādē bērniem) izsmieties varēs arī pieaugušie. Silvija Hektore un viņas čapļaki festivālā bija jau pērn, bet toreiz man viņus sastapt neizdevās. Tagad, redzējis, atzīstu - feina izrāde!
"Daudz laimes dzimšanas dienā", rež. Iveta Pole. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Pirmā daļa - monologi par dažādiem posmiem dzīvē līdz bērna piedzimšanai (ieskaitot dzemdības) - ļoti tieša un uzrunājoša, manu spilgtāko teātra pieredžu vidū šogad. Otrā - pārāk mākslinieciska un abstrakta, nebija gluži man, tāpēc iespaids par izrādi izsmērēts.
Pārējās
"Kaimiņš", rež. Liena Šmukste. KatlZ.
Specifiska izrāde Beketa gaumē, kura man pat varbūt kaut kādā mērā patika, bet ne es pats uz to ietu vēlreiz, ne kādam teiktu: "Tev tā jāredz!"
"Brands", rež. Viesturs Kairišs. Dailes teātris.
Izņemot Kairiša apņemšanos iestudēt visu laiku dramaturģijas lielākos darbus, tā īsti nesapratu izrādes iederību šeit un tagad. Ieva Segliņa ir jaudīga, bet izrāde mani nepārliecināja.
"Sēras piestāv Elektrai", rež. Inese Mičule. Valmieras teātris.
Vēl viens epikas pilns darbs ar bagātīgu devu simbolisma un it kā lielajiem jautājumiem, taču nekādu nospiedumu uz mani šī izrāde neatstāja.
"Šķirsts", rež. Matīss Budovskis. Valmieras vasaras teātra festivāls.
Gada vilšanās. Pēc anotācijas šķita, ka šī būs viena no festivāla pērlēm. Nebija. Manuprāt, izniekota izcila premisa pārāk sausā (neskaitot fona lietu) izrādē.
Plāni 2025. gadam
1. Kādu laiku nav skatīts nekas no Liepājas teātra - tas jālabo!
2. Arī uz Daugavpili vajadzētu aizbraukt!
3. Un, protams, jānoskatās pieprasītās Valmieras teātra izrādes!
Pārējais (patiesībā - arī šis) - kā sanāks. Taču ticu un ceru, ka arī 2025. gadā teātrim būs pietiekama loma manā dzīvē.