The Firemen's Ball
"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.
Ugunsdzēsēju biedrība, kā jau katru gadu, rīko balli. Gaidāma ir vakara skaistākās meitenes izziņošana, ir paredzēta loterija ar (relatīvi) vērtīgām balvām, būs dejas un visādi citādi skaista vakara pavadīšana. Tā vismaz vajadzētu būt teorijā, taču praksē itin bieži šis tas dzīvē mēdz noiet greizi, un jo īpaši tas attiecas uz šo balli. Viss sāk iet pa pieskari vēl pirms tās sākuma - kāds ir nočiepis torti, kura bija paredzēta kā viena no balvām loterijā, un negadījumā iet bojā svinīgais balles plakāts (kurš, ļaujiet man piebilst, ir gandrīz tikpat kvalitatīvs kā kino plakāts pērn Miķeļtorņa Spartakiādē). Turpinājumā izrādās, ka balvas tikai turpina zust, atbildīgā skaistumkonkursa komiteja ir vecu izvirtuļu varza (kurai neizdodas uz konkursu sarunāt nevienu smuku meiteni), bet visa vakara kronis ir netālu izcēlies ugunsgrēks. Visi ugunsdzēsēju ballītes dalībnieki dodas to vērot, bet īsti dzēšana notikt nevar, jo sniegam cauri netiek ugunsdzēsēju auto, un vienīgā faktiskā dzēšana ir vīru darbošanās ar lāpstām un sniegu, kamēr lielākā daļa pasākuma dalībnieku piedalās tā vērošanā, malkojot ballītes dzērienus. Un vienīgais, kam šī situācija nemaz nešķiet amizanta, ir gados vecs vīrs, kuram pieder māja, kuru neviens nevēlas glābt, un vienīgais, ko šis vīrs var darīt, ir skaitīt Tēvreizi.
Domājams, progresīvā sociālisma zemēs "Ugunsdzēsēju balle" nevarēja tikt uzskatīta par labu kino. Nē, audzinošā vērtība tai noteikti ir, bet laikam ne tāda, kādu pieprasīja oficiālā doktrīna. Cik lasīju, Čehoslovākijas pažarnieki esot bijuši par filmu īpaši sašutuši, lai gan itin labi var saprast, ka viņi šajā gadījumā nemaz nebija īstais izsmiekla objekts un ka vajadzētu skatīties mazliet dziļāk.
Ugunsdzēsēju biedrība, kā jau katru gadu, rīko balli. Gaidāma ir vakara skaistākās meitenes izziņošana, ir paredzēta loterija ar (relatīvi) vērtīgām balvām, būs dejas un visādi citādi skaista vakara pavadīšana. Tā vismaz vajadzētu būt teorijā, taču praksē itin bieži šis tas dzīvē mēdz noiet greizi, un jo īpaši tas attiecas uz šo balli. Viss sāk iet pa pieskari vēl pirms tās sākuma - kāds ir nočiepis torti, kura bija paredzēta kā viena no balvām loterijā, un negadījumā iet bojā svinīgais balles plakāts (kurš, ļaujiet man piebilst, ir gandrīz tikpat kvalitatīvs kā kino plakāts pērn Miķeļtorņa Spartakiādē). Turpinājumā izrādās, ka balvas tikai turpina zust, atbildīgā skaistumkonkursa komiteja ir vecu izvirtuļu varza (kurai neizdodas uz konkursu sarunāt nevienu smuku meiteni), bet visa vakara kronis ir netālu izcēlies ugunsgrēks. Visi ugunsdzēsēju ballītes dalībnieki dodas to vērot, bet īsti dzēšana notikt nevar, jo sniegam cauri netiek ugunsdzēsēju auto, un vienīgā faktiskā dzēšana ir vīru darbošanās ar lāpstām un sniegu, kamēr lielākā daļa pasākuma dalībnieku piedalās tā vērošanā, malkojot ballītes dzērienus. Un vienīgais, kam šī situācija nemaz nešķiet amizanta, ir gados vecs vīrs, kuram pieder māja, kuru neviens nevēlas glābt, un vienīgais, ko šis vīrs var darīt, ir skaitīt Tēvreizi.
Domājams, progresīvā sociālisma zemēs "Ugunsdzēsēju balle" nevarēja tikt uzskatīta par labu kino. Nē, audzinošā vērtība tai noteikti ir, bet laikam ne tāda, kādu pieprasīja oficiālā doktrīna. Cik lasīju, Čehoslovākijas pažarnieki esot bijuši par filmu īpaši sašutuši, lai gan itin labi var saprast, ka viņi šajā gadījumā nemaz nebija īstais izsmiekla objekts un ka vajadzētu skatīties mazliet dziļāk.
2016-01-11
comments powered by Disqus